23 Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots,
24 ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet Mani pieminēdami, -
25 tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.
26 Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.
27 Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm.
Kā iepriekšējie panti rāda, korintiešu problēma bija tā, ka viņi vairāk domāja par sevi un savu statusu un nevis par citiem. Tā viņi vairs neuzrādīja Jēzu. Tāpēc ar šiem vārdiem ap. Pāvils runā par Jēzu un Viņa piemēru, atgādinot, kas ir Svētā vakarēdiena vēsts.
Šajos pantos Pāvils rāda, ka Jēzus un draudzes klātbūtnes neatzīšana Svētajā vakarēdienā mūs padara vainīgus Kunga miesas un asiņu priekšā.
Jēzus ieliktais saturs maizes un biķera baudīšanā bija atgādinājumam (Kristus nopelns un darbs mūsu labā, sk. 24. un 25.p.: “Mani pieminēdami”; εἰς τὴν ἐμὴν ἀνάμνησιν) un sevis pielīdzināšanai Kristus darbam (Jēzus ar savi nāvi samaksāja par mūsu grēkiem, 26.p.: “jūs pasludināt Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk”; τὸν θάνατον τοῦ κυρίου καταγγέλλετε, ἄχρι οὗ ἔλθῃ; par tulkojumu “pasludināt” īstenības izteiksmē sk. komentāru tālāk), un mēs ar šo praksi esam tik nesaraujami saistīti, ka (27.p. sākumā ὥστε - tā ka) ar šķeltniecisku rīcību baudot maizi un Kunga biķeri, mēs to darām necienīgi, līdz ar to būsim vainīgi Kunga miesas un asiņu priekšā.
Pāvila detalizētā pieeja agapes mielasta problēmas risināšanai parāda, ka tas, ko kristieši bauda šajā mielastā, pieminot Kristu, izslēdz jebkāda veida norobežošanos vai sava “es” uzturēšanu vai taisīšanu; visam centrā ir Kristus.
Svētajā vakarēdienā ēdiens, kas tiek ņemts no galda, nav tikai individuāla baudīšana, pieminot Kristu. Tā ir savienošanās ar Kristu un draudzi.
1.Kor. 10:16.17:
16 Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu (σῶμα)?
17 Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa (σῶμα), jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.
1.Kor. 11:29:
Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu (σῶμα).
Korintieši, savtīgi ēzdami un norobežodamies no tiem, kam nav ēdiena, grēkoja pret Kristu, kas bija reprezentēts maizē, ko viņi baudīja, kas bija arī visas draudzes reprezentācija. Norobežošanās vienam no otra kā no nevērtīga vai neaizskarama cilvēka ir grēks. Savas zemes dzīves laikā Jēzus atkal un atkal mācīja saviem mācekļiem pazemību (sk. Mt. 18; Mr. 10,35-45). Tam, kas notika ar Jēzus mācekļiem, proti, viņu meklējumi, kurš no viņiem ir lielākais un sekojoša Jēzus mācība par kalpošanu, tai skaitā norādot, ka Viņš iet nāvē, lai citi cilvēki iegūtu dzīvību (sk. Mr. 10,43-45), ir paralēle šajā rakstvietā 1.Kor. 11.nod.: korintiešu draudzē kāda daļa uzskatīja, ka ir labāki par citiem, kam seko ap. Pāvila mācība par Jēzus iešanu nāvē par korintiešiem.
26 Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.
Frāzi “pasludiniet tā Kunga nāvi” ir iespējams tulkot gan pavēles izteiksmē, kā šeit, gan arī īstenības izteiksmē: “jūs pasludināt tā Kunga nāvi” (tā tulkots arī 2012.g. latv. Bībeles tulkojumā, arī daudzos angļu val. tulk.). Jautājums: kā ir pareizi? Nevar būt, ka Pāvils bija domājis abus variantus. Noteikti, viņam bija padomā kas konkrēts. Atbildi dod nākošais pants.
27 Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm.
27.p. sākas ar vārdiem “Tad nu ...” Vārds, kas tur lietots - ὥστε – būtu jātulko kā tā ka vai arī kāpēc ar rezultāta domu. Tas nozīmē:
Tā kā jūs pasludināt – ar baudīšanu pasludināt Jēzus nāvi, tad, darot to necienīgi, jūs esat vainīgi. Jūs ticat Jēzum kā Glābējam un Kungam, kas ir nomiris par visiem jūsu grēkiem; jūs nemīlat citus draudzes locekļus, kas ir grēks; tad jūs ar Svētā vakarēdiena baudīšanu apliecināt, ka Jēzus ir nomiris par jūsu grēkiem, - un tur nu ir problēma, jo jūs apliecināt vienu, bet rīkojaties pretēji: jūs ticat un apliecināt, ka Jēzus ir nomiris par jūsu grēkiem, bet vienlaikus darāt grēku.
