3.p.: “Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.”
Grieķu val. tekstā nav “tā kā” un nav arī “tad”. Tāpēc aktuāls ir jautājums par to, kādās attiecībās ir pirmā teikuma daļa ar otru.
Galvenais darbības vārds teikumā ir “man bija” (aor., akt., indik., 1.p. viensk.), kas lietots otrajā teikuma daļā (“man bija nepieciešamība” jeb spiediens, kas latviski iztulkots: “tad sirds mani spieda”).
Kad pirmajā teikuma daļā līdz tam Jūda saka, ka viņš bija parādījis visu centību rakstīt šīs vēstules adresātam par kopējo ticību, tad viņš lieto gan prezenta divdabi (ποιούμενος - darīdams), gan darbības vārdu prezenta nenoteiksmi (γράφειν - rakstīt), lai to izteiku. Tas liecina par Jūdas vispārēju, turpinošu vēlēšanos to darīt. Tad otrajā teikuma daļā Jūda lieto darbības vārdu aoristā (ἔσχον - man bija) un vēl vienu darbības vārdu aoristā nenoteiksmē (γράψαι - rakstīt), lai skaidrotu vai nu (1) to, kāpēc viņš raksta tieši šāda veida saturu šajā vēstulē, vai arī, (2) lai pateiktu, ka viņa vispārējā nolūkā rakstīt (kas izteikts pirmajā teikuma daļā) ir ienācis kāds pavērsiens, kas viņā bija izraisījis nepieciešamību jeb spiedienu rakstīt adresātam, “pamācot dedzīgi cīnīties …” (παρακαλῶν ἐπαγωνίζεσθαι, doma: “pamācot dedzīgi turpināt cīnīties”, latviski iztulkots: “pamācīt … turpināt cīņu”).
1965.g. latviešu val. revidētais teksts atspoguļo pirmo variantu. Ir tulkojumi (NIV, NASB u.c.), kas atspoguļo otro variantu. Šī panta saturs un problēmas, kas atspoguļotas šajā vēstulē, liek domāt, ka otrais variants varētu būt pareizāks. Jo: sākotnēji Jūda bija gribējis rakstīt par “kopējo pestīšanu” (3.p.), bet no 4.p. uz priekšu viņš ļoti daudz brīdina no maldinātājiem.
Par ko dedzīgi cīnīties: “par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta” (τῇ ἅπαξ παραδοθείσῃ τοῖς ἁγίοις πίστει). Vai runa ir par ticības saturu vai arī par ticēšanu? Iespējams, ka nevar atdalīt pilnībā vienu no otras. Vārds παραδοθείσῃ no παραδίδωμι - nodot, gan var tikt attiecināts tikai uz mutisku vai rakstisku tālāk nodošanu, jo ticība Jēzum pirmajā gadsimtā tika sludināta balstoties uz VD un sākotnēji arī uz mutvārdu liecību par Jēzu: gan no apustuļiem, gan arī kristiešiem vispār; un jau apm. 1.gs. vidū un vēlāk pirmajā draudzē sāka cirkulēt evaņģēliji un JD vēstules. Bet ticība dzīva kļūst tad, ja tās centrā ir persona Jēzus Kristus. Un šīs vēstules saturs rāda, ka maldinātājiem trūka abas lietas: gan saturiska ticība, gan dzīva ticēšana Jēzum (sk. 4.,10.,16.,19.p.).
Komentāri
3.p.: “Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.”
Ἀγαπητοί, πᾶσαν σπουδὴν ποιούμενος γράφειν ὑμῖν περὶ τῆς κοινῆς ἡμῶν σωτηρίας ἀνάγκην ἔσχον γράψαι ὑμῖν παρακαλῶν ἐπαγωνίζεσθαι τῇ ἅπαξ παραδοθείσῃ τοῖς ἁγίοις πίστει.
Grieķu val. tekstā nav “tā kā” un nav arī “tad”. Tāpēc aktuāls ir jautājums par to, kādās attiecībās ir pirmā teikuma daļa ar otru.
Galvenais darbības vārds teikumā ir “man bija” (aor., akt., indik., 1.p. viensk.), kas lietots otrajā teikuma daļā (“man bija nepieciešamība” jeb spiediens, kas latviski iztulkots: “tad sirds mani spieda”).
Kad pirmajā teikuma daļā līdz tam Jūda saka, ka viņš bija parādījis visu centību rakstīt šīs vēstules adresātam par kopējo ticību, tad viņš lieto gan prezenta divdabi (ποιούμενος - darīdams), gan darbības vārdu prezenta nenoteiksmi (γράφειν - rakstīt), lai to izteiku. Tas liecina par Jūdas vispārēju, turpinošu vēlēšanos to darīt. Tad otrajā teikuma daļā Jūda lieto darbības vārdu aoristā (ἔσχον - man bija) un vēl vienu darbības vārdu aoristā nenoteiksmē (γράψαι - rakstīt), lai skaidrotu vai nu (1) to, kāpēc viņš raksta tieši šāda veida saturu šajā vēstulē, vai arī, (2) lai pateiktu, ka viņa vispārējā nolūkā rakstīt (kas izteikts pirmajā teikuma daļā) ir ienācis kāds pavērsiens, kas viņā bija izraisījis nepieciešamību jeb spiedienu rakstīt adresātam, “pamācot dedzīgi cīnīties …” (παρακαλῶν ἐπαγωνίζεσθαι, doma: “pamācot dedzīgi turpināt cīnīties”, latviski iztulkots: “pamācīt … turpināt cīņu”).
1965.g. latviešu val. revidētais teksts atspoguļo pirmo variantu. Ir tulkojumi (NIV, NASB u.c.), kas atspoguļo otro variantu. Šī panta saturs un problēmas, kas atspoguļotas šajā vēstulē, liek domāt, ka otrais variants varētu būt pareizāks. Jo: sākotnēji Jūda bija gribējis rakstīt par “kopējo pestīšanu” (3.p.), bet no 4.p. uz priekšu viņš ļoti daudz brīdina no maldinātājiem.
Par ko dedzīgi cīnīties: “par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta” (τῇ ἅπαξ παραδοθείσῃ τοῖς ἁγίοις πίστει). Vai runa ir par ticības saturu vai arī par ticēšanu? Iespējams, ka nevar atdalīt pilnībā vienu no otras. Vārds παραδοθείσῃ no παραδίδωμι - nodot, gan var tikt attiecināts tikai uz mutisku vai rakstisku tālāk nodošanu, jo ticība Jēzum pirmajā gadsimtā tika sludināta balstoties uz VD un sākotnēji arī uz mutvārdu liecību par Jēzu: gan no apustuļiem, gan arī kristiešiem vispār; un jau apm. 1.gs. vidū un vēlāk pirmajā draudzē sāka cirkulēt evaņģēliji un JD vēstules. Bet ticība dzīva kļūst tad, ja tās centrā ir persona Jēzus Kristus. Un šīs vēstules saturs rāda, ka maldinātājiem trūka abas lietas: gan saturiska ticība, gan dzīva ticēšana Jēzum (sk. 4.,10.,16.,19.p.).