17.nodaļa satur atstāstu par misionāru kalpošanu 3 lokācijās, kurās katrā bija atšķirīga reakcija uz evaņģēlija vēsti. Šī nodaļa rāda arī sludinātāju nemainīgo vēsti, kas tika vai nu pieņemta vai noraidīta.
1 Izgājuši cauri Amfipolei un Apollonijai, viņi nonāca Tesalonīkē; tur bija jūdu sinagoga.
2 Pāvils, kā parasti, iegāja pie tiem un trīs sabatus runāja ar tiem par rakstiem,
3 tos izskaidrodams un pierādīdams, ka Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties no mirušiem, un teikdams: "Šis ir Kristus Jēzus, ko es jums sludinu."
4 Dažus no tiem viņš pārliecināja, un tie piebiedrojās Pāvilam un Sīlam, arī liels pulks dievbijīgu grieķu un daudz dižciltīgu sievu.
Nosauktas divas mazākas vietas, kurām izgāja cauri un kurās netika sludināts. Šķiet, ka mērķis bija Tesalonīke, kas bija liela pilsēta. Tur bija arī jūdu sinagoga, kas nozīmē, ka pilsētā bija pietiekoša jūdu klātbūtne (vismaz 10 jūdu vīri), lai celtu sinagogu. Pāvila ieradums bija vispirms sludināt sinagogās. 3 sabatus Pāvils pacietīgi “runāja ar tiem par rakstiem”: viņš sludināja un skaidroja VD Svētos rakstus. No tiem Pāvils rādīja Jēzu.
“runāja”- διαλέγομαι - pārcilāt sevī dažādas domas; pārdomāt; sarunāties, diskutēt.
Šī ir pirmā reize, kad Ap.d. gr. parādās šis vārds. Tas nozīmē, ka no tiešas mācīšanas un sludināšanas ap. Pāvils Tesalonīkē, grieķiskā vidē, sāka lietot sarunas un diskusijas veidu kā evaņģēlija pasludināšanas rīku. Arī vēlāk ap. Pāvils to izmantoja, sk. Ap.d. 17:17 (Atēnās); 18:4 (Korintā; latv. tekstā “mācīja”); 18:19 (Efezā; “sludināja”); 19:8 (Efezā; “sarunādamies”); 19:9 (Efezā; “sludinādams”); 20:7.9 (Troadā); 24:25 (Jeruzālemē; “runāja”).
“par rakstiem” – burtiski: “no rakstiem”, t.i., no VD Svētajiem rakstiem.
“izskaidrodams” – prez. divd. no διανοίγω – burtiski: atvērt, sadalot; pilnīgi atvērt.
“pierādīdams” - prez. divd. no παρατίθημι – nolikt līdzās vai tuvu, nolikt priekšā; izlikt, izskaidrot.
Pacietība sludinot un skaidrojot ir ļoti svarīga, jo tikai pēc tam lasām rezultātu, proti, 4.p. Protams, varbūtība pastāv, ka šī atsaucība evaņģēlijam nenotika pēkšņi pēc 3 sabatu sludināšanas, bet pamazām. Jebkurā gadījumā secība, kādā tas uzrakstīts, rāda par to, kas vispirms bija jādara, proti, jāskaidro raksti un jāpierāda patiesības par Jēzu, lai cilvēki ticētu.
Pārliecināšana (aoristā, pasīvā “viņi tika pārliecināti”) par to, ka tas, ko Pāvils no VD svētajiem rakstiem skaidroja par Jēzu, ir patiesība. Tam ticot un to pieņemot šie cilvēki pievienojās Pāvilam un Sīlam. Sk. 1.Tes. Par Dieva vārda sludināšanu tesaloniķiešiem.
1.Tes. 1:4-6:
4 Mēs zinām, Dieva mīļotie brāļi, kā jūs tikāt izredzēti,
5 jo mūsu evaņģēlija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet spēkā, Svētā Garā un stiprā pārliecībā - jūs jau zināt, kādi mēs bijām, kad jūsu labā sākām darboties starp jums,
6 un jūs kļuvāt par maniem un Kunga Kristus sekotājiem, uzņemdami sludināto vārdu Svētā Gara priekā, panesdami daudz spaidu...
