5.p.: “Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu …”
Vārda “bērniem” vietā grieķu val. ir vārds υἱοθεσία, kas nozīmē “adopcija”. Tas ir saliktenis, kas sastāv no υἱός - dēls un, iespējams, τίθημι - likt atvasinājuma: likt par dēlu. Tas nozīmē, ka mēs, kristieši, esam Dieva adoptēti bērni, nolikti būt Dieva bērni. Kopā ar Ef. 1:5 minēto vārdu “adopcija”, tas JD kopā minēts 5x. Vēl:
Rom. 9:3.4 - par israēliešiem:
3 Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi,
4 israēlieši, kam pieder bērnu tiesa (υἱοθεσία), dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi …
Gal. 4:4.5:
4 Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības,
5 lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības (υἱοθεσία).
Rom. 8:15: “Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības(υἱοθεσία) Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!”
Rom. 8:23: “Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu - Garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu (υἱοθεσία), savas miesas pilnīgo atpestīšanu.”
Mārtiņš Balodis
Ef. 2:8
8.p.: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.”
- “jūs esat pestīti”, σεσῳσμένοι, perf. pasīva divdab., kas nozīmē, ka darbība ir notikusi pagātnē ar sekām tagadnē; var tulkot arī “jūs esat tikuši izglābti”;
- “ticībā” jeb “caur ticību” (διὰ πίστεως) - ticība uz Jēzu Kristu kā Dieva sūtītu Glābēju ir nepieciešama, lai cilvēks tiktu izglābts; bez personīgas ticības nav iespējams cilvēkam tikt izglābtam, sk. Rom. 10:14.17 un komentāru par 17.p.;
- “tas” ir norādāmais vietniekvārds vienskaitlī nekatrajā dzimtā. Pirms tam ir vārds “žēlastība”, kas ir siev. dz. lietvārds; divdabis vīr. dz., kas nāk no darb. v.; un vārds “ticība”, kas ir siev. dz. lietvārds. Tad uz ko attiecas “tas” nekatrajā dzimtā? Noteikti ne uz vienu no iepriekš minētajām lietām atsevišķi, bet uz tām visām kopā: “un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.”
Mārtiņš Balodis
Ef. 4:4-6
4 viena miesa, viens Gars - jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti -,
5 viens Kungs, viena ticība, viena kristība;
6 viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.
Vai vienotībai 4.-6.p. varētu būt arī kāda secības nozīme? Varbūt:
1) viena miesa - ἓν σῶμα – cilvēka ķermenis izvēlēts kā vienotības atainotājs; ķermenis ir viens vesels, kaut arī sastāv no dažādiem locekļiem, - šie locekļi tomēr ir saistīti;
2) viens Gars - ἓν πνεῦμα – katram ķermenim ir tikai viens gars;
3) viena cerība - μιᾷ ἐλπίδι – cilvēks kopā strādā un dzīvo ar vienu cerības virzienu;
4) viens Kungs - εἷς κύριος – Kristus ir pamats mūsu cerībai;
5) viena ticība - μία πίστις – ticība ir līdzeklis, kā Kristus darbs tika pielietos mūsu labā;
6) viena kristība - ἓν βάπτισμα – pagremde Kristus Vārdā ir robežšķirtne starp veco un jauno dzīvi un visus kristiešus savienu, darbojoties vienam Svētajam Garam, 1.Kor. 12:13;
7) viens visu Dievs un Tēvs - εἷς θεὸς καὶ πατὴρ πάντων - visi mēs tiekam vesti uz un pie viena Dieva Tēva, “kas pār visiem un caur visiem, un iekš visiem.” Šī pēdējā frāze norāda arī uz to, ka Dievs ir visa iepriekšminētā vienotājs. Viņš bija klāt sākumā un būs klāt mūžīgi.
Mārtiņš Balodis
Ef. 4:20-24
Ef. 4:20-24:
20 Bet tā jūs Kristu neesat mācījušies;
21 jūs par Viņu esat dzirdējuši un mācījušies tā, ka patiesība ir Jēzū,
22 ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā,
23 un jāatjaunojas savā sirdsprātā
24 un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.
