12 Mīļie, nebrīnaities par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts.
Pēteris to raksta tagadnes formās, proti, tas notiek tajā brīdī. Šajā pantā ir viens darb. vārds pavēles izteiksmē, prezentā, “nebrīnaities”, un divi divdabji prezentā, latviski iztulkots “kas nāk” un “notiktu”. Tas norāda uz to, ka tajā brīdī kristieši piedzīvoja vajāšanas. Ja Pēteris rakstīja no Romas (sk. 1.Pēt. 5:13, kur ar vārdu Bābele varētu būt domāta Roma), tad viņa tā brīžā pieredzes konteksts bija kristiešu vajāšanas Romā, kuras bija saistītas ar Romas dedzināšanu (64.g. jūlijs) un kristiešu vainošanu tajā. Bet tā kā kristieši, kuriem Pēteris rakstīja, dzīvoja tālu no Romas (sk. 1:1) un viņi, iespējams, nepiedzīvoja tieši to pašu, tad pavisam noteikti mēs varam teikt, ka vajāšanas un ciešanas par kurām Pēteris runā šajā vēstulē, bija cieši saistītas ar viņu ticību Jēzum neticīgo vidū vispār. Nepatikas un vajāšanu pieredze saistībā ar ticību Jēzum ir kristiešu universāla pieredze, vai tā būtu ģimene, radi, darba vieta vai sabiedrība. Sk. Jēzus sacīto (Jņ. 16:33), arī Pāvila un Barnabas sacīto (Ap.d. 14:22) un Pāvila rakstīto (2.Tim. 3:12).
Pēteris šajā vēstulē kristiešus neskubināja atrast gudru veidu, kā sadzīvot ar neticīgajiem. Pēteris arī neaicināja uz viltīgu pielabināšanos neticīgajiem. Pēteris arī neaicināja ticīgos bēgt no ciešanām. Nē! Pēteris aicināja izturēt vajāšanās. Ar šādām acīm mums jālasa šī vēstule, lai mēs labāk spētu atrast tās pielietojumu arī mums šodien.
Komentāri
Pēteris to raksta tagadnes formās, proti, tas notiek tajā brīdī. Šajā pantā ir viens darb. vārds pavēles izteiksmē, prezentā, “nebrīnaities”, un divi divdabji prezentā, latviski iztulkots “kas nāk” un “notiktu”. Tas norāda uz to, ka tajā brīdī kristieši piedzīvoja vajāšanas. Ja Pēteris rakstīja no Romas (sk. 1.Pēt. 5:13, kur ar vārdu Bābele varētu būt domāta Roma), tad viņa tā brīžā pieredzes konteksts bija kristiešu vajāšanas Romā, kuras bija saistītas ar Romas dedzināšanu (64.g. jūlijs) un kristiešu vainošanu tajā. Bet tā kā kristieši, kuriem Pēteris rakstīja, dzīvoja tālu no Romas (sk. 1:1) un viņi, iespējams, nepiedzīvoja tieši to pašu, tad pavisam noteikti mēs varam teikt, ka vajāšanas un ciešanas par kurām Pēteris runā šajā vēstulē, bija cieši saistītas ar viņu ticību Jēzum neticīgo vidū vispār. Nepatikas un vajāšanu pieredze saistībā ar ticību Jēzum ir kristiešu universāla pieredze, vai tā būtu ģimene, radi, darba vieta vai sabiedrība. Sk. Jēzus sacīto (Jņ. 16:33), arī Pāvila un Barnabas sacīto (Ap.d. 14:22) un Pāvila rakstīto (2.Tim. 3:12).
Pēteris šajā vēstulē kristiešus neskubināja atrast gudru veidu, kā sadzīvot ar neticīgajiem. Pēteris arī neaicināja uz viltīgu pielabināšanos neticīgajiem. Pēteris arī neaicināja ticīgos bēgt no ciešanām. Nē! Pēteris aicināja izturēt vajāšanās. Ar šādām acīm mums jālasa šī vēstule, lai mēs labāk spētu atrast tās pielietojumu arī mums šodien.