3 Tad Pēteris sacīja: "Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas
4 Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam."
Dievs Pēterim bija atklājis, kas tur notika.
Problēma bija ar sirdi, jo vārds sirds - καρδία – lietots gan 3., gan 4.p. Sk. par Jūdu Jņ. 13:2. Sātana iedarbošanās uz Ananijas sirdi rezultātā deva to, ka Ananija meloja Svētajam Garam un ka Ananija paturēja sev daļu no tīruma maksas. No grieķu val. burtiski: “… sātans piepildīja (aor., akt., ind.) tavu sirdi melot (aor., med., nenot.) … paturēt sev (aor., med., nenot.) …”
Pēteris saka, ka meli nav izdarīti pret cilvēkiem, bet pret Dievu. Tiešajā kontekstā Ananija meloja cilvēkiem, vēlāk arī Sapfira.
Meli ir grēks, kas tiek izdarīts, kā visi grēki, pāri visam pret Dievu. Sk. Ps. 51:6a:
6a Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs ...
Cilvēks dzīvo savu dzīvi Dieva priekšā un atbild par savu dzīvi Dievam. Tāpēc arī pāri visam ir melots Dievam.
Bez tam JD draudze dzīvoja: viss visiem (sk. Ap.d. 4:32.34.35). Ananijas un Sapfiras rīcība bija pretēja tam, kā draudze rīkojās. Viņi abi uzskatīja, ka viņiem vajag vairāk nekā citiem. Un sekoja meli un paturēšana sev.
Domāšana “mums vajag vairāk nekā citiem” apšaubīja Dieva labumu un gādību un tādās sirdīs varēja darboties sātans.
Paturēt kādu daļu sev pats par sevi varētu šķist nevainīgi. Bet ne šajā kontekstā. Ap.d. 4:32 sacītas, ka “neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs”. Tas nozīmē, ka arī tas, kas katram piederēja individuāli, netika uzlūkots kā savs, bet kā kopīgs. Tāpēc arī ap. Pēteris nepieļauj trešo variantu: vai nu nepārdots tīrums varēja tavs palikt (iespējams, tomēr, ka nesaukts par savu, bet visiem kopīgs, pēc Ap.d. 4:32); vai arī pārdots tas varēja tavs palikt (iespējams, ka atkal - nesaukts par savu, bet visiem kopīgs, pēc Ap.d. 4:32); bet nekādā gadījumā šajā kontekstā paturēt sev no iegūtās naudas (grieķu val. oriģinālā šī ir pirmā frāze Ap.d. 5:2: “un paturēja sev”). Tāpēc arī Pēteris šo rīcību sauca par sātana darbību Ananijā, kura rīcība bija meli Svētajam Garam un daļas no samaksas paturēšana.
Kristieši ar savu mantu dalījās mīlestībā. Ananijas un Sapfiras rīcība tāda nebija, bet viņi izlikās, ka dara to pašu, ko citi.
JD ir daudz mācīts par dalīšanos ar tiem, kam ir mazāk. Piem., Ap.d. 11:27-30; Gal. 2:10; 2.Kor. 8:8-15.
Meli Svētajam Garam (3.p.) ir tas pats, kas meli Dievam (4.p.). Katra no trīsvienīgā Dieva trim personām ir Dievs pēc būtības. Sk. piem., par Jēzu, Jņ. 10:30: “Es un Tēvs, mēs esam viens.”
Komentāri
Dievs Pēterim bija atklājis, kas tur notika.
Problēma bija ar sirdi, jo vārds sirds -
καρδία– lietots gan 3., gan 4.p. Sk. par Jūdu Jņ. 13:2. Sātana iedarbošanās uz Ananijas sirdi rezultātā deva to, ka Ananija meloja Svētajam Garam un ka Ananija paturēja sev daļu no tīruma maksas. No grieķu val. burtiski: “… sātans piepildīja (aor., akt., ind.) tavu sirdi melot (aor., med., nenot.) … paturēt sev (aor., med., nenot.) …”Pēteris saka, ka meli nav izdarīti pret cilvēkiem, bet pret Dievu. Tiešajā kontekstā Ananija meloja cilvēkiem, vēlāk arī Sapfira.
Meli ir grēks, kas tiek izdarīts, kā visi grēki, pāri visam pret Dievu. Sk. Ps. 51:6a:
Cilvēks dzīvo savu dzīvi Dieva priekšā un atbild par savu dzīvi Dievam. Tāpēc arī pāri visam ir melots Dievam.
Bez tam JD draudze dzīvoja: viss visiem (sk. Ap.d. 4:32.34.35). Ananijas un Sapfiras rīcība bija pretēja tam, kā draudze rīkojās. Viņi abi uzskatīja, ka viņiem vajag vairāk nekā citiem. Un sekoja meli un paturēšana sev.
Domāšana “mums vajag vairāk nekā citiem” apšaubīja Dieva labumu un gādību un tādās sirdīs varēja darboties sātans.
Paturēt kādu daļu sev pats par sevi varētu šķist nevainīgi. Bet ne šajā kontekstā. Ap.d. 4:32 sacītas, ka “neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs”. Tas nozīmē, ka arī tas, kas katram piederēja individuāli, netika uzlūkots kā savs, bet kā kopīgs. Tāpēc arī ap. Pēteris nepieļauj trešo variantu: vai nu nepārdots tīrums varēja tavs palikt (iespējams, tomēr, ka nesaukts par savu, bet visiem kopīgs, pēc Ap.d. 4:32); vai arī pārdots tas varēja tavs palikt (iespējams, ka atkal - nesaukts par savu, bet visiem kopīgs, pēc Ap.d. 4:32); bet nekādā gadījumā šajā kontekstā paturēt sev no iegūtās naudas (grieķu val. oriģinālā šī ir pirmā frāze Ap.d. 5:2: “un paturēja sev”). Tāpēc arī Pēteris šo rīcību sauca par sātana darbību Ananijā, kura rīcība bija meli Svētajam Garam un daļas no samaksas paturēšana.
Kristieši ar savu mantu dalījās mīlestībā. Ananijas un Sapfiras rīcība tāda nebija, bet viņi izlikās, ka dara to pašu, ko citi.
JD ir daudz mācīts par dalīšanos ar tiem, kam ir mazāk. Piem., Ap.d. 11:27-30; Gal. 2:10; 2.Kor. 8:8-15.
Meli Svētajam Garam (3.p.) ir tas pats, kas meli Dievam (4.p.). Katra no trīsvienīgā Dieva trim personām ir Dievs pēc būtības. Sk. piem., par Jēzu, Jņ. 10:30: “Es un Tēvs, mēs esam viens.”