Šī sadaļa ir cieši saistīta ar iepriekšējo, jo tā sākas ar divdabi (ὑποτασσόμενοι, prez. pasīva divd. – tiekot pakļauti, sk. 21.p.), kas ir daļa no Pāvila skaidrojuma par to, kā notiek piepildīšana ar Svēto Garu (sk. Ef. 5:18 darbības vārdu tagadnē pavēles izteiksmē “tieciet piepildīti”, ar kuru saistīti visi nākošie divdabji 19.-21.p.). Vispirms Pāvils māca sievas pakļauties saviem vīriem (22.-24.p.; grieķu val. 22.p. pat nav atkārtots vārds “pakļauties”, jo 22. p. saistīts ar 21.p.), kaut arī tikko viņš bija mācījis, ka visiem jāpakļaujas viens otram Kristus bijībā (21.p.). Kā saprotam no 31. un 32.p., vīra un sievas attiecības šajā pasaulē ir ar uzdevumu atspoguļot Kristus un draudzes attiecības, tāpēc arī šī pakļaušanās notiek reprezentācijas ietvaros. Šo pašu vārdu par pakļaušanos (ὑποτάσσω) Pāvils lieto arī 24.p., kur viņš runā par draudzes pakļaušanos Kristum, tā dodot neatceļamu pamatojumu tam, kāpēc sievām jāpakļaujas saviem vīriem:
24 ... kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās (1965.g. revid. tekstā latv. val. gan lietots vārds “paklausīga”, kas nav precīzs tulkojums).
25.-33.p. Pāvils turpina mācību par vīru un sievu attiecībām, īpaši veltot uzmanību vīriem. Kaut arī šī sadaļa sākas ar darbības vārdu (ἀγαπᾶτε, prez. aktīvs, imperatīvs – jūs mīliet) un nevis ar divdabi, tā tomēr saturiski iet atpakaļ uz 18.p. par piepildīšanu ar Svēto Garu. To redzam gan no tā, ka
tiek turpināts aprakstīt vīru un sievu attiecības, par ko tikko tika runāts 22.-24.p., gan arī no tā,
ka lietota tā pati spēcīgā argumentācija vīriem par to, kā viņiem jāmīl savas sievas, proti: “tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā” (sk. 26.p.).
5:22-6:9 tiek uzrunāts 1.gs draudzes sastāvs, proti, vīri un sievas (5:22.-33), bērni un tēvi (6:1-4) un vergi jeb kalpi un kungi (6:5-9), ko tajā laikā sauca par saimi (οἶκος). Un tā kā draudzes 1.gs bieži bija veidotas uz saimes bāzes, tad arī ir saprotama šāda ļoti praktiska ap. Pāvila uzruna jeb mācība šīs vēstules saņēmējiem, draudzei, kurā daudzi kopā veidoja vienu saimi. Līdz ar to ne tikai 22.-33.p. ir saistīti ar 18.p., bet kaut kādā veidā arī 6:1-9.
Kā redzam tālāk, Ef. 6:1 un 6:5, Pāvils lieto darbības vārdu “paklausīt” pavēles izteiksmē (abās vietās ὑπακούετε – prez. aktīvs imperatīvs – jūs paklausiet). Tas, šķiet, vājāks nekā mācība sievām pakļauties saviem vīriem. Tas nav ar nolūku pazemot sievas, bet mācīt, kāda veida attiecības godina Dievu un izpilda to uzdevumu, kas apliecina Kristus valdīšanu šajās attiecībās. Tā izdzīvotas, tās dod godu Dievam un svētību cilvēkiem.
Visiem cilvēkiem ir vienāda vērtība Dieva priekšā, bet visi cilvēki nav vienādi un visiem nav vienāds uzdevums. Vienādošana vērtībā ir svarīga, bet vienādošana uzdevumos un spējās nes katastrofu, jo tā uzliek, piem., nevajadzīgu spriedzi sievietei piepildīt to atbildību, kas vīrietim jānes ģimenē, kas tās padara par vīriešu lomas izpildītājām, plus vēl papildus nezaudējot to, kas viņām pašām ir tik svarīgs kā arī to, ko viņas ir aicinātas darīt kā sievietes.
Komentāri
Šī sadaļa ir cieši saistīta ar iepriekšējo, jo tā sākas ar divdabi (
ὑποτασσόμενοι, prez. pasīva divd. – tiekot pakļauti, sk. 21.p.), kas ir daļa no Pāvila skaidrojuma par to, kā notiek piepildīšana ar Svēto Garu (sk. Ef. 5:18 darbības vārdu tagadnē pavēles izteiksmē “tieciet piepildīti”, ar kuru saistīti visi nākošie divdabji 19.-21.p.). Vispirms Pāvils māca sievas pakļauties saviem vīriem (22.-24.p.; grieķu val. 22.p. pat nav atkārtots vārds “pakļauties”, jo 22. p. saistīts ar 21.p.), kaut arī tikko viņš bija mācījis, ka visiem jāpakļaujas viens otram Kristus bijībā (21.p.). Kā saprotam no 31. un 32.p., vīra un sievas attiecības šajā pasaulē ir ar uzdevumu atspoguļot Kristus un draudzes attiecības, tāpēc arī šī pakļaušanās notiek reprezentācijas ietvaros. Šo pašu vārdu par pakļaušanos (ὑποτάσσω) Pāvils lieto arī 24.p., kur viņš runā par draudzes pakļaušanos Kristum, tā dodot neatceļamu pamatojumu tam, kāpēc sievām jāpakļaujas saviem vīriem:25.-33.p. Pāvils turpina mācību par vīru un sievu attiecībām, īpaši veltot uzmanību vīriem. Kaut arī šī sadaļa sākas ar darbības vārdu (
ἀγαπᾶτε, prez. aktīvs, imperatīvs – jūs mīliet) un nevis ar divdabi, tā tomēr saturiski iet atpakaļ uz 18.p. par piepildīšanu ar Svēto Garu. To redzam gan no tā, kaοἶκος). Un tā kā draudzes 1.gs bieži bija veidotas uz saimes bāzes, tad arī ir saprotama šāda ļoti praktiska ap. Pāvila uzruna jeb mācība šīs vēstules saņēmējiem, draudzei, kurā daudzi kopā veidoja vienu saimi. Līdz ar to ne tikai 22.-33.p. ir saistīti ar 18.p., bet kaut kādā veidā arī 6:1-9.Kā redzam tālāk, Ef. 6:1 un 6:5, Pāvils lieto darbības vārdu “paklausīt” pavēles izteiksmē (abās vietās
ὑπακούετε– prez. aktīvs imperatīvs – jūs paklausiet). Tas, šķiet, vājāks nekā mācība sievām pakļauties saviem vīriem. Tas nav ar nolūku pazemot sievas, bet mācīt, kāda veida attiecības godina Dievu un izpilda to uzdevumu, kas apliecina Kristus valdīšanu šajās attiecībās. Tā izdzīvotas, tās dod godu Dievam un svētību cilvēkiem.Visiem cilvēkiem ir vienāda vērtība Dieva priekšā, bet visi cilvēki nav vienādi un visiem nav vienāds uzdevums. Vienādošana vērtībā ir svarīga, bet vienādošana uzdevumos un spējās nes katastrofu, jo tā uzliek, piem., nevajadzīgu spriedzi sievietei piepildīt to atbildību, kas vīrietim jānes ģimenē, kas tās padara par vīriešu lomas izpildītājām, plus vēl papildus nezaudējot to, kas viņām pašām ir tik svarīgs kā arī to, ko viņas ir aicinātas darīt kā sievietes.