20 Kad jūs sanākat kopā, tad nav iespējams turēt Tā Kunga mielastu.
21 Jo, mielastam notiekot, katrs steidzas paņemt savu paša ēdienu, un tā cits paliek neēdis, cits piedzeras.
22 Vai tad jums nav māju, kur varat ēst un dzert? Jeb vai jūs Dieva draudzi nicinājat un apkaunojat tos, kam nav nekā? Ko lai jums saku? Vai lai jūs slavēju? Šinī lietā es jūs nevaru slavēt.
20.pantā pirmajam vārdam būtu jābūt “tāpēc” (οὖν), kas to sasaista ar iepriekšējo daļu.
Kunga vakariņas jeb Svētais vakarēdiens, kas bija daļa no agapes mielasta, kuru pirmā draudze ēda sanāksmēs, nebija vairs Kunga vakariņas, jo katrs ēda savu maltīti. 20.panta otro pusi - οὐκ ἔστιν κυριακὸν δεῖπνον φαγεῖν - varētu tulkot: “tās nav Kunga vakariņas, ko jūs ēdat” vai arī: “tad ne tāpēc, lai ēstu Kunga vakariņas”. No Pāvila rakstītā varam noprast, ka draudzes kopā sanākšanas reizē vajadzēja baudīt arī Svēto vakarēdienu. Tomēr šķelšanās draudzē (18. un 19.p.) to padarīja neiespējamu.
1. 20.pantā atainota pirmās draudzes prakse. Pirmā draudze savas sanākšanas reizēs baudīja agapes mielastu, proti, maltīti, kad visi baudīja galda sadraudzību kā parastā ēdienreizē.
Potenciāli katras sanāksmes mielastam vajadzēja atspoguļot Kristus sevis atdošanu par cilvēku grēkiem.
Pētnieki pieļauj, ka pirmā draudze, iespējams, šādas ēdienreizes izmantoja burtiski kā vēlreiz izdzīvotas pirmā vakarēdiena iestādīšanas reizi, kad Jēzus ar saviem mācekļiem baudīja Pashā jēra mielastu, tātad bija pie klāta galda, un kad Jēzus iestādīja vakarēdienu, ņemot no tā, kas bija uz galda. Ap.d. gr. saka, ka draudze to sākotnēji darīja, iespējams, vairākas reizes nedēļā (Ap.d. 2:42.46). Vēlāk, piem., Ap.d. 20:7 (sk. arī par pulcēšanos pirmajā nedēļas dienā 1.Kor. 16:2) tā liek domāt, draudze to praktizēja vismaz 1x nedēļā.
Vēsture liecina, ka draudzei savi īpašumi sāka piederēt tikai ap 3.gs. vidu. Tas nozīmē, ka viņi līdz tam pulcējās kāda draudzes locekļa mājās, kur bija arī virtuve un kopīgās ēdienreizes. Tikai vēlāk, kad cēla atsevišķas ēkas draudzes dievkalpojumiem un tās nebija aprīkotas ar virtuvēm, nebija vairs kopīgās ēdienreizes jeb agapes mielasti. Tad Svētā vakarēdiena maizi un vīnu/sulu atsevišķi atnesa uz baznīcu Svētā vakarēdiena vajadzībām.
2. Arī Korintā: potenciāli katras draudzes sanāksmes mielastam vajadzēja atspoguļot Kristus sevis atdošanu par cilvēku grēkiem. Proti, tieši tāpat, kā Jēzus Pashā svētku vakariņu laikā ņēma no galda maizi un biķeri, pirmā draudze no agapas mielastam sagatavotā galda ņēma maizi un biķeri, lai pieminētu Kristus nāvi. Ja korintieši nebūtu ņēmuši savu ēdienu (δεῖπνον) ēšanas (φαγεῖν) laikā - 21.p., tad visa mielasta ietvaros būtu bijis iespējams ēst (φαγεῖν) arī Kunga vakariņas (κυριακὸν δεῖπνον) – 20.p.
