No vienas puses, 1. Kor. iesākas ar labu Korintas draudzes raksturojumu, sk. 1. Kor. 1:4-7. Bet tai pat laikā draudzē bija daudz problēmu. Pāvils par tām raksta 1. Kor. un 2. Kor. atklāj vēl citas problēmas.
1. Kor. un 2. Kor. kopā skatoties:
Pāvils bija rakstījis kādu vēstuli (sk. 1. Kor. 5:9), pēc tās ir 1. Kor.
Tad ir bijusi vēl cita vēstule (sk. 2. Kor. 2:3.4), saukta par smago vēstuli.
Tad sekoja 2. Kor.
Viena no lietām, ko Pāvils dara ar 2. Kor. starpniecību, ir, ka viņš aicināja viņus pieņemt Pāvilu un reizē arī priecājās par viņu paklausību atgriezties pie Dieva (sk. 2. Kor. 7.nod.).
Viena no pēdējām lietām, par kuru Pāvils runāja iepriekšējā, t.i., 6.nod., ir par to, lai korintieši atdarītu savas sirdis viņam un viņa misijas biedriem, 2. Kor. 6:11-13:
11 Mūsu mute ir sākusi runāt uz jums, korintieši, mūsu sirds ir atvērusies.
12 Mūsu sirdīs jums ir vietas, bet jūsu sirdīs mums nav vietas.
13 Bet par atmaksu prasu no jums kā no saviem bērniem, lai arī jūsu sirds atdarās.
Iespējams, ka korintiešu sirds neatvēršana ir nespēja pieņemt Pāvilu un nespēja būt tik caurspīdīgiem, kāds bija Pāvils (par to, piem., 6:3-10). Tam visam par iemeslu varētu būt sasmērēšanās ar pasauli (6:14-7:1).
Tomēr nekas no tā, ko Pāvils ir teicis tikko un uz ko aicinājis (arī uz atgriešanos no grēkiem), nav saistīts ar to, ka viņš viņus tiesātu (7:3), bet gan ar to, ka viņš viņus nes savā sirdī, - viņam ir atvērta sirds pret viņiem (7:3). Tāpēc arī Pāvils spēj šādu nopietnu aicinājumu noslēgt ar pārliecību un prieku par korintiešiem.
No vienas puses Pāvils gribēja, lai korintieši sadzirdētu viņa nopietnos aicinājumus uz grēku nožēlu, uz svētu dzīvi, bet no otras puses Pāvils apliecināja, ka korintieši viņam bija ļoti mīļi. 2. Kor. 7:1-3:
1 Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā.
2 Atveriet mums savas sirdis, mēs neesam nevienam pāri darījuši, nevienu neesam veduši postā, nevienu pievīluši.
3 To es nesaku notiesādams. Jo es jums to jau esmu sacījis, ka jūs esat mūsu sirdīs, lai mēs kopā mirtu un kopā dzīvotu.
Un tieši pirms nākošās sadaļas Pāvils apliecina, 4.p.:
4 Man ir pilnīga uzticība uz jums, es esmu lepns uz jums un ļoti iepriecināts, neraugoties uz visām mūsu bēdām, mans prieks ir ļoti liels.
Šeit Pāvils lieto lietvārdu “prieks” - χαρά, kas nākošajā sadaļā (5.-16.p.) parādās atkal un atkal:
Kas tad bija Pāvila prieka pamats tam, kas notika korintiešu dzīvē?
5.-7.p.
Šie panti atklāj, ka Pāvilu iepriecināja vēstis par korintiešu staigāšanu paklausībā Kristum.
5 Kad nonācām Maķedonijā, mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes.
6 Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, iepriecināja mūs ar Tita atnākšanu;
7 un ne ar viņa atnākšanu vien, bet arī ar to iepriecu, ko viņš saņēmis no jums, kad viņš mums stāstīja par jūsu ilgām, par jūsu skumjām, par jūsu rūpēm par mani, tad mani pārņēma vēl lielāks prieks.
