1 Daži, atnākuši no Jūdejas, mācīja brāļus: "Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt pestīti."
2 Kad Pāvilam un Barnabam izcēlās ar viņiem liels strīds un vārdu maiņa, tad nosprieda, lai Pāvils, Barnaba un daži citi ietu šī jautājuma dēļ pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi.
3 Draudzes pavadīti, viņi gāja caur Feniķiju un Samariju un, stāstīdami par pagānu atgriešanos, sagādāja visiem brāļiem lielu prieku.
4 Kad viņi nonāca Jeruzālemē, viņus uzņēma draudze, apustuļi un vecaji, un viņi pasludināja, ko Dievs ar viņiem darījis.
5 Bet piecēlās daži no farizeju sektas, kas bija kļuvuši ticīgi, un sacīja: "Tos vajag apgraizīt un pavēlēt tiem turēt Mozus bauslību."
15.nodaļa stāsta par tā saukto Jeruzālemes koncilu: maldi no judaisma apdraudēja draudzi un kā Dievs draudzi vadīja ar to tikt galā.
1.p. rāda problēmu, ko kādi sludināja: “... jūs nevarat tikt pestīti.” (1.p.) Tas ir ļoti liels apgalvojums! Un kāda ir izeja: "ja vien jūs tiktu apgraizīti". Šo cilvēku uzskatā cita varianta nav. Tas nozīmē, ka viņu acīs Antiohijas kristieši netiks izglābti, ja viņi paliks tā kā viņi atradās pašreizējā ticībā Jēzum. Par apgraizīšanas nopietno prasību sk. 1.Moz. 17:10-14.
Šī problēma ir apskatīta arī ap. Pāvila vēstulē galatiešiem. Ja arī šodien kristīgo draudzi neapdraud tieši šī mācība, tomēr iemesls tam, kāpēc tas uzrakstīts Bībelē, ir redzams joprojām, jo cauri gadsimtiem draudzi ir bombardējušas mācības par to, ka tu netiksi atpestīts, ja vien ... un seko nosacījumi, kas jāizpilda.
Par atnācējiem sacīts, ka viņi mācīja (grieķu val. vārds διδάσκω). Viņi vienkārši neizteica savus uzskatus; viņi mācīja savus uzskatus.
2.p. rāda, ka Pāvils un Barnaba tam nelokāmi nostājās pretī. Pāvils ļoti labi zināja, kas tā ir par aplamu domāšanu, jo viņš pats nāca no tāda uzskata (sk. Fil. 3:9). Lēmums iet uz Jeruzālemi bija ar tālejošām sekām. Tas visu draudzi, no tās dzimšanas vietas kopā ar Kristus izraudzītiem apustuļiem, nostādīja atklātā pozīcijā pret šiem maldiem.
3.p. ir interesants iestarpinājums starp strīdu Antiohijā un koncilu Jeruzālemē: stāsts par cittautiešu atgriešanos pie dzīvā Dieva izraisa lielu prieku kristiešos, burtiski, “visiem brāļiem”.
Arī 4.p. turpina rādīt, ka Dievs ir lietojis Pāvilu un Barnabu.
Un tad atkal 5.p., līdzīgi kā 1.p. šajā nodaļā, rāda nosacījumus, kurus uzstāda kristieši, kas nākuši no farizeju vidus.
Kā nonāca līdz risinājumam: caur pozitīvu pieredzi vai caur draudzes mācību? Vai šī rakstvieta mēģina pateikt, ka tas, ka Dievs lietoja Pāvilu un Barnabu (3. un 4.p.), ir pietiekošs arguments, lai neņemtu vērā šos bauslības sludinātājus?
Konteksts rāda, ka lēmums saņemt padomu un atbalstu jautājuma risināšanā, nāca pirms apraksta par to, ka Dievs lietoja Pāvilu un Barnabu. Līdz ar to 3. un 4.p. nav jāuzlūko kā arguments, ka viss ir kārtībā, bet drīzāk kā iedrošinājums, ka tik tālu, cik darbs ir paveikts, viss ir kārtībā. Pretējā gadījumā:
jebkuru pozitīvu pieredzi varētu skaidrot kā Dieva akceptu;
nebūtu jārēķinās ar citu kristiešu, tai skaitā, vadītāju viedokli par strīdīgu jautājumu; tā teikt: kamēr viss iet labi, daru kā gribu.
Taisnošana ticībā, bez Mozus bauslības turēšanas, bija vēsts, kuru Pāvils un Barnaba sludināja cittautiešiem. Sk. pirms tam Pisidijas Antiohijā Pāvils sludināja par Jēzu sekojošo, Ap.d. 13:38-39:
38 Tāpēc zinait, brāļi, ka caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana, un visās lietās, kurās Mozus bauslība jums nespēja sagādāt taisnošanu,
39 ikviens, kas tic, caur Viņu tiek taisnots.
Tā ir vēsts, kas cauri visiem laikiem ir radījusi strīdus, kontraversijas, neizpratni, galējības un tml. Sk. arī 1.Moz. 15:1-6; Ebr. 11.nod. par ticības varoņiem VD laikā; Hab. 2,4b:
4b Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.
Ticība un paļāvība uz Dievu dažkārt izskatās tik nesaprotama un muļķīga, ka tā ticīgam cilvēkam liek izskatīties tieši tādam, kam nav nekā uzskatāma, ko uzrādīt kā savas glābšanas līdzekli: ne ārēji redzamu zīmju, ne vēsture ar labiem darbiem, ne uzskatāmu Dieva svētību kā pierādījumu Viņa labvēlībai, ne perfektums raksturā un uzvedībā.
