1.-4.p. ir kontekstā ar 1.-11.p. Vislielākā iespēja mums kļūt par cilvēkiem, kas domā par citiem (1.-4.p.), ir uzlūkojot Jēzu (5.-11p.).
1.p. uzskaita praktiskas lietas, kuras darīt, lai praktizētu vienotību draudzē, par kurām rakstīts 2.-4.p..
1.p. nosauktas lietas, kurām seko 2.p. ar Pāvila vārdiem: “tad piepildiet manu prieku”. Šis “tad” (οὖν, var tulkot arī “tāpēc”) grieķu val. ir 1. pantā., kas nozīmē, ka tas turpina domu no 1. nodaļas. Bet mūsu tulkojumā tas pielikts klāt pie 2.p. pirmās frāzes, kur ir darb. vārds, kas nes visu 1.-4.p. saturu, proti, Pāvils saka: “piepildiet manu prieku”. Līdz ar to 1.p. sākumam vajadzētu būt:
1 Tāpēc ja ir kāds iepriecinājums Kristū …
Frāze “turēdamies vienā prātā”, grieķu val. nav ar divdabi “turēdamies”, bet tā sākas ar vārdu “lai” (ἵνα). Tas nozīmē, ka “piepildiet manu prieku” darīdami to, kas rakstīts 1.p., lai piedzīvotu tālāko 2.-4.p. saturu.
Tātad: 1.p. aprakstītās lietas jādara, lai mūsu starpā būtu vienotība (2.-4.p.), ko iespējams saņemt tikai tad, ja sekojam Jēzus paraugam kā domāt un rīkoties (5.-8.p.). Savukārt Jēzus rīcība bija pamats tam, kāpēc Dievs Viņu ir ļoti paaugstinājis ( 9.-11a.p.) un kā Viņš deva Dievam Tēvam godu (11b.p.).
1. pants.
Ieprieca, mierinājums, sadraudzība, sirsnība un līdzcietība ir Dieva dotas dāvanas mums, kuras mēs paši no sevis nespējam radīt. Un tās ir jālieto citu labā.
“kāds”. Par katru no nosauktajām lietām (izņemot pēdējo, sk. zemāk skaidrojumu) Pāvils saka “kāds” vai “kāda”. Tam nav jābūt kaut kam lielam. Tas var būt arī kaut kas mazs. Bet ja vien ir kādas no nosauktajām lietām, tad tās ir jālieto citu labā.
“iepriecinājums Kristū” – iepriecinājums, kuru dod Jēzus Kristus un kas raksturo Kristu, atspoguļo Kristus dabu;
“mīlestības mierinājums” – mierinājums, kuru raksturo mīlestība;
“gara sadraudzība” – tikai Svētais Gars dod patiesu sadraudzības pieredzi starp kristiešiem; no tās nav jāatraujas, tā ir jākopj;
“sirsnība” – kas nāk no cilvēka iekšējās būtības, tātad: kaut kas no sirds nākošs;
“līdzcietība” – līdzjūtība; tā kā šim vārdam nav atsevišķs “kāda” priekšā, tad iespējams, ka sirsnība un līdzjūtība ir jāskata kopā.
Ja kāds saka, ka viņš vai viņa neko no tā nejūt pret citiem, un tāpēc uzskata, ka ir no tā visa atbrīvots, tad tas nav pareizi. Pirmā frāze jau parāda, no kurienes tas nāk, proti, no Kristus: “Tāpēc ja ir kāds iepriecinājums Kristū ...” Un noteikti, ka arī pārējie vārdi ir domāti kā no Kristus nākoši.
Mēs šeit uzskaitītās lietas nevaram radīt. Tādēļ mūsu atbildība ir palikt Kristū. Par to daudz Jņ. 15:1-11. Un tad, kad paliekam Kristū, tad to, ko saņemam no Viņa, mēs spējam dot citiem.
Tāpēc būtu jājautā: vai Kristus mani iepriecina? mierina? dod vēlmi būt sadraudzībā? vai Kristus mani pārvērš, lai es būtu sirsnīgs un līdzcietīgs? Kristietim, kas ikdienā staigā ar Kristu, šī pieredze būs.