26. pantā pasludināšana ir cieši saistīta ar necienīgu baudīšanu un vainu 27. pantā. Ja tulkotu kā pavēles izteiksmi, proti, esat baudījuši, tagad pasludiniet, tad 27.p. sākums no oriģināla kļūst grūti savienojams ar to. Bet ja tā ir īstenības izteiksme, proti, jūs pasludināt, tad sekojošais kļūst saistīts un saprotams. Tāpēc būtu jātulko: “jūs pasludināt tā Kunga nāvi”.
Norobežošanās no cilvēkiem, kas ir grēks, nemaina mūsu piederību Jēzum. Tieši tāpēc necienīgi baudot vakarēdienu mēs kļūstam vainīgi. Šķirojot turīgos un neturīgos, kas ir grēks, un vienlaikus Svētā vakarēdiena baudīšanā pasludinot Jēzus nāvi, - kur mūsu dzīve neliecina, ka visi mūsu grēki būtu aizgājuši nāvē ar Jēzu, - mēs kļūstam par necienīgiem baudītājiem, un tāpēc esam vainīgi Kunga miesas un asiņu priekšā. Mēs joprojām esam saistīti ar Jēzu.
Nepareiza baudīšana nepadara Svēto vakarēdienu vienkārši neiedarbīgu. Tas, varētu teikt, darbojas vienmēr, tikai jautājums: kurā virzienā: par svētību, vai par sodu. Kāpēc? – Tāpēc, ka mēs esam Jēzus asinīm dārgi atpirkti un piederam Viņam! Ja mūsu grēku dēļ Viņš mūs – kristiešus, būtu palaidis vaļā, pametis novārtā, tad jau nekas nenotiktu. Bet tieši tāpēc, ka mēs Viņam esam dārgi, Viņš mūs tur un gādā par mums, tieši tāpēc Svētais vakarēdiens neizbēgami atstāj iespaidu.
“kas necienīgi ēd šo maizi ...” – tas ir vienskaitlī. Tātad atbildība ir katram atsevišķi. Sk. arī par personīgo atbildību Gal. 6:1, īpaši panta beigas:
1 Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā.
Tas ir katra kristieša ziņā šo lietu risināt starp sevi un Dievu. Par to tālāk.
Komentāri
Kā iepriekšējie panti rāda, korintiešu problēma bija tā, ka viņi vairāk domāja par sevi un savu statusu un nevis par citiem. Tā viņi vairs neuzrādīja Jēzu. Tāpēc ar šiem vārdiem ap. Pāvils runā par Jēzu un Viņa piemēru, atgādinot, kas ir Svētā vakarēdiena vēsts.
Šajos pantos Pāvils rāda, ka Jēzus un draudzes klātbūtnes neatzīšana Svētajā vakarēdienā mūs padara vainīgus Kunga miesas un asiņu priekšā.
Jēzus ieliktais saturs maizes un biķera baudīšanā bija atgādinājumam (Kristus nopelns un darbs mūsu labā, sk. 24. un 25.p.: “Mani pieminēdami”;
εἰς τὴν ἐμὴν ἀνάμνησιν) un sevis pielīdzināšanai Kristus darbam (Jēzus ar savi nāvi samaksāja par mūsu grēkiem, 26.p.: “jūs pasludināt Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk”;τὸν θάνατον τοῦ κυρίου καταγγέλλετε, ἄχρι οὗ ἔλθῃ; par tulkojumu “pasludināt” īstenības izteiksmē sk. komentāru tālāk), un mēs ar šo praksi esam tik nesaraujami saistīti, ka (27.p. sākumāὥστε- tā ka) ar šķeltniecisku rīcību baudot maizi un Kunga biķeri, mēs to darām necienīgi, līdz ar to būsim vainīgi Kunga miesas un asiņu priekšā.Pāvila detalizētā pieeja agapes mielasta problēmas risināšanai parāda, ka tas, ko kristieši bauda šajā mielastā, pieminot Kristu, izslēdz jebkāda veida norobežošanos vai sava “es” uzturēšanu vai taisīšanu; visam centrā ir Kristus.
Svētajā vakarēdienā ēdiens, kas tiek ņemts no galda, nav tikai individuāla baudīšana, pieminot Kristu. Tā ir savienošanās ar Kristu un draudzi.