Kristieši, kas nāca no farizeju vidus, pret cittautiešu kristiešiem izvirzīja prasību pēc apgraizīšanas un Mozus bauslības turēšanas tāpēc, ka viņi nespēja pieņemt, ka Dievs cittautiešus varētu pieņemt bez tā visa. Kā vēlāk saka Pāteris (10.p.) un Jēkabs (19.p.), bauslības turēšana nav iespējama (10.p.), tā ir apgrūtinoša (19.p.).
Komentāri
15.nodaļa stāsta par tā saukto Jeruzālemes koncilu: maldi no judaisma apdraudēja draudzi un kā Dievs draudzi vadīja ar to tikt galā.
1.p. rāda problēmu, ko kādi sludināja: “... jūs nevarat tikt pestīti.” (1.p.) Tas ir ļoti liels apgalvojums! Un kāda ir izeja: "ja vien jūs tiktu apgraizīti". Šo cilvēku uzskatā cita varianta nav. Tas nozīmē, ka viņu acīs Antiohijas kristieši netiks izglābti, ja viņi paliks tā kā viņi atradās pašreizējā ticībā Jēzum. Par apgraizīšanas nopietno prasību sk. 1.Moz. 17:10-14.
Šī problēma ir apskatīta arī ap. Pāvila vēstulē galatiešiem. Ja arī šodien kristīgo draudzi neapdraud tieši šī mācība, tomēr iemesls tam, kāpēc tas uzrakstīts Bībelē, ir redzams joprojām, jo cauri gadsimtiem draudzi ir bombardējušas mācības par to, ka tu netiksi atpestīts, ja vien ... un seko nosacījumi, kas jāizpilda.
Par atnācējiem sacīts, ka viņi mācīja (grieķu val. vārds
διδάσκω). Viņi vienkārši neizteica savus uzskatus; viņi mācīja savus uzskatus.2.p. rāda, ka Pāvils un Barnaba tam nelokāmi nostājās pretī. Pāvils ļoti labi zināja, kas tā ir par aplamu domāšanu, jo viņš pats nāca no tāda uzskata (sk. Fil. 3:9). Lēmums iet uz Jeruzālemi bija ar tālejošām sekām. Tas visu draudzi, no tās dzimšanas vietas kopā ar Kristus izraudzītiem apustuļiem, nostādīja atklātā pozīcijā pret šiem maldiem.
3.p. ir interesants iestarpinājums starp strīdu Antiohijā un koncilu Jeruzālemē: stāsts par cittautiešu atgriešanos pie dzīvā Dieva izraisa lielu prieku kristiešos, burtiski, “visiem brāļiem”.
Arī 4.p. turpina rādīt, ka Dievs ir lietojis Pāvilu un Barnabu.
Un tad atkal 5.p., līdzīgi kā 1.p. šajā nodaļā, rāda nosacījumus, kurus uzstāda kristieši, kas nākuši no farizeju vidus.
Kā nonāca līdz risinājumam: caur pozitīvu pieredzi vai caur draudzes mācību? Vai šī rakstvieta mēģina pateikt, ka tas, ka Dievs lietoja Pāvilu un Barnabu (3. un 4.p.), ir pietiekošs arguments, lai neņemtu vērā šos bauslības sludinātājus?
Konteksts rāda, ka lēmums saņemt padomu un atbalstu jautājuma risināšanā, nāca pirms apraksta par to, ka Dievs lietoja Pāvilu un Barnabu. Līdz ar to 3. un 4.p. nav jāuzlūko kā arguments, ka viss ir kārtībā, bet drīzāk kā iedrošinājums, ka tik tālu, cik darbs ir paveikts, viss ir kārtībā. Pretējā gadījumā:
Taisnošana ticībā, bez Mozus bauslības turēšanas, bija vēsts, kuru Pāvils un Barnaba sludināja cittautiešiem. Sk. pirms tam Pisidijas Antiohijā Pāvils sludināja par Jēzu sekojošo, Ap.d. 13:38-39:
Tā ir vēsts, kas cauri visiem laikiem ir radījusi strīdus, kontraversijas, neizpratni, galējības un tml. Sk. arī 1.Moz. 15:1-6; Ebr. 11.nod. par ticības varoņiem VD laikā; Hab. 2,4b:
Ticība un paļāvība uz Dievu dažkārt izskatās tik nesaprotama un muļķīga, ka tā ticīgam cilvēkam liek izskatīties tieši tādam, kam nav nekā uzskatāma, ko uzrādīt kā savas glābšanas līdzekli: ne ārēji redzamu zīmju, ne vēsture ar labiem darbiem, ne uzskatāmu Dieva svētību kā pierādījumu Viņa labvēlībai, ne perfektums raksturā un uzvedībā.
Kristieši, kas nāca no farizeju vidus, pret cittautiešu kristiešiem izvirzīja prasību pēc apgraizīšanas un Mozus bauslības turēšanas tāpēc, ka viņi nespēja pieņemt, ka Dievs cittautiešus varētu pieņemt bez tā visa. Kā vēlāk saka Pāteris (10.p.) un Jēkabs (19.p.), bauslības turēšana nav iespējama (10.p.), tā ir apgrūtinoša (19.p.).