1 Uzlūkodams sinedriju, Pāvils sacīja: “Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai.
Lai ko Pāvils tik tālu jau ir pateicis (sk. 22.nod.), jāņem vērā viņa vēlēšanās, proti, vest Israēla tautu pie glābjošas ticības Jēzum. Iepriekšējā nodaļā lasījām, ka viņam neļāva pabeigt runāt. Šeit viņam ir iespēja atkal runāt uz saviem tautiešiem, šoreiz – uz tās vadītājiem.
Sinedrijs bija jūdu augstā tiesa (grieķu val. sinedrijs, ebreju val. sanhedrins). Tajā, kopā ar augsto priesteri, bija 71 cilvēks. Sinedrijs sastāvēja no priesteriem, vecajiem un rakstu mācītājiem. Augstie priesteri un vecaji bija saduķeju sektai piederoši un viņi sinedrijā bija vairākumā (kādi vecaji bija arī farizeji). Rakstu mācītāji, ja ne visi, tomēr pārsvarā bija farizeji, sinedrijā viņu bija mazākumā. Tomēr, tā kā farizeji bija tautā populāri, tad ar viņu viedokli bija jārēķinās.
“Brāļi” – grieķu val. Ἄνδρες ἀδελφοί - “Vīri, brāļi!” Pāvils ar šādu uzrunu, iespējams, sinedriju uzrunāja kā sev līdzīgos. Ņemot vērā to, ka viņš bija izglītojies pie Gamaliēla, tautā cienīta farizeja un bauslības mācītāja, kā arī viņš kādreiz baudīja uzticību no augstā priestera, kad viņš vajāja draudzi, jo no tā viņš dabūja vēstules sinagogām Damaskā, varam domāt, ka viņš kādus, varbūt daudzus, no sinedrija pazina personīgi. Vēlāk pieminētajam Pāvila māsas dēlam (sk. 16.p.) arī, šķiet, bija kāds sakars ar priesteriem vai vecajiem (14.p.).
Pāvila apgalvojums bija patiess, bet viņa pretiniekiem nepieņemams. Tāpēc arī augstais priesteris lika Pāvilam sist pa muti, 2.p.
Sirdsapziņa ir visiem cilvēkiem. Tā gan nav patiesības mēraukla, jo tās spriedumi veidojas audzināšanas iespaidā. Tāpēc arī vienu cilvēku viņa sirdsapziņa par kaut ko tiesā, bet cits par to pašu lietu nejūtas slikti. Šajā gadījumā Pāvils saka, ka viņš ir “dzīvojis ...”, πολιτεύομαι, perf. med., ind., 1.sg. – būt pilsonim; uzvesties kā pilsonim, dzīvot kā pilsonim. Šāda vārda lietošana varētu norādīt dzīvošanu iepretī kādiem standartiem.
“Dieva priekšā” - τῷ θεῷ - “Dievam”
1.Kor. 4:3.4:
3 Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats sev tiesnesis.
4 Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs.
Šī nav vienīgā vieta, kur Pāvils izsaka ļoti drosmīgu apgalvojumu par to, kā viņš ir dzīvojis. Sk. Ap.d. 20:26 – Efezas draudzes vecajiem:
26 Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā.
1.Kor. 2:4.5:
4 Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē,
5 lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.
Komentāri
Lai ko Pāvils tik tālu jau ir pateicis (sk. 22.nod.), jāņem vērā viņa vēlēšanās, proti, vest Israēla tautu pie glābjošas ticības Jēzum. Iepriekšējā nodaļā lasījām, ka viņam neļāva pabeigt runāt. Šeit viņam ir iespēja atkal runāt uz saviem tautiešiem, šoreiz – uz tās vadītājiem.
Sinedrijs bija jūdu augstā tiesa (grieķu val. sinedrijs, ebreju val. sanhedrins). Tajā, kopā ar augsto priesteri, bija 71 cilvēks. Sinedrijs sastāvēja no priesteriem, vecajiem un rakstu mācītājiem. Augstie priesteri un vecaji bija saduķeju sektai piederoši un viņi sinedrijā bija vairākumā (kādi vecaji bija arī farizeji). Rakstu mācītāji, ja ne visi, tomēr pārsvarā bija farizeji, sinedrijā viņu bija mazākumā. Tomēr, tā kā farizeji bija tautā populāri, tad ar viņu viedokli bija jārēķinās.
“Brāļi” – grieķu val.
Ἄνδρες ἀδελφοί- “Vīri, brāļi!” Pāvils ar šādu uzrunu, iespējams, sinedriju uzrunāja kā sev līdzīgos. Ņemot vērā to, ka viņš bija izglītojies pie Gamaliēla, tautā cienīta farizeja un bauslības mācītāja, kā arī viņš kādreiz baudīja uzticību no augstā priestera, kad viņš vajāja draudzi, jo no tā viņš dabūja vēstules sinagogām Damaskā, varam domāt, ka viņš kādus, varbūt daudzus, no sinedrija pazina personīgi. Vēlāk pieminētajam Pāvila māsas dēlam (sk. 16.p.) arī, šķiet, bija kāds sakars ar priesteriem vai vecajiem (14.p.).Pāvila apgalvojums bija patiess, bet viņa pretiniekiem nepieņemams. Tāpēc arī augstais priesteris lika Pāvilam sist pa muti, 2.p.
Sirdsapziņa ir visiem cilvēkiem. Tā gan nav patiesības mēraukla, jo tās spriedumi veidojas audzināšanas iespaidā. Tāpēc arī vienu cilvēku viņa sirdsapziņa par kaut ko tiesā, bet cits par to pašu lietu nejūtas slikti. Šajā gadījumā Pāvils saka, ka viņš ir “dzīvojis ...”,
πολιτεύομαι, perf. med., ind., 1.sg. – būt pilsonim; uzvesties kā pilsonim, dzīvot kā pilsonim. Šāda vārda lietošana varētu norādīt dzīvošanu iepretī kādiem standartiem.“Dieva priekšā” -
τῷ θεῷ- “Dievam”1.Kor. 4:3.4:
Šī nav vienīgā vieta, kur Pāvils izsaka ļoti drosmīgu apgalvojumu par to, kā viņš ir dzīvojis. Sk. Ap.d. 20:26 – Efezas draudzes vecajiem:
1.Kor. 2:4.5:
2.Kor. 11:29b: