11 Aizbraukuši no Troadas, mēs devāmies tieši uz Samotrāķiju un otrā dienā uz Neapoli
12 un no turienes uz Filipiem. Tā ir galvenā pilsēta kādā Maķedonijas novadā, romiešu kolonija. Šinī pilsētā mēs palikām dažas dienas.
13 Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies mēs runājām uz sanākušajām sievām.
14 Klausījās arī kāda dievbijīga sieva, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai Tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem.
15 Bet, kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa lūdza, sacīdama: "Ja jums šķiet, ka es ticu Tam Kungam, tad nāciet manā namā un palieciet tur!" Un viņa mūs gauži lūdza palikt.
Samotrāķija ir sala, Neapole ir ostas pilsēta. No Neapoles viņi devās iekšzemē uz Filipiem. Tā ir pilsēta, kas nosaukta Aleksandra Lielā tēva Filipa vārdā. Filipi tajā laikā bija romiešu kolonija. Pilsētā bija tāda pat kārtība, kā uz Itālijas zemes; tātad pilsēta bija ļoti “romiska”.
13.p. “ārpus pilsētas” burtiski: ārpus vārtiem. Šī ir pirmā zināmā Pāvila un Sīlas evaņģēlija sludināšana Eiropā. Ja apdzīvotā vietā nebija vismaz 10 jūdu vīri, tad viņi sinagogu necēla. Acīmredzot tā bija situācija Filipos. Tādēļ arī misionāri devās uz upi, jo bija tāda ieraša pulcēties pie tekoša ūdens.
Tas, ka Lidija bija dievbijīga, nozīmē, ka viņa bija cittautiete, kas ticēja dzīvajam Dievam, pieturējās pie VD morālās mācības, bet nebija pārgājusi judaismā. Jēzus atdarīja viņas sirdi.
Visticamāk: tūlītējas kristības, jo ūdens pagremde apzīmē nevis kristīgo briedumu, bet ticības dzīves sākumu. Vārds, kas apzīmē. krisīšanu, ir βαπτίζω, kas nozīmē iemērkt, iegremdēt. Tas, ka Lidijas nams jeb saime (οἶκος) tika iegremdēti, vēl nenozīmē, ka arī bērni, kas paši vēl nespēja apliecināt savu ticību Jēzum. Tas būtu pretrunā ar citam Bībeles rakstvietām, kas skaidri māca, ka ir vajadzīga ticība uz Jēzu, lai tiktu glābti.
Sekoja Lidijas lūgums, kam misionāri piekrita. Tas apliecināja kristīgo sadraudzību.
Komentāri
Samotrāķija ir sala, Neapole ir ostas pilsēta. No Neapoles viņi devās iekšzemē uz Filipiem. Tā ir pilsēta, kas nosaukta Aleksandra Lielā tēva Filipa vārdā. Filipi tajā laikā bija romiešu kolonija. Pilsētā bija tāda pat kārtība, kā uz Itālijas zemes; tātad pilsēta bija ļoti “romiska”.
13.p. “ārpus pilsētas” burtiski: ārpus vārtiem. Šī ir pirmā zināmā Pāvila un Sīlas evaņģēlija sludināšana Eiropā. Ja apdzīvotā vietā nebija vismaz 10 jūdu vīri, tad viņi sinagogu necēla. Acīmredzot tā bija situācija Filipos. Tādēļ arī misionāri devās uz upi, jo bija tāda ieraša pulcēties pie tekoša ūdens.
Tas, ka Lidija bija dievbijīga, nozīmē, ka viņa bija cittautiete, kas ticēja dzīvajam Dievam, pieturējās pie VD morālās mācības, bet nebija pārgājusi judaismā. Jēzus atdarīja viņas sirdi.
Visticamāk: tūlītējas kristības, jo ūdens pagremde apzīmē nevis kristīgo briedumu, bet ticības dzīves sākumu. Vārds, kas apzīmē. krisīšanu, ir
βαπτίζω, kas nozīmē iemērkt, iegremdēt. Tas, ka Lidijas nams jeb saime (οἶκος) tika iegremdēti, vēl nenozīmē, ka arī bērni, kas paši vēl nespēja apliecināt savu ticību Jēzum. Tas būtu pretrunā ar citam Bībeles rakstvietām, kas skaidri māca, ka ir vajadzīga ticība uz Jēzu, lai tiktu glābti.Sekoja Lidijas lūgums, kam misionāri piekrita. Tas apliecināja kristīgo sadraudzību.