Tātad šeit ap. Pāvils iesāk paskaidrot tuvāk to, ko viņš bija tikko pateicis 4.p.:
4 Man ir pilnīga uzticība uz jums, es esmu lepns uz jums un ļoti iepriecināts, neraugoties uz visām mūsu bēdām, mans prieks ir ļoti liels.
Frāzē “mans prieks ir ļoti liels”, Pāvils lieto citu vārdu “prieks” (χαρά) nekā to vārdu, kas iztulkos kā “iepriecināts” turpat iepriekš (tur ir παράκλησις – aicināšana tuvu; lūgums; pamācība, iedrošinājums; mierinājums). Šis vārds parādās tālāk gan kā lietvārds (παράκλησις, šis pats vārds 4.p., 7.p. un 13.p.), gan kā darbības vārds (παρακαλέω – aicināt līdzās; pamācīt, lūgt, mierināt; iedrošināt; 6.p. (2x), 7.p., 13.p.).
5.p. grieķu val. sākas ar vārdiem: “Jo arī ...” Tātad – tas skaidro tālāk tikko pateikto 4.p.
Vienas un tās pašas vārda saknes lietošana šajā sadaļā jau sākot ar gan 4.p. (παράκλησις), gan 6. un 7.p.
Tātad tā paša vārda sakne, kas ir 4.p. vārdā “iepriecināts”, turpina atkārtoties arī 6. un 7.p. (arī 13.p. 2x). Tas parāda, ka Pāvils skaidro pamatu viņa un viņa biedru priekam (χαρά, 4.p.) iepriecai (παράκλησις, παρακαλέω, 4.,6.,7.,13.p.), kuru var tulkot arī kā iedrošinājums vai mierinājums.
Pāvils apliecina, ka Maķedonijā viņam un viņa biedriem bija bēdas gan ārēji, gan iekšēji. Ārēji parasti Pāvilam draudēja un viņš piedzīvoja vajāšanas, vai arī sacīdams “ārā cīņas” viņš apzīmēja mutiskās cīņas un diskusijas ar judaisma pārstāvjiem vai maldinātājiem kristiešu vidū, kas gribēja, lai kristieši pieņem apgraizīšanu un tur bauslību. Iekšējās bailes varētu apzīmēt Pāvila rūpes par to, lai kristieši neietu grēkos un maldos (sk. Gal. 4:11; 2. Kor. 11:3). Tātad Pāvils runā par prieku nevis tāpēc, ka viņam pašam viss bija labi, bet neskatoties uz to, ka viņam pašam bija ļoti grūti. Pie tam Pāvils saka: “mans prieks ir ļoti liels”. Nevis kaut kāds mazs prieks, bet ļoti liels prieks.
Ieprieca ar Tita atnākšanu iepriecināja Pāvilu un viņa misijas biedrus. Saņemtās ziņas bija tik labas, ka prieks par Tita atnākšanu un to, ar ko Tits bija iepriecināts korintiešos, tiek saistītas kopā.
Bet ne tikai Tita atnākšana: “bet (ἀλλὰ) arī ar to iepriecu ...” un seko ļoti skaisti vārdi, ko katra draudze varētu vēlēties kā raksturojumu iepretī savam dibinātājam vai cilvēkam, kas kalpojis viņu labā: “kad viņš mums stāstīja par jūsu ilgām, par jūsu skumjām, par jūsu rūpēm par mani”.
ἐπιπόθησιν no ἐπιπόθησις – ilgas;
ὀδυρμόν no ὀδυρμός – vaimanāšana, raudāšana, skumjas;
ζῆλον no ζῆλος – dedzība (1965.g. revidētajā tekstā lietos vārds rūpes).
Tas parādīja, ka korintieši bija atgriezušies no grēkiem. Pāvils bija viņus uz to aicinājis, viņi bija paklausījuši un, acīmredzot, sapratuši, cik ļoti viņi bija sāpinājuši Dievu un arī Viņa kalpu – ap. Pāvilu.