3. Problēma Korintā: dalīšanās saskaņā ar turību, kas padarīja neiespējamu Kristum tikt pieminētam agapes mielastā, 21.p. Korintā notika norobežošanās bagātiem no nabadzīgiem.
Senajā pasaulē ēšanas “pasākums” iekļāva hierarhijas apliecināšanu. Ēšana parādīja, kas ietilpst un kas paliek ārpus konkrētajām attiecību saitēm. Senajā pasaulē cilvēki parasti ēda kopā ar sev līdzīgiem. Pirmā draudze ar to atšķīrās no citiem, piem., Ap.d. 2,46.47 rāda vienprātību kopīgās ēdienreizēs. Tas bija neparasti.
Jēzus mācīja pie sevis aicināt viesībās tādus, kam nebija ar ko atdarīt (Lk. 14:12-14), lai mācekļi to nebūtu darījuši atmaksas dēļ. Tas nozīmē, ka tad, ja kristietis kādu aicina uz svinībām, kas iekļāva arī maltīti, tad tam vajadzēja būt beznosacījuma mīlestības liecībai. Evaņģēlijos ir vairākas ēdienreizes, kuras atspoguļo Jēzu galda sadraudzībā ar grēciniekiem. Līdz ar to varam teikt, ka kristietis, kas ēda kopā ar citiem, rādīja uzvaru pār šo šķirojošo aspektu. Ēšana kopā ar atšķirīgiem bija mīlestības apliecinājums.
Nepietika, ka jau tā Korintā bija problēmas ar šķelšanos; tas notika arī agapes mielastā, kurā tika pieminēta Jēzus nāve par mums.
4. Turības ziņā atšķirības būs, bet draudzes sanāksmēs dalīšanās pa šķirām ir draudzes nicināšana (καταφρονεῖτε) un nabadzīgo apkaunošana (καταισχύνετε). 22.p.
Pašcentrētība bija korintiešu problēma. Viņi savā starpā dalījās grupās, arī saistībā ar materiālo turību. Tieši tāpēc, ka viņi vairāk domāja par sevi un nevis par citiem, viņi vairs neuzrādīja Jēzu un Viņa dabu savā uzvedībā. Un tas ir tieši tas, ko ap. Pāvils saskatīja, jo no šīs problēmas apskatīšanas viņš tūlīt pievēršas Kristus darba apskatam.
Komentāri
20.pantā pirmajam vārdam būtu jābūt “tāpēc” (
οὖν), kas to sasaista ar iepriekšējo daļu.Kunga vakariņas jeb Svētais vakarēdiens, kas bija daļa no agapes mielasta, kuru pirmā draudze ēda sanāksmēs, nebija vairs Kunga vakariņas, jo katrs ēda savu maltīti. 20.panta otro pusi -
οὐκ ἔστιν κυριακὸν δεῖπνον φαγεῖν- varētu tulkot: “tās nav Kunga vakariņas, ko jūs ēdat” vai arī: “tad ne tāpēc, lai ēstu Kunga vakariņas”. No Pāvila rakstītā varam noprast, ka draudzes kopā sanākšanas reizē vajadzēja baudīt arī Svēto vakarēdienu. Tomēr šķelšanās draudzē (18. un 19.p.) to padarīja neiespējamu.1. 20.pantā atainota pirmās draudzes prakse. Pirmā draudze savas sanākšanas reizēs baudīja agapes mielastu, proti, maltīti, kad visi baudīja galda sadraudzību kā parastā ēdienreizē.
Potenciāli katras sanāksmes mielastam vajadzēja atspoguļot Kristus sevis atdošanu par cilvēku grēkiem.
Pētnieki pieļauj, ka pirmā draudze, iespējams, šādas ēdienreizes izmantoja burtiski kā vēlreiz izdzīvotas pirmā vakarēdiena iestādīšanas reizi, kad Jēzus ar saviem mācekļiem baudīja Pashā jēra mielastu, tātad bija pie klāta galda, un kad Jēzus iestādīja vakarēdienu, ņemot no tā, kas bija uz galda. Ap.d. gr. saka, ka draudze to sākotnēji darīja, iespējams, vairākas reizes nedēļā (Ap.d. 2:42.46). Vēlāk, piem., Ap.d. 20:7 (sk. arī par pulcēšanos pirmajā nedēļas dienā 1.Kor. 16:2) tā liek domāt, draudze to praktizēja vismaz 1x nedēļā.