Bez tam: šīs lietas nevar uzkrāt; tās var tikai piedzīvot ar Kristu, saņemt no Kristus un tad kļūt spējīgam dot tālāk.
2. pants
Pāvils būs priecīgs, ja viņi darīs to, kas rakstīts 1.p. Tad seko nolūka apraksts priekš pašiem filipiešiem. “lai”, grieķu val. pirms vārdiem, kas latviski ir “turēdamies vienā prātā”: ἵνα τὸ αὐτὸ φρονῆτε (φρονέω – būt sapratnei, domāt; šis pats darb. vārds arī 2.p. beigās kā divdabis; 5.p. arī šis darb. vārds). Šeit varētu tulkot: “lai domātu vienu un to pašu” vai “lai būtu vienā prātā”. Tas nozīmē, ka 1.p. saturu ir būtiski praktizēt, lai piedzīvotu 2.-4.p. Citiem vārdiem: ir svarīgi staigāt ar Jēzu un izejot no tā kalpot citiem (1.p.), lai piedzīvotu to, kas rakstīts 2.-4.p.
2. pantā attīstošā veidā doti norādījumi:
domāšana pirms mīlestības; ja mīlestība nedomā, tad tās var būt emocijas, negudrība, nenovērtēšana; mīlestība upurējas, kas nozīmē, ka tā apdomā, kas tas ir, par ko tā upurējas;
pēc domāšanas un mīlestības nāk vienotība dvēselēs, kas ir saprotami; divi cilvēki nespēj saprasties, ja tie tikai virspusēji pieķeras viens otram, nedomājot par plašāku kontekstu; tur notekti nav nekāda dvēseļu vienotība; tur ir divu dvēseļu pievilšana;
un tad var notikt šī pēdējā lieta 2.p.: viņi domā par vienu lietu (τὸ ἓν φρονοῦντες) jeb viņi spēj koncentrēties uz vienu darāmo lietu un to darīt neko viens no otra neslēpjot, tā ka nepaliek neizrunātas dzīves peripetijas, kas varētu neļaut nodoties vienai domai jeb kā latviešu val. iztulkots, vienam mērķim.
3. pants
Strīdiem un tukšai lielībai ir kaut kas kopējs: cilvēki bieži strīdas, jo viņi tukši iedomājas sevi par kaut ko lielu vai ka viņu viedoklis un redzējums par lietām ir pārāks. Zāles: pazemībā uzlūkot citus augstākus par sevi.
4. pants
Nav burtiski lietots vārds “vajadzības”. Runa ir par savām lietām, interesēm vai vajadzībām iepretī citu lietām, interesēm vai vajadzībām. Vienotībai ir svarīgi skatīties uz citiem, ne uz savām interesēm vai vajadzībām.
Tikai kopā ar Jēzu piedzīvojot 1.p. saturu, mēs varam piedzīvot 2.-4.p. saturu.
Komentāri
1.-4.p. ir kontekstā ar 1.-11.p. Vislielākā iespēja mums kļūt par cilvēkiem, kas domā par citiem (1.-4.p.), ir uzlūkojot Jēzu (5.-11p.).
1.p. uzskaita praktiskas lietas, kuras darīt, lai praktizētu vienotību draudzē, par kurām rakstīts 2.-4.p..
1.p. nosauktas lietas, kurām seko 2.p. ar Pāvila vārdiem: “tad piepildiet manu prieku”. Šis “tad” (
οὖν, var tulkot arī “tāpēc”) grieķu val. ir 1. pantā., kas nozīmē, ka tas turpina domu no 1. nodaļas. Bet mūsu tulkojumā tas pielikts klāt pie 2.p. pirmās frāzes, kur ir darb. vārds, kas nes visu 1.-4.p. saturu, proti, Pāvils saka: “piepildiet manu prieku”. Līdz ar to 1.p. sākumam vajadzētu būt:Frāze “turēdamies vienā prātā”, grieķu val. nav ar divdabi “turēdamies”, bet tā sākas ar vārdu “lai” (
ἵνα). Tas nozīmē, ka “piepildiet manu prieku” darīdami to, kas rakstīts 1.p., lai piedzīvotu tālāko 2.-4.p. saturu.Tātad: 1.p. aprakstītās lietas jādara, lai mūsu starpā būtu vienotība (2.-4.p.), ko iespējams saņemt tikai tad, ja sekojam Jēzus paraugam kā domāt un rīkoties (5.-8.p.). Savukārt Jēzus rīcība bija pamats tam, kāpēc Dievs Viņu ir ļoti paaugstinājis ( 9.-11a.p.) un kā Viņš deva Dievam Tēvam godu (11b.p.).