Arī citi autori Bībelē rāda līdzīgu prieku un vēlmi redzēt, ka cilvēki nedzīvo grēkā jeb atgriežas no grēkiem.
3. Jņ. 4:
Man nav lielāka prieka kā dzirdēt, ka mani bērni dzīvo patiesībā.
Jēk. 5:19-20:
19 Mani brāļi, ja kāds jūsu starpā nomaldījies no patiesības un kāds viņu atgriež
20 ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku.
8.-13a.p.
Nākošā sadaļa rāda, kas tieši bija noticis, par ko Pāvilam bija prieks, un proti: paklausība nes atgriešanās svētību, kas ir no Dieva, un tā tiek uzrādīta Dieva priekšā. 8.-13a.p.
8 Jebšu es jūs ar savu vēstuli esmu skumdinājis, tomēr es to nenožēloju; ja es agrāk arī to nožēloju - jo es redzu gan, ka šī vēstule jūs skumdināja, lai arī tikai uz brīdi, -
9 tad tagad es priecājos ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; jo jūs esat skumdināti pēc Dieva prāta, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu.
10 Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.
11 Jo redziet, šīs dievišķās skumjas - kādu rosību tās ir jūsos modinājušas, pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi.
12 Ko es jums arī rakstīju, tas nenotika apvainotāja vai apvainotā dēļ, bet tādēļ, lai jūsu rūpība par mums parādītos jūsu vidū Dieva priekšā.
13 Tādēļ mēs esam iepriecināti. ...
1. Skumdināti uz atgriešanos pēc Dieva prāta. 8.-10.p.
Skumjas nav mērķis, bet atgriešanās - εἰς μετάνοιαν (9.p.), kur μετάνοια - prāta maiņa, grēku nožēla. Tas ir Dieva darbs. Tomēr Pāvilam bija jābūt godīgam Dieva priekšā, paklausīgam Dievam un ieinteresētam korintiešos, lai rakstītu par viņu grēku, (iespējams, ka runa ir par 1. Kor. 5.nod. aprakstīto netiklību) un aicinātu viņus atgriezties no grēkiem.
“Jo dievišķas skumjas” - ἡ γὰρ κατὰ Θεὸν λύπη - precīzāk: “Jo skumjas saskaņā ar Dievu” jeb ņemot vērā Dieva prātu. Tās ir skumjas, kurās kristietis skumst, ka nav paklausījis Dievam. Kristietis novērtē, ka viņa vienīgais ieguvums ir Dievs.
Ir cilvēki, kas skumst par savu grēku tāpēc, ka tas nav nesis solīto prieku. Ir cilvēki, kas skumst par savu grēku tāpēc, ka viņi ir pieķerti. Bet tas nenozīmē, ka viņi ir noskumuši Dieva priekšā par savu grēku.
10b.p.: “bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.” Ja kristietis paliek grēkā, no kura tas neatgriežas, tas var nest pazušanu. Arī citas rakstvietas netieši norāda uz tādu iespējamību, sk. 1. Kor. 5:5; Mt. 18:17; Gal. 5:4; 2. Pēt. 2.nod. Pasaulīgajās skumjās, kas nes nāvi, cilvēks skumst par to, ka viņš zaudējis kaut ko, kas ir grēks, ka viņam nav izdevies piedzīvot vēl vairāk grēka. Tur nav atgriešanās no grēkiem un tādas skumjas panāk jeb sastrādā (κατεργάζομαι) nāvi.
2. Kad mēs skumstam saskaņā ar Dievu jeb pēc Dieva prāta, tad šīs skumjas “sastrādā” (ἐργάζομαι) mūsos jeb panāk mūsos centību uz dažādām svētīgām aktivitātēm. 11.p.
Šīs lietas rāda, ka atgriešanās bija mainījusi viņu sirdis un rīcību.
Acīmredzot, to visu bija atstāstījis Tits. Katrā ziņā tas, ka Titam bija daudz vārdu ko sacīt par korintiešu atgriešanos no grēkiem, bija laba liecība par korintiešu agriešanās patiesumu.
