Šis pants saka, ka mums ir jāpateicas Dievam par to, ka Viņš mūs ir sagūstījis un mūs lieto Kristus labuma apliecināšanai.
Grieķu val. šī panta sākumā ir “bet”: “Bet paldies Dievam …” Tāpat nav “visur”, bet “vienmēr” (πάντοτε).Vārdu “vada … uzvaras gājienā” vietā ir viens vārds θριαμβεύοντι (prez., akt., divd.) no θριαμβεύω, kas nozīmē uzvarēt, triumfēt, svinēt triumfu, ar domu: vest kādu kā cietumnieku triumfa gājienā.
Senajā pasaulē romiešu ģenerālis, atgriezdamies no uzvaras kaujā, veda savus gūstekņus triumfa gājienā. Tiem draudēja vai nu nāve vai verdzība.
Līdz ar to doma ir: “Paldies Dievam, kas mūs vienmēr ved Kristus uzvaras gājienā ...” Toreiz Pāvils un šodien arī mēs esam uzvarētie, kurus Dievs vienmēr ved kā sagūstītus cietumniekus. Mēs esam Dieva sagūstīti un piederam Dievam Kristus nopelna dēļ pie krusta par mūsu grēkiem.
Bet ne tikai: mēs pateicamies Dievam ne tikai par to, ka Viņš mūs ved Kristus uzvaras gājienā, bet arī caur mums izplata Kristus atziņas smaržu katrā vietā (ἐν παντὶ τόπῳ).
Vispirms šī doma attiecas uz šo kontekstu, proti: ap. Pāvils korintiešiem, ar kuriem bija kādas problēmas, saka, ka viņš ir Kristus uzvarēts un ka caur viņiem – Pāvilu un Timoteju, pēc 2.Kor. 1:1, Dievs dara zināmu Kristus atziņas jeb pazīšanas smaržu visās vietās. No sekojošā teksta saprotam, ka ar vārdiem “Viņa atziņas smarža” būtu jāsaprot viss, kas caur Kristus vēstnešiem varētu tikt sadzirdēts un ieraudzīts kā Kristus personas un darbības rezultāts kristiešos. Iepretī Korintas draudzes sarežģītajai situācijai bija svarīgi pateikt, ka Pāvils ir Dieva gūstā un tas, ko Viņš saka un dara, nāk no Dieva, kas viņu ir uzvarējis. Viena daļa Korintas kristiešu nespēja pieņemt Pāvilu ar visām viņa nespēka izpausmēm kā tādu, kuram paklausīt kā Kristus apustulim (piem., 2.Kor. 10:1-3.10).
2.Kor. 5:12:
12 Mēs jums sevi atkal neieteicam, bet jums dodam pamatu ar mums lepoties, lai varat nostāties pret tiem, kas lielās ar ārišķīgo un ne ar to, kas sirdī.
Atkal un atkal šajā vēstulē ap. Pāvils rādīja sevi kā vāju, vismaz ārēji, lai arī paši korintieši mācītos no viņa darīt to pašu: nebaidīties būt ārēji vājiem, un ārēja pompozuma un spēka vietā rūpēties par savas sirds stāvokli.
Vai mēs esam gatavi sevi redzēt kā Dieva gūstekņus un ka tagad Kristus mūs lieto, lai Viņu – Kristu – darītu zināmu katrā vietā?
Komentāri
Šis pants saka, ka mums ir jāpateicas Dievam par to, ka Viņš mūs ir sagūstījis un mūs lieto Kristus labuma apliecināšanai.
Grieķu val. šī panta sākumā ir “bet”: “Bet paldies Dievam …” Tāpat nav “visur”, bet “vienmēr” (
πάντοτε). Vārdu “vada … uzvaras gājienā” vietā ir viens vārdsθριαμβεύοντι(prez., akt., divd.) noθριαμβεύω, kas nozīmē uzvarēt, triumfēt, svinēt triumfu, ar domu: vest kādu kā cietumnieku triumfa gājienā.Senajā pasaulē romiešu ģenerālis, atgriezdamies no uzvaras kaujā, veda savus gūstekņus triumfa gājienā. Tiem draudēja vai nu nāve vai verdzība.
Līdz ar to doma ir: “Paldies Dievam, kas mūs vienmēr ved Kristus uzvaras gājienā ...” Toreiz Pāvils un šodien arī mēs esam uzvarētie, kurus Dievs vienmēr ved kā sagūstītus cietumniekus. Mēs esam Dieva sagūstīti un piederam Dievam Kristus nopelna dēļ pie krusta par mūsu grēkiem.
Bet ne tikai: mēs pateicamies Dievam ne tikai par to, ka Viņš mūs ved Kristus uzvaras gājienā, bet arī caur mums izplata Kristus atziņas smaržu katrā vietā (
ἐν παντὶ τόπῳ).Vispirms šī doma attiecas uz šo kontekstu, proti: ap. Pāvils korintiešiem, ar kuriem bija kādas problēmas, saka, ka viņš ir Kristus uzvarēts un ka caur viņiem – Pāvilu un Timoteju, pēc 2.Kor. 1:1, Dievs dara zināmu Kristus atziņas jeb pazīšanas smaržu visās vietās. No sekojošā teksta saprotam, ka ar vārdiem “Viņa atziņas smarža” būtu jāsaprot viss, kas caur Kristus vēstnešiem varētu tikt sadzirdēts un ieraudzīts kā Kristus personas un darbības rezultāts kristiešos. Iepretī Korintas draudzes sarežģītajai situācijai bija svarīgi pateikt, ka Pāvils ir Dieva gūstā un tas, ko Viņš saka un dara, nāk no Dieva, kas viņu ir uzvarējis. Viena daļa Korintas kristiešu nespēja pieņemt Pāvilu ar visām viņa nespēka izpausmēm kā tādu, kuram paklausīt kā Kristus apustulim (piem., 2.Kor. 10:1-3.10).
2.Kor. 5:12:
Atkal un atkal šajā vēstulē ap. Pāvils rādīja sevi kā vāju, vismaz ārēji, lai arī paši korintieši mācītos no viņa darīt to pašu: nebaidīties būt ārēji vājiem, un ārēja pompozuma un spēka vietā rūpēties par savas sirds stāvokli.
Vai mēs esam gatavi sevi redzēt kā Dieva gūstekņus un ka tagad Kristus mūs lieto, lai Viņu – Kristu – darītu zināmu katrā vietā?