Šajā sadāļā (28.-32.p.) 6x lietoti vārdi, kuri pēc būtības vai to sakne ir saistīta ar tiesāšanu (vēl septītā reize 34.p.). Tāpēc 28.p. Pāvils saka: “Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda ...” Atkal runa ir par individuālu atbildību un rīcību. Balstoties uz Mt. 18.nod., ir pareizi un vietā palīdzēt brālim vai māsai atgriezties no grēkiem, bet bez personīgas atbildības uzņemšanās un personīgas atgriešanās no saviem grēkiem nekas nemainīsies.
28.p.: Šeit, 1.Kor. 11:28, vārds “pārbaudīt” (δοκιμαζέτω) ir ar nozīmi: pārbaudīt, vai ir īsts. Tas nozīmē, ka tad, kad cilvēks nāk, lai baudītu Svēto vakarēdienu, pārbaudi savu īstumu jeb atbilstību tam, ka tavs pasludinājums ar šo Svētā vakarēdiena baudīšanu saskan ar tavu dzīvi, ar tavu rīcību un izturēšanos pret citiem cilvēkiem.
29.p.: Korintieši, savtīgi ēzdami un norobežodamies no tiem, kam nav ēdiena, grēkoja pret Kristu, kas bija reprezentēts maizē, ko viņi baudīja, kas bija arī visas draudzes reprezentācija.
Ļoti bieži cilvēki meklē baudīt Svēto vakarēdienu personīgam ieguvumam un svētībai. Lai arī tas ir personīgs ieguvums – baudīt Svēto vakarēdienu un atcerēties Jēzu, tomēr tajā brīdī, kad mēs to darām savam labumam, Jēzus rūpējas par visas draudzes labumu. Un ja baudītāja sapratne tajā brīdī ir saistīta tikai ar to, ka maize reprezentē Kristu, bet nereprezentē draudzi, tad tas ir nepilnīgi. Maize reprezentē arī draudzi. Un necienīgi baudot, mēs grēkojam pret Jēzus miesu un asinīm. Tad Jēzus mūs pārmāca, sodīdams mūs, lai ar pasauli netiekam pazudināti.
30.-32.p: Cilvēkus, kas netic Jēzum, Viņš pazudinās jeb nodos mūžīgā sodā. Lai mūs glābtu, Jēzus mūs pārmāca (32.p. παιδευόμεθα, prez., pasīvs, ind. no παιδεύω – audzināt bērnus, mācīt, pārmācīt). Pēc 30.p., sodi, kurus Jēzus mums uzliek, ir saistīti ar vājībām un slimībām (ἀσθενεῖς), hroniskām slimībām (ἄρρωστοι) un nāvi (κοιμῶνται). Šie vārdi ir sakārtoti pieaugošā smaguma pakāpē. Ne tikai slimības, bet arī nāve ir Dieva žēlastības līdzeklis, lai mēs ar pasauli netiktu pazudināti.
Tieši tāpēc ir vietā savās slimībās jautāt: kāpēc? Protams, ne visas slimības ir grēka dēļ (sk. Jņ. 9.nod.). Bet visam, kas ar mums notiek, ir Dieva labais nolūks.
31.p. Pāvils saka:
31 Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti.
31 εἰ δὲ ἑαυτοὺς διεκρίνομεν, οὐκ ἂν ἐκρινόμεθα.
Mums ir svarīgi pārbaudīt sevi atkal un atkal (διεκρίνομεν no διακρίνω – nošķirt, izšķirt, noteikt, dot spriedumu). Tas nozīmē vērtēt un izšķirot visu, ko esam darījuši, kas mūs nodarbina, ko darām, lai tas būtu pēc Dieva vārda – Bībeles.
Komentāri
Šajā sadāļā (28.-32.p.) 6x lietoti vārdi, kuri pēc būtības vai to sakne ir saistīta ar tiesāšanu (vēl septītā reize 34.p.). Tāpēc 28.p. Pāvils saka: “Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda ...” Atkal runa ir par individuālu atbildību un rīcību. Balstoties uz Mt. 18.nod., ir pareizi un vietā palīdzēt brālim vai māsai atgriezties no grēkiem, bet bez personīgas atbildības uzņemšanās un personīgas atgriešanās no saviem grēkiem nekas nemainīsies.
28.p.: Šeit, 1.Kor. 11:28, vārds “pārbaudīt” (
δοκιμαζέτω) ir ar nozīmi: pārbaudīt, vai ir īsts. Tas nozīmē, ka tad, kad cilvēks nāk, lai baudītu Svēto vakarēdienu, pārbaudi savu īstumu jeb atbilstību tam, ka tavs pasludinājums ar šo Svētā vakarēdiena baudīšanu saskan ar tavu dzīvi, ar tavu rīcību un izturēšanos pret citiem cilvēkiem.29.p.: Korintieši, savtīgi ēzdami un norobežodamies no tiem, kam nav ēdiena, grēkoja pret Kristu, kas bija reprezentēts maizē, ko viņi baudīja, kas bija arī visas draudzes reprezentācija.
Ļoti bieži cilvēki meklē baudīt Svēto vakarēdienu personīgam ieguvumam un svētībai. Lai arī tas ir personīgs ieguvums – baudīt Svēto vakarēdienu un atcerēties Jēzu, tomēr tajā brīdī, kad mēs to darām savam labumam, Jēzus rūpējas par visas draudzes labumu. Un ja baudītāja sapratne tajā brīdī ir saistīta tikai ar to, ka maize reprezentē Kristu, bet nereprezentē draudzi, tad tas ir nepilnīgi. Maize reprezentē arī draudzi. Un necienīgi baudot, mēs grēkojam pret Jēzus miesu un asinīm. Tad Jēzus mūs pārmāca, sodīdams mūs, lai ar pasauli netiekam pazudināti.
30.-32.p: Cilvēkus, kas netic Jēzum, Viņš pazudinās jeb nodos mūžīgā sodā. Lai mūs glābtu, Jēzus mūs pārmāca (32.p.
παιδευόμεθα, prez., pasīvs, ind. noπαιδεύω– audzināt bērnus, mācīt, pārmācīt). Pēc 30.p., sodi, kurus Jēzus mums uzliek, ir saistīti ar vājībām un slimībām (ἀσθενεῖς), hroniskām slimībām (ἄρρωστοι) un nāvi (κοιμῶνται). Šie vārdi ir sakārtoti pieaugošā smaguma pakāpē. Ne tikai slimības, bet arī nāve ir Dieva žēlastības līdzeklis, lai mēs ar pasauli netiktu pazudināti.Tieši tāpēc ir vietā savās slimībās jautāt: kāpēc? Protams, ne visas slimības ir grēka dēļ (sk. Jņ. 9.nod.). Bet visam, kas ar mums notiek, ir Dieva labais nolūks.
31.p. Pāvils saka:
Mums ir svarīgi pārbaudīt sevi atkal un atkal (
διεκρίνομενnoδιακρίνω– nošķirt, izšķirt, noteikt, dot spriedumu). Tas nozīmē vērtēt un izšķirot visu, ko esam darījuši, kas mūs nodarbina, ko darām, lai tas būtu pēc Dieva vārda – Bībeles.