3. Tas viss cēlās no Pāvila rakstīšanas iemesla, kas bija: “Ko es jums arī rakstīju, tas nenotika apvainotāja vai apvainotā dēļ, bet tādēļ, lai jūsu rūpība par mums parādītos jūsu vidū Dieva priekšā.”
Lielākais iemesls nebija grēkotājs un korintieši, kas viņu atbalstīja, sk. 1.Kor. 5:1.2.
Lielākais iemesls nebija Pāvils, - ja kāds domātu, ka viņš ticis apvainots ar tā cilvēka grēku. Vai arī, ja runa ir par citu vai citiem grēkiem, tad vēl kāds, kuram darīts pāri (lietots vīriešu dz. divdabis vienskaitlī: τοῦ ἀδικηθέντος).
Lielākais iemesls bija Korintas draudze: ne tikai viņu centība par Pāvilu un viņa biedriem Dieva priekšā, bet tas, kāda bija šī korintiešu centība par Pāvilu un viņa biedriem saistībā ar viņiem pašiem (πρὸς ὑμᾶς), t.i., korintiešiem, Dieva priekšā (latviski iztulkots: “jūsu vidū”). Pārfrāzējot: kāda bija korintiešu rūpība jeb centība par Pāvilu un viņa biedriem ņemot vērā viņus pašus jeb skatoties uz viņiem pašiem Dieva priekšā? Ko viņu rīcība paveiks attiecībā uz viņiem pašiem? Kas notiks ar viņiem pašiem?
Tas nozīmē, ka Pāvilam galvenais nebija tas, kas notiks ar viņu pašu, vai korintieši viņu klausīs un respektēs. Ne arī: kas notiks ar to, kam tika darīts pāri (kas nav mazsvarīgi, bet viņš celsies un ies tālāk; šodien cenšas izdabāt tam, kam darīts pāri, pat tad, ja aizskartas ir tikai viņa jūtas vai maldīgie priekšstati). Pats galvenais bija: vai grēkojošais pats no visas sirds atgriezīsies pie Dieva?
Tā kā korintieši bija darījuši visu Dieva priekšā – atgriezušies, paklausījuši, centušies – tad Pāvils varēja rakstīt: “Tādēļ mēs esam iepriecināti.” (13.p. sākums; perf. pas. ind. no παρακαλέω, vārds, kas pēc saknes ir tas pats, kas iepriekš par iepriecināšanu).
Kas tad bija uzskatāms pierādījumus tam, kas bija noticis Korintā?
13.-16.p.
Tits bija uzskatāms pierādījums tām izmaiņām, kas bija notikušas Korintā, 13.-16.p.
13 ... Mūsu ieprieca top vēl pilnīgāka, vērojot Tita prieku, jo jūs visi esat viņa garu atspirdzinājuši.
14 Ja es jūs viņam kaut kā esmu slavējis, tad es neesmu palicis kaunā; bet, tāpat kā es jums visās lietās esmu runājis patiesību, tā arī mūsu uzslava Titam ir bijusi patiesība.
15 Viņa sirsnība pret jums ir vēl lielāka, atceroties jūsu paklausību, kā jūs viņu uzņēmāt ar bailēm un bijību.
16 Es priecājos, ka varu uz jums paļauties visās lietās.
Kādreiz tieši apkārtējie cilvēki, kas ir liecinieki grēkus nožēlojoša cilvēka izmaiņām, ir vislielākie liecinieki par patiesajām izmaiņām.
Tits bija atspirdzināts (ἀναπέπαυται no ἀναπαύω - atpūsties, dot mieru), 13b.p.
Acīmredzot Pāvils bija sacījis Titam, ka korintieši viņu – Titu – klausīs, 14.p.
Tits pats sajuta lielu sirsnību par korintiešiem, atceroties viņu paklausību, kā rezultātā korintieši Titu bija uzņēmuši ar bailēm un trīcēšanu (τρόμος, kaut arī latviski iztulkots “bijību”), 15.p.
