Komentāri

1.-3.p. Lūkass stāsta par to, ko viņš ir darījis, ko Jēzus ir darījis, un kas apustuļu labā ir darīts (ļoti interesanti un precīzi parādīts: pirms Svētā Gara spēka saņemšanas apustuļi vēl nebija darītāji, bet viņu labā bija darīts!).

“... bija dzīvs parādījies ...” Vārds parādījies, grieķu val. παρίστημι ir saliktenis, kas burtiski nozīmē nolikt līdzās, nolikt tuvu, var nozīmēt arī parādīt. Grieķu val. παρέστησεν ἑαυτὸν ζῶντα - “Viņš parādīja sevi dzīvu”. Jāņa 1.vēstulē 1.nod. lasām, ka Jēzus pēc augšāmcelšanās nebija tikai no attāluma vērojams, bet aptaustāms, tātad Viņš bija ļoti tuvu sevi atklājis.

“...ar daudz skaidrām zīmēm...” Var tulkot arī “ar daudziem pierādījumiem” vai “ar daudzām neapšaubāmām liecībām”.

8.p.: “Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.”

Šo vārdu piepildījums ir Ap. d. gr. 2,4: “un visi tika piepildīti ar Svēto Garu”. Šeit lietots vārds ἐπλήσθησαν, aorists, pasīvs, indikatīvs, 3.p. no πλήθω – piepildīt (ar domu: piepildīt līdz maksimumam). Šis pats vārds lietots arī Ap.d. 4,8.31; 13,9, kas nozīmē, ka kristietim atkal un atkal ir vajadzīgs saņemt piepildījumu ar Svēto Garu. Sk. arī Ef. 5,18. Kaut arī katram kristietim ir Svētais Gars, šādi piepildīšanas brīži ir vajadzīgi, lai būtu spēks, drosme, un gudrība apliecināt Kristu.

Ap.d. 1,8 “līdz pašam pasaules galam” var tulkot: “līdz zemes galam” (domāts visattālākais zemes stūris).

11.p.: “... Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.”

14.p.: “Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem.”

Gaidīšana Jeruzālemē uz Svētā Gara nākšanu nebija bezsaturīga vai kādā neziņā. Tā bija gaidīšana pēc Dieva prāta (Ap.d. 1:4, Jēzus pavēlēja), tā bija gaidīšana uz Dievu (bija apsolīts Svētais Gars) un tā bija gaidīšana lūgšanās, tātad kopā ar Dievu.

Kāpēc viņi, kuriem bija pavēle neaiziet no Jeruzālemes un gaidīt, palika lūgšanās? Šīs nodaļas sākumumā nelasām, ka Jēzus būtu licis lūgt Dievu tad, kad viņi gaidīs.

Kad skatāmies atpakaļ uz Ģetzemanes notikumu, tad tur Jēzus aiziešana no mācekļiem, mācekļu gaidīšana un lūgšana bija saistītas. Lk. 22:39-46:

39 Un izgājis Viņš gāja pēc Sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdzi.40 Un, tai vietā nonācis, Viņš tiem sacīja: "Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā."41 Un Viņš aizgāja no tiem apmēram akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu42 un sacīja: "Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!"43 Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja.44 Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.45 Un Viņš, no lūgšanas cēlies, nāca pie Saviem mācekļiem un tos atrada aizmigušus aiz skumjām.46 Un Viņš tiem sacīja: "Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā!"

Līdz ar to mēs varam sacīt, ka mācekļi negribēja atkārtot savu kļūdu. Reiz jau Jēzus bija no viņiem aizgājis ar norādi: "Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā." (Lk. 22:40).

Ap.d. 1:14 sacīts, ka viņi “palika kopā lūgšanās”, ko var tulkot arī kā cieši turējās pie lūgšanas, izturēja lūgšanā. Grieķu val. lietots palīgdarbības vārds imperfektā kopā ar prez. divdabi: ἦσαν προσκαρτεροῦντες. προσκαρτερέω ir saliktenis, kas sastāv no πρός – uz, ar, un καρτερέω – rādīt pastāvīgu spēku (κράτος – spēks), kas nozīmē pastāvīgi rādīt spēku, izturēt; pieturēties pie kaut kā, nodoties kādam, pastāvīgi veltīt uzmanību.