Pirms tam Pāvils aicina nedzīvot tā, kā neticīgi cilvēki dzīvo, sk. 17.-19.p. Tad ir šī rakstvieta. Un no 25.p. Pāvils dod praktiskus ieteikumus. Tātad no 20.-24.p. Pāvils saka to, kam ir jānotiek pēc būtības.
21.p.: patiesība ir Jēzū: 22.p. - novilkt (aor.med.inf.); 23.p. - tikt atjaunotiem (pres.pas.inf.); 24.p. - uzvilkt (aor.med.inf.).
Pie tam: 22.p. - “novilkt … veco cilvēku, kas tiek iznīcināts …” (τὸν φθειρόμενον, prez.pas.divd.); tas notiek tagad!
23.p. - “tikt atjaunotiem” - tas notiek turpinoši.
24.p. “uzvilkt jauno cilvēku, kas saskaņā ar Dievu ticis radīts …” (τὸν … κτισθέντα, aor.pas.divd.). Tātad mums jānovelk tas, kas jau iet bojā, kas jau tiek iznīcināts, un mums ir jāuzvelk tas, kas jau ir ticis radīts, ko Dievs jau ir radījis, kas ir radīts saskaņā ar Dievu jeb Dieva līdzībā (tā varētu tulkot κατὰ θεὸν). Vai tā nav laba vēsts! Un tas viss iet atpakaļ uz 21.p. beigām, proti, tas viss saistīts ar Jēzu.
Mārtiņš Balodis
Ef. 4:29
“No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.”
Grieķu val. vārdu kārtība teikumā vairāk norāda uz autora liktajiem akcentiem un mazāk uz gramatisko kārtību. Tā šajā pantā “neviens nekrietns vārds” oriģinālā ir teikuma sākumā. Tātad tas ir Pāvila lielākais akcents jeb tas, uz ko viņš vērš lasītāju uzmanību. Tad seko “no jūsu mutes” un pirmā teikuma daļa beidzas ar vārdu pavēles izteiksmē “lai neiziet”. Vārds “nekrietns” oriģinālā nozīmē sapuvis, korumpēts, nolietots, sliktas kvalitātes, slikts, nederīgs. Lai labāk saprastu, ko Pāvils ar to domā, ir labi apskatīt otro teikuma daļu.
Otrā teikuma daļa sākas ar spēcīgu pretnostatījumu, jo Pāvils lieto ἀλλὰ, kas nozīmē bet. (Tas ir spēcīgāks, nekā δὲ, kas arī nozīmē bet.) Vārdu “krietnas runas” vietā Pāvils lieto vārdu ἀγαθὸς, kas nozīmē labs, noderīgs, patīkams, var nozīmēt arī ekselents, godājams. Vārda “tikai” vietā oriģinālā ir “ja kas”, kas parāda ekskluzivitāti tam, ko drīkst teikt: “ja kas labs”. Tādēļ vārds “tikai” ir labs tulkojums uz latviešu valodu. Tālāk Pāvils norāda mērķi: burtiski tulkojot - “uz vajadzības uzcelšanu” (latviešu val. tekstā: “kas draudzi ceļ”). Tas nozīmē, ka runātājam ir jāpamana tā cilvēka vajadzība, kam kaut ko grib teikt. Tad arī var saprast, ka tas nedrīkst būt nekas “sapuvis” vai “slikts”, jo tam cilvēkam jau ir kāda vajadzība, - pie tās nav jāpieliek vēl nasta ar nepareizi izvēlētiem vārdiem. Kad vajadzība novērtēta, tad ir jāsaka tikai tas, kas ir labs, ar mērķi “uzcelt” to aspektu, jomu cilvēkā, kurā ir vajadzība.
Visu šo teikumu Pāvils noslēdz ar frāzi, kurā viņš parāda nolūku tam visam: “lai dotu žēlastību klausītājiem” (latviešu val. tekstā: “un nes svētību klausītājiem”). Vārds “lai” parāda spēcīgu nolūku. Pareizu vārdu izvēle, labu vārdu izvēle dod žēlastību klausītājiem. Ap.d. 20:31 Pāvils saka ļoti līdzīgu domu par Dieva vārdu: “Un tagad es jūs uzticu Tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem.” Kristietis aug žēlastības vidē, kuru ir sagādājis Dievs caur Jēzu Kristu. Nepareizu – sliktu, nederīgu – vārdu izvēle nerada žēlastības vidi klausītājam, kuram ir kāda vajadzība. Labu, noderīgu vārdu izvēle to rada. Tā runā uz vajadzību un tiek piepildīts nolūks: klausītājam tiek dota žēlastība.