16.p.: Pāvils varēja likt savu pārliecību korintiešos, θαρρῶ, no θαρρέω – būt drosmīgam, pārliecinātam (šis vārds 2.Kor.: 5:6.8; šeit - 7:16; 10:1.2).
Tas parāda, ka neskatoties uz korintiešu krišanu grēkā, Pāvils sagaidīja jeb bija pārliecināts, ka viņi paklausīs viņam.
Līdz ar to šis teksts rāda, ka prieka pamatam mūsos par to, kas notiek citu kristiešu dzīvēs, būtu jābūt uzrādītai paklausībai, kas izsakās grēku nožēlā, ko apliecina viņu pašu rīcība un ko var apliecināt arī citi cilvēki. To varētu arī saukt par pieaugšanu Kristū, kam vajadzētu sagādāt lielu prieku mums. Piem., cīņas un uzvaras pār grēku; lielāka gatavība pieņemt grūtības un ciešanas savā dzīvē; pacietība grūtībās; paļāvība uz Dievu.
Komentāri
No vienas puses, 1. Kor. iesākas ar labu Korintas draudzes raksturojumu, sk. 1. Kor. 1:4-7. Bet tai pat laikā draudzē bija daudz problēmu. Pāvils par tām raksta 1. Kor. un 2. Kor. atklāj vēl citas problēmas.
1. Kor. un 2. Kor. kopā skatoties:
Viena no lietām, ko Pāvils dara ar 2. Kor. starpniecību, ir, ka viņš aicināja viņus pieņemt Pāvilu un reizē arī priecājās par viņu paklausību atgriezties pie Dieva (sk. 2. Kor. 7.nod.).
Viena no pēdējām lietām, par kuru Pāvils runāja iepriekšējā, t.i., 6.nod., ir par to, lai korintieši atdarītu savas sirdis viņam un viņa misijas biedriem, 2. Kor. 6:11-13:
Iespējams, ka korintiešu sirds neatvēršana ir nespēja pieņemt Pāvilu un nespēja būt tik caurspīdīgiem, kāds bija Pāvils (par to, piem., 6:3-10). Tam visam par iemeslu varētu būt sasmērēšanās ar pasauli (6:14-7:1).
Tomēr nekas no tā, ko Pāvils ir teicis tikko un uz ko aicinājis (arī uz atgriešanos no grēkiem), nav saistīts ar to, ka viņš viņus tiesātu (7:3), bet gan ar to, ka viņš viņus nes savā sirdī, - viņam ir atvērta sirds pret viņiem (7:3). Tāpēc arī Pāvils spēj šādu nopietnu aicinājumu noslēgt ar pārliecību un prieku par korintiešiem.
No vienas puses Pāvils gribēja, lai korintieši sadzirdētu viņa nopietnos aicinājumus uz grēku nožēlu, uz svētu dzīvi, bet no otras puses Pāvils apliecināja, ka korintieši viņam bija ļoti mīļi. 2. Kor. 7:1-3:
Un tieši pirms nākošās sadaļas Pāvils apliecina, 4.p.:
Šeit Pāvils lieto lietvārdu “prieks” -
χαρά, kas nākošajā sadaļā (5.-16.p.) parādās atkal un atkal:Kas tad bija Pāvila prieka pamats tam, kas notika korintiešu dzīvē?
5.-7.p.
Šie panti atklāj, ka Pāvilu iepriecināja vēstis par korintiešu staigāšanu paklausībā Kristum.