1. pants.
Ieprieca, mierinājums, sadraudzība, sirsnība un līdzcietība ir Dieva dotas dāvanas mums, kuras mēs paši no sevis nespējam radīt. Un tās ir jālieto citu labā.
“kāds”. Par katru no nosauktajām lietām (izņemot pēdējo, sk. zemāk skaidrojumu) Pāvils saka “kāds” vai “kāda”. Tam nav jābūt kaut kam lielam. Tas var būt arī kaut kas mazs. Bet ja vien ir kādas no nosauktajām lietām, tad tās ir jālieto citu labā.
Ja kāds saka, ka viņš vai viņa neko no tā nejūt pret citiem, un tāpēc uzskata, ka ir no tā visa atbrīvots, tad tas nav pareizi. Pirmā frāze jau parāda, no kurienes tas nāk, proti, no Kristus: “Tāpēc ja ir kāds iepriecinājums Kristū ...” Un noteikti, ka arī pārējie vārdi ir domāti kā no Kristus nākoši.
Mēs šeit uzskaitītās lietas nevaram radīt. Tādēļ mūsu atbildība ir palikt Kristū. Par to daudz Jņ. 15:1-11. Un tad, kad paliekam Kristū, tad to, ko saņemam no Viņa, mēs spējam dot citiem.
Tāpēc būtu jājautā: vai Kristus mani iepriecina? mierina? dod vēlmi būt sadraudzībā? vai Kristus mani pārvērš, lai es būtu sirsnīgs un līdzcietīgs? Kristietim, kas ikdienā staigā ar Kristu, šī pieredze būs.
Bez tam: šīs lietas nevar uzkrāt; tās var tikai piedzīvot ar Kristu, saņemt no Kristus un tad kļūt spējīgam dot tālāk.
2. pants
Pāvils būs priecīgs, ja viņi darīs to, kas rakstīts 1.p. Tad seko nolūka apraksts priekš pašiem filipiešiem. “lai”, grieķu val. pirms vārdiem, kas latviski ir “turēdamies vienā prātā”:
ἵνα τὸ αὐτὸ φρονῆτε(φρονέω– būt sapratnei, domāt; šis pats darb. vārds arī 2.p. beigās kā divdabis; 5.p. arī šis darb. vārds). Šeit varētu tulkot: “lai domātu vienu un to pašu” vai “lai būtu vienā prātā”. Tas nozīmē, ka 1.p. saturu ir būtiski praktizēt, lai piedzīvotu 2.-4.p. Citiem vārdiem: ir svarīgi staigāt ar Jēzu un izejot no tā kalpot citiem (1.p.), lai piedzīvotu to, kas rakstīts 2.-4.p.2. pantā attīstošā veidā doti norādījumi:
τὸ ἓν φρονοῦντες) jeb viņi spēj koncentrēties uz vienu darāmo lietu un to darīt neko viens no otra neslēpjot, tā ka nepaliek neizrunātas dzīves peripetijas, kas varētu neļaut nodoties vienai domai jeb kā latviešu val. iztulkots, vienam mērķim.3. pants
Strīdiem un tukšai lielībai ir kaut kas kopējs: cilvēki bieži strīdas, jo viņi tukši iedomājas sevi par kaut ko lielu vai ka viņu viedoklis un redzējums par lietām ir pārāks. Zāles: pazemībā uzlūkot citus augstākus par sevi.
4. pants
Nav burtiski lietots vārds “vajadzības”. Runa ir par savām lietām, interesēm vai vajadzībām iepretī citu lietām, interesēm vai vajadzībām. Vienotībai ir svarīgi skatīties uz citiem, ne uz savām interesēm vai vajadzībām.
Tikai kopā ar Jēzu piedzīvojot 1.p. saturu, mēs varam piedzīvot 2.-4.p. saturu.