Viņi palika “vienprātīgi” lūgšanā. Vārds vienprātīgi - ὁμοθυμαδὸν  - ir saliktenis, kas burtiski nozīmē tāda pati dedzība. Sk. arī Ap.d. 2:46; 4:24; 5:12; 8:6. Vienprātība ļaunā nozīmē sk. Ap.d. 7:57, 18:12, 19:29. Vienprātība nav tad, kad visi vienādi domā. Vienprātība ir tad, kad visi ir dedzīgi par kādu lietu, kad visi dedzīgi skatās vienā virzienā.

Ja kādu mācību, tad šo Kristus apustuļi bija guvuši: gaidīšana bez lūgšanas ved pie izgāšanās. Bet gaidīšana ar spēcīgu palikšanu vienprātībā - tādā pašā dedzībā - lūgšanā ir uzvaras ceļš. Nelasām, ka viņi būtu lūguši pēc Svētā Gara. To jau Jēzus viņiem bija apsolījis. Viņi palika garīgā nomoda stāvoklī Dieva priekšā lūgšanās.

15.-22.p.: Pēteris runā par Jūdas nomainīšanu ar atbilstošu liecinieku par Kristus augšāmcelšanos.

1. Jūdasa dzīve, kalpošana un nāve visiem nu ir saprotama un zināma, 16.-20.p.

2. Bībelē par to jau bija rakstīts, 20.p. Psalmu grāmatā sk. Ps. 69,26: “Viņu nometnes lai top par kailu tukšumu, viņu teltīs lai neviens nedzīvo...”; 109,8: “... viņa amatu lai pārņem citi!”

3. Pamatojoties uz Ps. 109:8, Pēteris runā par Jūdasa nomaiņu ar citu, 21.,22.p.

1. Nosacījums: laiks kopā ar Jēzu.
2. Uzdevums: būt par Jēzus augšāmcelšanās liecinieku kopā ar 11 apustuļiem.

23.-26.p.

Ir cilvēki, kas Matija izraudzīšanu uzskata par kļūdu, jo, lūk, viņš vairāk nekur neparādās Jaunajā Derībā. Taču gan Bībeles rakstvietu pamatojums tam, kas šeit notika, gan nopietnība, ar kādu cilvēki toreiz piegāja šai izvēlei, un paļaušanās uz Jēzus darbu liek domāt, ka tas viss notika pēc Dieva gribas. Bez tam, 8 citi apustuļi arī vairāk neparādās JD.

1. 23.p. “tie izraudzīja” – ἔστησαν no ἵστημι, kas nozīmē likt stāvēt, nolikt, stāvēt. Šis vārds liek domāt, ka viņi tika nolikti visu priekšā, visiem redzami.
2. Izraudzīšanu veica klātesošie cilvēki. Kad Ap.d. 6.nod. izraudzīja pirmos diakonus, arī tad draudze tika iesaistīta šo cilvēku novērtēšanā un izraudzīšanā.
3. Kad 1.Tim. 3.nod. lasām par bīskapu un diakonu izraudzīšanu, arī tad citi draudzes locekļi ir iesaistīti.
4. 24.,25.p. - viņi lūdza Dievu.
5. Jēzus nosauca Matiju caur mesliem.

“... rādi, kuru no šiem abiem Tu esi izredzējis ...” (24.p.). Vārda “rādi” vietā ir vārds ἀναδείκνυμι, kas nozīmē skaidri parādīt, pasludināt jebkuru, kas ievēlēts amatā, paziņot (nozīmēto karali, ģenerāli u.c.); celt kādu augstu un parādīt to visiem uzlūkošanai. Pie tam vārds “izredzējis” ir pagātnes laikā aoristā. Tas ir tas pats vārds, kas Ap.d. 1:2 runājot par pirmo apustuļu izredzēšanu. Tas nozīmē, ka viņi nelūdza, lai Jēzus meslu mešanas laikā izdarītu izvēli, bet ka mesli bija veids, kā viņi lūdza Jēzum paziņot izvēli, kuru Viņš jau bija izdarījis pirms tam. Tātad: runa ir par paziņošanu par to, kas jau ir amatā iecelts, nevis, kurš ar paziņošu vēl tikai tiks iecelts.

Interesanti: vārds “Matijs”, iespējams, ir saīsinājums no ebreju val. vārda Mattitja, kas nozīmē Jahves dāvana.

Tā kā meslu mešana tika praktizēta VD laikā, bet pēc šī notikuma Ap.d. grāmatā vairs nelasām par šādu praksi, tad varam domāt, ka tas mainījās pēc Svētā Gara nākšanas pār Kristus sekotājiem, kad tika izveidota kristīgā draudze.

“Un, Dievu pielūguši, viņi sacīja: “Kungs, Tu visu siržu pazinējs, rādi, kuru no šiem abiem Tu esi izredzējis ...””