Tātad šeit ap. Pāvils iesāk paskaidrot tuvāk to, ko viņš bija tikko pateicis 4.p.:
Frāzē “mans prieks ir ļoti liels”, Pāvils lieto citu vārdu “prieks” (
χαρά) nekā to vārdu, kas iztulkos kā “iepriecināts” turpat iepriekš (tur irπαράκλησις– aicināšana tuvu; lūgums; pamācība, iedrošinājums; mierinājums). Šis vārds parādās tālāk gan kā lietvārds (παράκλησις, šis pats vārds 4.p., 7.p. un 13.p.), gan kā darbības vārds (παρακαλέω– aicināt līdzās; pamācīt, lūgt, mierināt; iedrošināt; 6.p. (2x), 7.p., 13.p.).παράκλησις), gan 6. un 7.p.Tātad tā paša vārda sakne, kas ir 4.p. vārdā “iepriecināts”, turpina atkārtoties arī 6. un 7.p. (arī 13.p. 2x). Tas parāda, ka Pāvils skaidro pamatu viņa un viņa biedru priekam (
χαρά, 4.p.) iepriecai (παράκλησις,παρακαλέω, 4.,6.,7.,13.p.), kuru var tulkot arī kā iedrošinājums vai mierinājums.ἀλλὰ) arī ar to iepriecu ...” un seko ļoti skaisti vārdi, ko katra draudze varētu vēlēties kā raksturojumu iepretī savam dibinātājam vai cilvēkam, kas kalpojis viņu labā: “kad viņš mums stāstīja par jūsu ilgām, par jūsu skumjām, par jūsu rūpēm par mani”.ἐπιπόθησινnoἐπιπόθησις– ilgas;ὀδυρμόνnoὀδυρμός– vaimanāšana, raudāšana, skumjas;ζῆλονnoζῆλος– dedzība (1965.g. revidētajā tekstā lietos vārds rūpes).Tas parādīja, ka korintieši bija atgriezušies no grēkiem. Pāvils bija viņus uz to aicinājis, viņi bija paklausījuši un, acīmredzot, sapratuši, cik ļoti viņi bija sāpinājuši Dievu un arī Viņa kalpu – ap. Pāvilu.
Arī citi autori Bībelē rāda līdzīgu prieku un vēlmi redzēt, ka cilvēki nedzīvo grēkā jeb atgriežas no grēkiem.
8.-13a.p.
Nākošā sadaļa rāda, kas tieši bija noticis, par ko Pāvilam bija prieks, un proti: paklausība nes atgriešanās svētību, kas ir no Dieva, un tā tiek uzrādīta Dieva priekšā. 8.-13a.p.
1. Skumdināti uz atgriešanos pēc Dieva prāta. 8.-10.p.
Skumjas nav mērķis, bet atgriešanās -
εἰς μετάνοιαν(9.p.), kurμετάνοια- prāta maiņa, grēku nožēla. Tas ir Dieva darbs. Tomēr Pāvilam bija jābūt godīgam Dieva priekšā, paklausīgam Dievam un ieinteresētam korintiešos, lai rakstītu par viņu grēku, (iespējams, ka runa ir par 1. Kor. 5.nod. aprakstīto netiklību) un aicinātu viņus atgriezties no grēkiem.10.p. “atgriešanās svētība”, precīzāk:
μετάνοιαν εἰς σωτηρίαν- grēku nožēla uz glābšanu.“Jo dievišķas skumjas” -
ἡ γὰρ κατὰ Θεὸν λύπη- precīzāk: “Jo skumjas saskaņā ar Dievu” jeb ņemot vērā Dieva prātu. Tās ir skumjas, kurās kristietis skumst, ka nav paklausījis Dievam. Kristietis novērtē, ka viņa vienīgais ieguvums ir Dievs.Ir cilvēki, kas skumst par savu grēku tāpēc, ka tas nav nesis solīto prieku. Ir cilvēki, kas skumst par savu grēku tāpēc, ka viņi ir pieķerti. Bet tas nenozīmē, ka viņi ir noskumuši Dieva priekšā par savu grēku.