Vēsture liecina, ka draudzei savi īpašumi sāka piederēt tikai ap 3.gs. vidu. Tas nozīmē, ka viņi līdz tam pulcējās kāda draudzes locekļa mājās, kur bija arī virtuve un kopīgās ēdienreizes. Tikai vēlāk, kad cēla atsevišķas ēkas draudzes dievkalpojumiem un tās nebija aprīkotas ar virtuvēm, nebija vairs kopīgās ēdienreizes jeb agapes mielasti. Tad Svētā vakarēdiena maizi un vīnu/sulu atsevišķi atnesa uz baznīcu Svētā vakarēdiena vajadzībām.
2. Arī Korintā: potenciāli katras draudzes sanāksmes mielastam vajadzēja atspoguļot Kristus sevis atdošanu par cilvēku grēkiem. Proti, tieši tāpat, kā Jēzus Pashā svētku vakariņu laikā ņēma no galda maizi un biķeri, pirmā draudze no agapas mielastam sagatavotā galda ņēma maizi un biķeri, lai pieminētu Kristus nāvi. Ja korintieši nebūtu ņēmuši savu ēdienu (
δεῖπνον) ēšanas (φαγεῖν) laikā - 21.p., tad visa mielasta ietvaros būtu bijis iespējams ēst (φαγεῖν) arī Kunga vakariņas (κυριακὸν δεῖπνον) – 20.p.3. Problēma Korintā: dalīšanās saskaņā ar turību, kas padarīja neiespējamu Kristum tikt pieminētam agapes mielastā, 21.p. Korintā notika norobežošanās bagātiem no nabadzīgiem.
Senajā pasaulē ēšanas “pasākums” iekļāva hierarhijas apliecināšanu. Ēšana parādīja, kas ietilpst un kas paliek ārpus konkrētajām attiecību saitēm. Senajā pasaulē cilvēki parasti ēda kopā ar sev līdzīgiem. Pirmā draudze ar to atšķīrās no citiem, piem., Ap.d. 2,46.47 rāda vienprātību kopīgās ēdienreizēs. Tas bija neparasti.
Jēzus mācīja pie sevis aicināt viesībās tādus, kam nebija ar ko atdarīt (Lk. 14:12-14), lai mācekļi to nebūtu darījuši atmaksas dēļ. Tas nozīmē, ka tad, ja kristietis kādu aicina uz svinībām, kas iekļāva arī maltīti, tad tam vajadzēja būt beznosacījuma mīlestības liecībai. Evaņģēlijos ir vairākas ēdienreizes, kuras atspoguļo Jēzu galda sadraudzībā ar grēciniekiem. Līdz ar to varam teikt, ka kristietis, kas ēda kopā ar citiem, rādīja uzvaru pār šo šķirojošo aspektu. Ēšana kopā ar atšķirīgiem bija mīlestības apliecinājums.
Nepietika, ka jau tā Korintā bija problēmas ar šķelšanos; tas notika arī agapes mielastā, kurā tika pieminēta Jēzus nāve par mums.
4. Turības ziņā atšķirības būs, bet draudzes sanāksmēs dalīšanās pa šķirām ir draudzes nicināšana (
καταφρονεῖτε) un nabadzīgo apkaunošana (καταισχύνετε). 22.p.Pašcentrētība bija korintiešu problēma. Viņi savā starpā dalījās grupās, arī saistībā ar materiālo turību. Tieši tāpēc, ka viņi vairāk domāja par sevi un nevis par citiem, viņi vairs neuzrādīja Jēzu un Viņa dabu savā uzvedībā. Un tas ir tieši tas, ko ap. Pāvils saskatīja, jo no šīs problēmas apskatīšanas viņš tūlīt pievēršas Kristus darba apskatam.