Komentāri

Nav rezultātu
2 Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts.

Vārds “iezemieši” oriģinālā ir βάρβαρος (barbaros), kas nozīmē:

  1. kāds, kura valoda ir rupja; 
  2. kāds, kurš runā svešā, nesaprotamā valodā; 
  3. grieķi tā sauca jebkuru svešzemnieku, kas neprata grieķu val.

Šeit šis vārds noteikti nav lietots nicinoši.

Vārds “laipnība” ir φιλανθρωπία (filantropia), kas nozīmē “cilvēces mīlestība; labvēlība, labsirdība”

Frāzē “neparastu laipnību” ir lietots divdabis ar noliegumu: οὐ τὴν τυχοῦσαν φιλανθρωπίαν; tas ir aor., akt., divd. no τυγχάνωtrāpīt mērķī, sasniegt, notikt. Tas nozīmē, ka iezemieši parādīja, Lūkasa vārdiem, nesasniegta jeb nepārspēta mēroga laipnību. Tā bija tik pārsteidzoša, ka Lūkass to tādiem vārdiem ir uzrakstījis.

Otrais teikums 2.p. (oriģinālā – otrā teikuma daļa) ir pamatojums pirmajam teikumam (jeb pirmajai daļai), jo tas sākas ar γὰρ (gar) – jo: jo tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis. Iemesli uzņemšanai pamatoti ar diviem διὰ (dia) – dēļ: dēļ lietus un dēļ aukstuma.

No vienas puses, iezemieši parādīja laipnību dabīgu iemeslu dēļ: lietus un aukstums. Bet varam domāt, ka ugunskurs un uzņemšana tomēr priekš tā laika pieredzes bija neparasta laipnība, vismaz tā Lūkass par to stāsta.

Mārtiņš Balodis