Mārtiņš Balodis
Ef. 4:31
“Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums.”
Visām uzskaitītām lietām – rūgtumam, ātrsirdībai, dusmām, bāršanām/kliegšanām un zaimiem ir jātiek paņemtai prom kopā ar katru ļaunumu. Tas nozīmē, ka ļaunums ir klāt/kopā ar katru no šīm lietām. Piem., rūgtums nestāv pats par sevi, bet tas cilvēkā ir tāpēc, ka tur ir arī ļaunums. Ātrsirdība ir tāpēc, ka tur ir kāds ļaunums utt.
Jautājums: tā kā darbībs vārds pavēles izteiksmē ir pasīvā, 3.p. viensk. – lai tiek paņemts prom, tad kas ir tas paņēmējs? Saskaņā ar iepriekšējo konteksu, 20.-24.p., varam domāt, ka izglābtā stāvoklī ir iedots līdz viss nepieciešamais, lai mēs varētu darīt šīs lietas, kas 31.p. un citos aprakstītas. Nav jāpārliecina sevi par to, kas darāms, bet ir jāpasaka jā darāmajam.
Mārtiņš Balodis
Ef. 5:18
18.p.: “Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni ...”πληροῦσθε pres. pas. pavēles izt., no πληρόω – piepildīt. Tas nozīmē, ka mums turpinoši ir jātiek piepildītiem ar Dieva Svēto Garu.
Mārtiņš Balodis
Ef. 5:19-21
19.-21.p. nav darbības vārdi, bet prezenta divdabji. Tas nozīmē, ka tie ir pakārtoti pēdējam darbības vārdam teikumā, kas ir “tieciet piepildīti”, proti, tieciet piepildīti ar Svēto Garu. Un to, kā tas notiek, paskaidro sekojošie divdabji: 19.p.: runādami, dziedādami, slavēdami; 20.p.: pateikdamies; 21.p.: pakļaudamies.
Mārtiņš Balodis
Ef. 5:20
20.p.: “Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā.” Vārds “pateicietis” grieķu val. ir divdabis, tāpēc tas būtu jātulko “pateikdamies”. Un šis divdabis ir saistīts ar pēdējo darbības vārdu 18.p.
No grieķu val. pareizāk tulkot nevis “par visu”, bet “dēļ visa”. Mēs nevaram Dievam teikt paldies par to, ka esam grēkojuši, jo Dievs saka, lai mēs negrēkotu (1.Jņ. 2:1a: “Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu.”). Bet mēs visā, kur esam nonākuši un dēļ visa varam teikt Dievam paldies, jo Dievs to visu var lietot, lai mums kaut ko mācītu un dotu mums kaut ko īpašu un labu. Sk. arī 1.Tes. 5:18.
Mārtiņš Balodis
Ef. 5:22-24
22.-24.p.
22 Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. 23 Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs. 24 Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās.
24.p. vārds paklausīt - ὑποτάσσω - grieķu val. pakārtot zem, pakļaut, pakļauties.
22.p. šis vārds oriģinālā nav, bet tas ir 21.p., uz kura tālāk balstīts 22.p. Tas nozīmē, ka pakļaušanās cits citam (21.p.) tiek tālāk skaidrota ar sievu pakļaušanos saviem vīriem. Tādā veidā visa nākošā sadaļa par vīru un sievu attiecībām ir piesaistīta 18.p.
Mārtiņš Balodis
Ef. 6:1
1.p.: “Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas.”
Vārds “klausīt” – ὑπακούω – klausīties, paklausīt. Tas nav tas pats, kas Ef. 5:21 un 5:24.
Mārtiņš Balodis
Ef. 6:5
5.p.: “Kalpi, paklausait saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi.”
Vārds “klausīt” – ὑπακούω – klausīties, paklausīt. Tas nav tas pats, kas Ef. 5:21 un 5:24.
Komentāri
5.p.: “Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu …”
Vārda “bērniem” vietā grieķu val. ir vārds υἱοθεσία, kas nozīmē “adopcija”. Tas ir saliktenis, kas sastāv no υἱός - dēls un, iespējams, τίθημι - likt atvasinājuma: likt par dēlu. Tas nozīmē, ka mēs, kristieši, esam Dieva adoptēti bērni, nolikti būt Dieva bērni. Kopā ar Ef. 1:5 minēto vārdu “adopcija”, tas JD kopā minēts 5x. Vēl:
Rom. 9:3.4 - par israēliešiem:
3 Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi,
4 israēlieši, kam pieder bērnu tiesa (υἱοθεσία), dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi …
Gal. 4:4.5:
4 Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības,
5 lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības (υἱοθεσία).
Rom. 8:15: “Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības (υἱοθεσία) Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!”
Rom. 8:23: “Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu - Garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu (υἱοθεσία), savas miesas pilnīgo atpestīšanu.”
8.p.: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.”
- “jūs esat pestīti”, σεσῳσμένοι, perf. pasīva divdab., kas nozīmē, ka darbība ir notikusi pagātnē ar sekām tagadnē; var tulkot arī “jūs esat tikuši izglābti”;
- “ticībā” jeb “caur ticību” (διὰ πίστεως) - ticība uz Jēzu Kristu kā Dieva sūtītu Glābēju ir nepieciešama, lai cilvēks tiktu izglābts; bez personīgas ticības nav iespējams cilvēkam tikt izglābtam, sk. Rom. 10:14.17 un komentāru par 17.p.;
- “tas” ir norādāmais vietniekvārds vienskaitlī nekatrajā dzimtā. Pirms tam ir vārds “žēlastība”, kas ir siev. dz. lietvārds; divdabis vīr. dz., kas nāk no darb. v.; un vārds “ticība”, kas ir siev. dz. lietvārds. Tad uz ko attiecas “tas” nekatrajā dzimtā? Noteikti ne uz vienu no iepriekš minētajām lietām atsevišķi, bet uz tām visām kopā: “un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.”
4 viena miesa, viens Gars - jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti -,
5 viens Kungs, viena ticība, viena kristība;
6 viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.
Vai vienotībai 4.-6.p. varētu būt arī kāda secības nozīme? Varbūt:
1) viena miesa - ἓν σῶμα – cilvēka ķermenis izvēlēts kā vienotības atainotājs; ķermenis ir viens vesels, kaut arī sastāv no dažādiem locekļiem, - šie locekļi tomēr ir saistīti;
2) viens Gars - ἓν πνεῦμα – katram ķermenim ir tikai viens gars;
3) viena cerība - μιᾷ ἐλπίδι – cilvēks kopā strādā un dzīvo ar vienu cerības virzienu;
4) viens Kungs - εἷς κύριος – Kristus ir pamats mūsu cerībai;
5) viena ticība - μία πίστις – ticība ir līdzeklis, kā Kristus darbs tika pielietos mūsu labā;
6) viena kristība - ἓν βάπτισμα – pagremde Kristus Vārdā ir robežšķirtne starp veco un jauno dzīvi un visus kristiešus savienu, darbojoties vienam Svētajam Garam, 1.Kor. 12:13;
7) viens visu Dievs un Tēvs - εἷς θεὸς καὶ πατὴρ πάντων - visi mēs tiekam vesti uz un pie viena Dieva Tēva, “kas pār visiem un caur visiem, un iekš visiem.” Šī pēdējā frāze norāda arī uz to, ka Dievs ir visa iepriekšminētā vienotājs. Viņš bija klāt sākumā un būs klāt mūžīgi.
Ef. 4:20-24:
20 Bet tā jūs Kristu neesat mācījušies;
21 jūs par Viņu esat dzirdējuši un mācījušies tā, ka patiesība ir Jēzū,
22 ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā,
23 un jāatjaunojas savā sirdsprātā
24 un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.
Pirms tam Pāvils aicina nedzīvot tā, kā neticīgi cilvēki dzīvo, sk. 17.-19.p. Tad ir šī rakstvieta. Un no 25.p. Pāvils dod praktiskus ieteikumus. Tātad no 20.-24.p. Pāvils saka to, kam ir jānotiek pēc būtības.
20 ὑμεῖς δὲ οὐχ οὕτως ἐμάθετε τὸν Χριστόν,
21 εἴ γε αὐτὸν ἠκούσατε καὶ ἐν αὐτῷ ἐδιδάχθητε, καθώς ἐστιν ἀλήθεια ἐν τῷ Ἰησοῦ,
22 ἀποθέσθαι ὑμᾶς κατὰ τὴν προτέραν ἀναστροφὴν τὸν παλαιὸν ἄνθρωπον τὸν φθειρόμενον κατὰ τὰς ἐπιθυμίας τῆς ἀπάτης,
23 ἀνανεοῦσθαι δὲ τῷ πνεύματι τοῦ νοὸς ὑμῶν,
24 καὶ ἐνδύσασθαι τὸν καινὸν ἄνθρωπον τὸν κατὰ θεὸν κτισθέντα ἐν δικαιοσύνῃ καὶ ὁσιότητι τῆς ἀληθείας.
21.p.: patiesība ir Jēzū: 22.p. - novilkt (aor.med.inf.); 23.p. - tikt atjaunotiem (pres.pas.inf.); 24.p. - uzvilkt (aor.med.inf.).
Pie tam: 22.p. - “novilkt … veco cilvēku, kas tiek iznīcināts …” (τὸν φθειρόμενον, prez.pas.divd.); tas notiek tagad!
23.p. - “tikt atjaunotiem” - tas notiek turpinoši.
24.p. “uzvilkt jauno cilvēku, kas saskaņā ar Dievu ticis radīts …” (τὸν … κτισθέντα, aor.pas.divd.). Tātad mums jānovelk tas, kas jau iet bojā, kas jau tiek iznīcināts, un mums ir jāuzvelk tas, kas jau ir ticis radīts, ko Dievs jau ir radījis, kas ir radīts saskaņā ar Dievu jeb Dieva līdzībā (tā varētu tulkot κατὰ θεὸν). Vai tā nav laba vēsts! Un tas viss iet atpakaļ uz 21.p. beigām, proti, tas viss saistīts ar Jēzu.
“No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.”
πᾶς λόγος σαπρὸς ἐκ τοῦ στόματος ὑμῶν μὴ ἐκπορευέσθω, ἀλλὰ εἴ τις ἀγαθὸς πρὸς οἰκοδομὴν τῆς χρείας, ἵνα δῷ χάριν τοῖς ἀκούουσιν.
Grieķu val. vārdu kārtība teikumā vairāk norāda uz autora liktajiem akcentiem un mazāk uz gramatisko kārtību. Tā šajā pantā “neviens nekrietns vārds” oriģinālā ir teikuma sākumā. Tātad tas ir Pāvila lielākais akcents jeb tas, uz ko viņš vērš lasītāju uzmanību. Tad seko “no jūsu mutes” un pirmā teikuma daļa beidzas ar vārdu pavēles izteiksmē “lai neiziet”. Vārds “nekrietns” oriģinālā nozīmē sapuvis, korumpēts, nolietots, sliktas kvalitātes, slikts, nederīgs. Lai labāk saprastu, ko Pāvils ar to domā, ir labi apskatīt otro teikuma daļu.
Otrā teikuma daļa sākas ar spēcīgu pretnostatījumu, jo Pāvils lieto ἀλλὰ, kas nozīmē bet. (Tas ir spēcīgāks, nekā δὲ, kas arī nozīmē bet.) Vārdu “krietnas runas” vietā Pāvils lieto vārdu ἀγαθὸς, kas nozīmē labs, noderīgs, patīkams, var nozīmēt arī ekselents, godājams. Vārda “tikai” vietā oriģinālā ir “ja kas”, kas parāda ekskluzivitāti tam, ko drīkst teikt: “ja kas labs”. Tādēļ vārds “tikai” ir labs tulkojums uz latviešu valodu. Tālāk Pāvils norāda mērķi: burtiski tulkojot - “uz vajadzības uzcelšanu” (latviešu val. tekstā: “kas draudzi ceļ”). Tas nozīmē, ka runātājam ir jāpamana tā cilvēka vajadzība, kam kaut ko grib teikt. Tad arī var saprast, ka tas nedrīkst būt nekas “sapuvis” vai “slikts”, jo tam cilvēkam jau ir kāda vajadzība, - pie tās nav jāpieliek vēl nasta ar nepareizi izvēlētiem vārdiem. Kad vajadzība novērtēta, tad ir jāsaka tikai tas, kas ir labs, ar mērķi “uzcelt” to aspektu, jomu cilvēkā, kurā ir vajadzība.
Visu šo teikumu Pāvils noslēdz ar frāzi, kurā viņš parāda nolūku tam visam: “lai dotu žēlastību klausītājiem” (latviešu val. tekstā: “un nes svētību klausītājiem”). Vārds “lai” parāda spēcīgu nolūku. Pareizu vārdu izvēle, labu vārdu izvēle dod žēlastību klausītājiem. Ap.d. 20:31 Pāvils saka ļoti līdzīgu domu par Dieva vārdu: “Un tagad es jūs uzticu Tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem.” Kristietis aug žēlastības vidē, kuru ir sagādājis Dievs caur Jēzu Kristu. Nepareizu – sliktu, nederīgu – vārdu izvēle nerada žēlastības vidi klausītājam, kuram ir kāda vajadzība. Labu, noderīgu vārdu izvēle to rada. Tā runā uz vajadzību un tiek piepildīts nolūks: klausītājam tiek dota žēlastība.
“Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums.”
πᾶσα πικρία καὶ θυμὸς καὶ ὀργὴ καὶ κραυγὴ καὶ βλασφημία ἀρθήτω ἀφ' ὑμῶν σὺν πάσῃ κακίᾳ.
Visām uzskaitītām lietām – rūgtumam, ātrsirdībai, dusmām, bāršanām/kliegšanām un zaimiem ir jātiek paņemtai prom kopā ar katru ļaunumu. Tas nozīmē, ka ļaunums ir klāt/kopā ar katru no šīm lietām. Piem., rūgtums nestāv pats par sevi, bet tas cilvēkā ir tāpēc, ka tur ir arī ļaunums. Ātrsirdība ir tāpēc, ka tur ir kāds ļaunums utt.
Jautājums: tā kā darbībs vārds pavēles izteiksmē ir pasīvā, 3.p. viensk. – lai tiek paņemts prom, tad kas ir tas paņēmējs? Saskaņā ar iepriekšējo konteksu, 20.-24.p., varam domāt, ka izglābtā stāvoklī ir iedots līdz viss nepieciešamais, lai mēs varētu darīt šīs lietas, kas 31.p. un citos aprakstītas. Nav jāpārliecina sevi par to, kas darāms, bet ir jāpasaka jā darāmajam.
20.p.: “Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā.” Vārds “pateicietis” grieķu val. ir divdabis, tāpēc tas būtu jātulko “pateikdamies”. Un šis divdabis ir saistīts ar pēdējo darbības vārdu 18.p.
No grieķu val. pareizāk tulkot nevis “par visu”, bet “dēļ visa”. Mēs nevaram Dievam teikt paldies par to, ka esam grēkojuši, jo Dievs saka, lai mēs negrēkotu (1.Jņ. 2:1a: “Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu.”). Bet mēs visā, kur esam nonākuši un dēļ visa varam teikt Dievam paldies, jo Dievs to visu var lietot, lai mums kaut ko mācītu un dotu mums kaut ko īpašu un labu. Sk. arī 1.Tes. 5:18.22.-24.p.
22 Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam.
23 Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs.
24 Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās.
24.p. vārds paklausīt - ὑποτάσσω - grieķu val. pakārtot zem, pakļaut, pakļauties.
22.p. šis vārds oriģinālā nav, bet tas ir 21.p., uz kura tālāk balstīts 22.p. Tas nozīmē, ka pakļaušanās cits citam (21.p.) tiek tālāk skaidrota ar sievu pakļaušanos saviem vīriem. Tādā veidā visa nākošā sadaļa par vīru un sievu attiecībām ir piesaistīta 18.p.1.p.: “Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas.”
Vārds “klausīt” – ὑπακούω – klausīties, paklausīt. Tas nav tas pats, kas Ef. 5:21 un 5:24.5.p.: “Kalpi, paklausait saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi.”
Vārds “klausīt” – ὑπακούω – klausīties, paklausīt. Tas nav tas pats, kas Ef. 5:21 un 5:24.