Korintieši, savtīgi ēzdami un norobežodamies no tiem, kam nav ēdiena, grēkoja pret Kristu, kas bija reprezentēts maizē, ko viņi baudīja, kas bija arī visas draudzes reprezentācija. Norobežošanās vienam no otra kā no nevērtīga vai neaizskarama cilvēka ir grēks. Savas zemes dzīves laikā Jēzus atkal un atkal mācīja saviem mācekļiem pazemību (sk. Mt. 18; Mr. 10,35-45). Tam, kas notika ar Jēzus mācekļiem, proti, viņu meklējumi, kurš no viņiem ir lielākais un sekojoša Jēzus mācība par kalpošanu, tai skaitā norādot, ka Viņš iet nāvē, lai citi cilvēki iegūtu dzīvību (sk. Mr. 10,43-45), ir paralēle šajā rakstvietā 1.Kor. 11.nod.: korintiešu draudzē kāda daļa uzskatīja, ka ir labāki par citiem, kam seko ap. Pāvila mācība par Jēzus iešanu nāvē par korintiešiem.
Frāzi “pasludiniet tā Kunga nāvi” ir iespējams tulkot gan pavēles izteiksmē, kā šeit, gan arī īstenības izteiksmē: “jūs pasludināt tā Kunga nāvi” (tā tulkots arī 2012.g. latv. Bībeles tulkojumā, arī daudzos angļu val. tulk.). Jautājums: kā ir pareizi? Nevar būt, ka Pāvils bija domājis abus variantus. Noteikti, viņam bija padomā kas konkrēts. Atbildi dod nākošais pants.
27.p. sākas ar vārdiem “Tad nu ...” Vārds, kas tur lietots -
ὥστε– būtu jātulko kā tā ka vai arī kāpēc ar rezultāta domu. Tas nozīmē:Tā kā jūs pasludināt – ar baudīšanu pasludināt Jēzus nāvi, tad, darot to necienīgi, jūs esat vainīgi. Jūs ticat Jēzum kā Glābējam un Kungam, kas ir nomiris par visiem jūsu grēkiem; jūs nemīlat citus draudzes locekļus, kas ir grēks; tad jūs ar Svētā vakarēdiena baudīšanu apliecināt, ka Jēzus ir nomiris par jūsu grēkiem, - un tur nu ir problēma, jo jūs apliecināt vienu, bet rīkojaties pretēji: jūs ticat un apliecināt, ka Jēzus ir nomiris par jūsu grēkiem, bet vienlaikus darāt grēku.
26. pantā pasludināšana ir cieši saistīta ar necienīgu baudīšanu un vainu 27. pantā. Ja tulkotu kā pavēles izteiksmi, proti, esat baudījuši, tagad pasludiniet, tad 27.p. sākums no oriģināla kļūst grūti savienojams ar to. Bet ja tā ir īstenības izteiksme, proti, jūs pasludināt, tad sekojošais kļūst saistīts un saprotams. Tāpēc būtu jātulko: “jūs pasludināt tā Kunga nāvi”.
Norobežošanās no cilvēkiem, kas ir grēks, nemaina mūsu piederību Jēzum. Tieši tāpēc necienīgi baudot vakarēdienu mēs kļūstam vainīgi. Šķirojot turīgos un neturīgos, kas ir grēks, un vienlaikus Svētā vakarēdiena baudīšanā pasludinot Jēzus nāvi, - kur mūsu dzīve neliecina, ka visi mūsu grēki būtu aizgājuši nāvē ar Jēzu, - mēs kļūstam par necienīgiem baudītājiem, un tāpēc esam vainīgi Kunga miesas un asiņu priekšā. Mēs joprojām esam saistīti ar Jēzu.
Nepareiza baudīšana nepadara Svēto vakarēdienu vienkārši neiedarbīgu. Tas, varētu teikt, darbojas vienmēr, tikai jautājums: kurā virzienā: par svētību, vai par sodu. Kāpēc? – Tāpēc, ka mēs esam Jēzus asinīm dārgi atpirkti un piederam Viņam! Ja mūsu grēku dēļ Viņš mūs – kristiešus, būtu palaidis vaļā, pametis novārtā, tad jau nekas nenotiktu. Bet tieši tāpēc, ka mēs Viņam esam dārgi, Viņš mūs tur un gādā par mums, tieši tāpēc Svētais vakarēdiens neizbēgami atstāj iespaidu.
“kas necienīgi ēd šo maizi ...” – tas ir vienskaitlī. Tātad atbildība ir katram atsevišķi. Sk. arī par personīgo atbildību Gal. 6:1, īpaši panta beigas:
Tas ir katra kristieša ziņā šo lietu risināt starp sevi un Dievu. Par to tālāk.