1.Tes. 2:13:
13 Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat.
Varam domāt, ka jauno ticīgo starpā bija kādi jūdi, bet daudzi bija no dievbijīgo vidus (tie, kas no cittautiešiem ticēja Israēla Dievam, bet nebija pārgājuši judaismā). Jaunatgriezto vidū bija arī ievērojamas sievietes no cittautiešiem.
Arī 1.Tes. 2:14 norāda uz cittautiešu lielo klātbūtni Tesalonīkes kristiešu draudzē:
14 Tā jūs, brāļi, esat sākuši staigāt to Dieva draudžu pēdās, kas apliecina Kristu Jēzu Jūdejā, jo jūs tāpat esat cietuši no saviem ciltsbrāļiem kā viņi no jūdiem ...
Komentāri
17.nodaļa satur atstāstu par misionāru kalpošanu 3 lokācijās, kurās katrā bija atšķirīga reakcija uz evaņģēlija vēsti. Šī nodaļa rāda arī sludinātāju nemainīgo vēsti, kas tika vai nu pieņemta vai noraidīta.
Nosauktas divas mazākas vietas, kurām izgāja cauri un kurās netika sludināts. Šķiet, ka mērķis bija Tesalonīke, kas bija liela pilsēta. Tur bija arī jūdu sinagoga, kas nozīmē, ka pilsētā bija pietiekoša jūdu klātbūtne (vismaz 10 jūdu vīri), lai celtu sinagogu. Pāvila ieradums bija vispirms sludināt sinagogās. 3 sabatus Pāvils pacietīgi “runāja ar tiem par rakstiem”: viņš sludināja un skaidroja VD Svētos rakstus. No tiem Pāvils rādīja Jēzu.
“runāja”-
διαλέγομαι- pārcilāt sevī dažādas domas; pārdomāt; sarunāties, diskutēt.Šī ir pirmā reize, kad Ap.d. gr. parādās šis vārds. Tas nozīmē, ka no tiešas mācīšanas un sludināšanas ap. Pāvils Tesalonīkē, grieķiskā vidē, sāka lietot sarunas un diskusijas veidu kā evaņģēlija pasludināšanas rīku. Arī vēlāk ap. Pāvils to izmantoja, sk. Ap.d. 17:17 (Atēnās); 18:4 (Korintā; latv. tekstā “mācīja”); 18:19 (Efezā; “sludināja”); 19:8 (Efezā; “sarunādamies”); 19:9 (Efezā; “sludinādams”); 20:7.9 (Troadā); 24:25 (Jeruzālemē; “runāja”).
διανοίγω– burtiski: atvērt, sadalot; pilnīgi atvērt.παρατίθημι– nolikt līdzās vai tuvu, nolikt priekšā; izlikt, izskaidrot.Pacietība sludinot un skaidrojot ir ļoti svarīga, jo tikai pēc tam lasām rezultātu, proti, 4.p. Protams, varbūtība pastāv, ka šī atsaucība evaņģēlijam nenotika pēkšņi pēc 3 sabatu sludināšanas, bet pamazām. Jebkurā gadījumā secība, kādā tas uzrakstīts, rāda par to, kas vispirms bija jādara, proti, jāskaidro raksti un jāpierāda patiesības par Jēzu, lai cilvēki ticētu.
Pārliecināšana (aoristā, pasīvā “viņi tika pārliecināti”) par to, ka tas, ko Pāvils no VD svētajiem rakstiem skaidroja par Jēzu, ir patiesība. Tam ticot un to pieņemot šie cilvēki pievienojās Pāvilam un Sīlam. Sk. 1.Tes. Par Dieva vārda sludināšanu tesaloniķiešiem.
1.Tes. 1:4-6:
1.Tes. 2:13:
Varam domāt, ka jauno ticīgo starpā bija kādi jūdi, bet daudzi bija no dievbijīgo vidus (tie, kas no cittautiešiem ticēja Israēla Dievam, bet nebija pārgājuši judaismā). Jaunatgriezto vidū bija arī ievērojamas sievietes no cittautiešiem.
Arī 1.Tes. 2:14 norāda uz cittautiešu lielo klātbūtni Tesalonīkes kristiešu draudzē: