3 Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku.
4 Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: "Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūras viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot."
5 Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma.
6 Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs.
Pāvils piedalījās uguns uzturēšanā. Tur bija daudz cilvēku, - vietējie iedzīvotāji, kas bija sakūruši ugunskuru, un 276 izglābtie (kopā ar Pāvilu, sk. Ap.d. 27:37). Tas parāda Pāvila kalpojošo sirdi. Tas parāda arī to, ka viņam vēl pēc izglābšanās bija spēka kalpot. Viņš runāja par vajadzību ēst, Ap.d. 27:33.34 (34.p.: “Tas jums nāks par labu...”), to arī pats darīja (Ap.d. 27:35), kas, acīmredzot, palīdzēja fiziskajam ķermenim gan izglābjoties, gan arī pēc tam vēl dodot spēku kustēties un kalpot.
Kaut arī Pāvils bija Dieva kalps, tas nenozīmē, ka bīstamas čūskas no viņa turētos pa gabalu. Arī mums dzīvē var būt jāsaskaras ar bīstamām situācijām ļoti tuvu. Tas ir Dieva ziņā, ko Dievs ar to visu dara.
Šajā notikumā nav rakstīts, ka odze Pāvilam būtu iekodusi. 3.p. beigās, kur aprakstīts veids, kā odze sevi piesaistīja Pāvilam, nav teikts, ka tā iekoda, bet piesaistījās, piesējās, satvēra (aorists no καθάπτω). 5.p. sacīts, ka Pāvils necieta “nekāda ļaunuma”. Līdz ar to ir iespējams, ka pats fakts, ka čūska Pāvilam neiekoda, ir brīnums, kas parasti nenotika.
Iezemiešu spriešana 4.p. un 6.p. rāda neticīgu cilvēku atmaksas un atriebības domāšanas veidu: vai nu cilvēks ir ļoti ļauns, vai arī viņš ir kāds dievs. Tas, ka cilvēks vienkārši varētu būt Dieva nepelnītas žēlastības saņēmējs, nav cilvēka prātā iedomājams.
Bez tam: Dievs jau bija izvedis Savu taisnīgo spriedumu par Pāvila grēkiem, proti, pie krusta, Jēzum nomirstot par Pāvila grēkiem. Katram, kas netic Jēzum, ir joprojām jābaidās no Dieva soda personīgi, bet tam, kas tic Jēzum, šis Dieva sods jau ir nācis pār Jēzu pie krusta.
Komentāri
Pāvils piedalījās uguns uzturēšanā. Tur bija daudz cilvēku, - vietējie iedzīvotāji, kas bija sakūruši ugunskuru, un 276 izglābtie (kopā ar Pāvilu, sk. Ap.d. 27:37). Tas parāda Pāvila kalpojošo sirdi. Tas parāda arī to, ka viņam vēl pēc izglābšanās bija spēka kalpot. Viņš runāja par vajadzību ēst, Ap.d. 27:33.34 (34.p.: “Tas jums nāks par labu...”), to arī pats darīja (Ap.d. 27:35), kas, acīmredzot, palīdzēja fiziskajam ķermenim gan izglābjoties, gan arī pēc tam vēl dodot spēku kustēties un kalpot.
Kaut arī Pāvils bija Dieva kalps, tas nenozīmē, ka bīstamas čūskas no viņa turētos pa gabalu. Arī mums dzīvē var būt jāsaskaras ar bīstamām situācijām ļoti tuvu. Tas ir Dieva ziņā, ko Dievs ar to visu dara.
Šajā notikumā nav rakstīts, ka odze Pāvilam būtu iekodusi. 3.p. beigās, kur aprakstīts veids, kā odze sevi piesaistīja Pāvilam, nav teikts, ka tā iekoda, bet piesaistījās, piesējās, satvēra (aorists no
καθάπτω). 5.p. sacīts, ka Pāvils necieta “nekāda ļaunuma”. Līdz ar to ir iespējams, ka pats fakts, ka čūska Pāvilam neiekoda, ir brīnums, kas parasti nenotika.Iezemiešu spriešana 4.p. un 6.p. rāda neticīgu cilvēku atmaksas un atriebības domāšanas veidu: vai nu cilvēks ir ļoti ļauns, vai arī viņš ir kāds dievs. Tas, ka cilvēks vienkārši varētu būt Dieva nepelnītas žēlastības saņēmējs, nav cilvēka prātā iedomājams.
Bez tam: Dievs jau bija izvedis Savu taisnīgo spriedumu par Pāvila grēkiem, proti, pie krusta, Jēzum nomirstot par Pāvila grēkiem. Katram, kas netic Jēzum, ir joprojām jābaidās no Dieva soda personīgi, bet tam, kas tic Jēzum, šis Dieva sods jau ir nācis pār Jēzu pie krusta.