10b.p.: “bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.” Ja kristietis paliek grēkā, no kura tas neatgriežas, tas var nest pazušanu. Arī citas rakstvietas netieši norāda uz tādu iespējamību, sk. 1. Kor. 5:5; Mt. 18:17; Gal. 5:4; 2. Pēt. 2.nod. Pasaulīgajās skumjās, kas nes nāvi, cilvēks skumst par to, ka viņš zaudējis kaut ko, kas ir grēks, ka viņam nav izdevies piedzīvot vēl vairāk grēka. Tur nav atgriešanās no grēkiem un tādas skumjas panāk jeb sastrādā (
κατεργάζομαι) nāvi.2. Kad mēs skumstam saskaņā ar Dievu jeb pēc Dieva prāta, tad šīs skumjas “sastrādā” (
ἐργάζομαι) mūsos jeb panāk mūsos centību uz dažādām svētīgām aktivitātēm. 11.p.Šīs lietas rāda, ka atgriešanās bija mainījusi viņu sirdis un rīcību.
Acīmredzot, to visu bija atstāstījis Tits. Katrā ziņā tas, ka Titam bija daudz vārdu ko sacīt par korintiešu atgriešanos no grēkiem, bija laba liecība par korintiešu agriešanās patiesumu.
3. Tas viss cēlās no Pāvila rakstīšanas iemesla, kas bija: “Ko es jums arī rakstīju, tas nenotika apvainotāja vai apvainotā dēļ, bet tādēļ, lai jūsu rūpība par mums parādītos jūsu vidū Dieva priekšā.”
τοῦ ἀδικηθέντος).πρὸς ὑμᾶς), t.i., korintiešiem, Dieva priekšā (latviski iztulkots: “jūsu vidū”). Pārfrāzējot: kāda bija korintiešu rūpība jeb centība par Pāvilu un viņa biedriem ņemot vērā viņus pašus jeb skatoties uz viņiem pašiem Dieva priekšā? Ko viņu rīcība paveiks attiecībā uz viņiem pašiem? Kas notiks ar viņiem pašiem?Tas nozīmē, ka Pāvilam galvenais nebija tas, kas notiks ar viņu pašu, vai korintieši viņu klausīs un respektēs. Ne arī: kas notiks ar to, kam tika darīts pāri (kas nav mazsvarīgi, bet viņš celsies un ies tālāk; šodien cenšas izdabāt tam, kam darīts pāri, pat tad, ja aizskartas ir tikai viņa jūtas vai maldīgie priekšstati). Pats galvenais bija: vai grēkojošais pats no visas sirds atgriezīsies pie Dieva?
Tā kā korintieši bija darījuši visu Dieva priekšā – atgriezušies, paklausījuši, centušies – tad Pāvils varēja rakstīt: “Tādēļ mēs esam iepriecināti.” (13.p. sākums; perf. pas. ind. no
παρακαλέω, vārds, kas pēc saknes ir tas pats, kas iepriekš par iepriecināšanu).Kas tad bija uzskatāms pierādījumus tam, kas bija noticis Korintā?
13.-16.p.
Tits bija uzskatāms pierādījums tām izmaiņām, kas bija notikušas Korintā, 13.-16.p.
Kādreiz tieši apkārtējie cilvēki, kas ir liecinieki grēkus nožēlojoša cilvēka izmaiņām, ir vislielākie liecinieki par patiesajām izmaiņām.
ἀναπέπαυται no ἀναπαύω- atpūsties, dot mieru), 13b.p.τρόμος, kaut arī latviski iztulkots “bijību”), 15.p.θαρρῶ, noθαρρέω– būt drosmīgam, pārliecinātam (šis vārds 2.Kor.: 5:6.8; šeit - 7:16; 10:1.2).Tas parāda, ka neskatoties uz korintiešu krišanu grēkā, Pāvils sagaidīja jeb bija pārliecināts, ka viņi paklausīs viņam.
Līdz ar to šis teksts rāda, ka prieka pamatam mūsos par to, kas notiek citu kristiešu dzīvēs, būtu jābūt uzrādītai paklausībai, kas izsakās grēku nožēlā, ko apliecina viņu pašu rīcība un ko var apliecināt arī citi cilvēki. To varētu arī saukt par pieaugšanu Kristū, kam vajadzētu sagādāt lielu prieku mums. Piem., cīņas un uzvaras pār grēku; lielāka gatavība pieņemt grūtības un ciešanas savā dzīvē; pacietība grūtībās; paļāvība uz Dievu.