“... rādi, kuru no šiem abiem Tu esi izredzējis ...” Vārda “rādi” vietā grieķu val. ir vārds ἀναδείκνυμι, kas nozīmē skaidri parādīt, pasludināt jebkuru, kas ievēlēts amatā, paziņot (piem., nozīmēto karali); celt kādu augstu un parādīt to visiem uzlūkošanai. Viņi lūdza Jēzu paziņot to, kas jau ir amatā iecelts, nevis, kurš ar paziņošu vēl tikai tiks iecelts.

Vārds “izredzējis” ir pagātnes laikā aoristā. Tas ir tas pats vārds, kas 2.p. runājot par pirmo apustuļu izredzēšanu. Tas nozīmē, ka viņi nelūdza, lai Jēzus meslu mešanas laikā izdarītu izvēli, bet ka mesli bija veids, kā viņi lūdza Jēzum paziņot izvēli, kuru Viņš jau bija izdarījis pirms tam.

38.-39.p.

Pēteris Vasarsvētkos iesāka ar skaidrojumu par to, kāpēc Kristus sekotāji runāja citās valodās. Viņš citēja pravieti Joēlu: “tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu” (Ap.d. 2:17). Gan šis, gan citi apsolījumi VD par Svētā Gara nākšanu runā par jauna laikmeta sākumu (sk. Jes. 32:14.15; 44:3.4; Ecēh. 37:14).

Tad Viņš sludināja par Jēzu. Svētrunu Pēteris noslēdza ar vārdiem: 38.p. beigas un 39.p.:

38 ... un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.
39 Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.

Tātad: svētrunas sākumā par to, ko tajā brīdī darīja Svētais Gars; svētrunas beigās aicinājums atgriezties no grēkiem un tikt pagremdētiem Jēzus Vārdā uz grēku piedošanu, un apsolījums, ka tie, kas to darīs, saņems (nākotnes izteiksmē) Svēto Garu, ar piebildi 39.p., ka Svētais Gars ir apsolīts klausītājiem. Tas bija aicinājums un iespēja Pētera klausītājiem kļūt par jaunā laikmeta dalībniekiem.

Vasarsvētki ir Svētā Gara nākšanas svētki, draudzes dzimšanas svētki un jauna laikmeta sākums. Protams, jaunais iesākās jau tad, kad atnāca Jēzus, bet pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās, un Svētā Gara nākšanas vēsts par Jēzu aiziet pa visu pasauli. Un katram, kas atgriežas no grēkiem un tic Jēzum, Dievs dāvina piedošanu, taisnošanu, Svēto Garu, mūžīgo dzīvību un mūžīgu sadraudzību ar Dievu Tēvu debesīs.

42.p.: “Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.”

Vārdu “pastāvēt” var tulkot arī kā “cieši turēties pie”. Grieķu val. lietots palīgdarbības vārds imperfektā kopā ar prez. divdabi: ἦσαν προσκαρτεροῦντες. προσκαρτερέω ir saliktenis, kas sastāv no πρός – uz, ar, un καρτερέω – rādīt pastāvīgu spēku (κράτος – spēks), kas nozīmē pastāvīgi rādīt spēku, izturēt; pieturēties pie kaut kā, nodoties kādam, pastāvīgi veltīt uzmanību.) Tas nozīmē, ka tā bija pirmās draudzes turpinoša, pastāvīga prakse.

43.p.: “Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju.” Precīzāk: “Bet katru dvēseli pārņēma bailes, un caur apustuļiem notika daudz brīnumu un zīmju.”

Šis pants jeb teikums sākas un beidzas ar vienu un to pašu vārdu grieķu val., proti, ἐγίνετο - notika. Latviešu val. tulkojumā tie ir vārdi pārņēma un notika. Liekas, ka Lūkas ir veidojis tādu kā vārdu spēli: ir kaut kas, kas notika ar cilvēkiem ārpus draudzes, un ir kaut kas, kas notika caur apustuļiem.

1) Tas, ka 43.p. pirmā frāze seko 42.p., norāda, ka tie, kas neticēja Jēzum, baidījās tā dēļ, kā izpaudās draudzes dzīve - kopībā pēc konteksta.

44.-47a.p.:

44 Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs;
45 viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.
46 Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi,
47 slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā.

Tā kā pirmā draudze sastāvēja no jūdu kristiešiem, tad palīdzība cilvēkiem vajadzībās viņiem nebija nekas jauns, jo VD svētie raksti māca palīdzēt bāreņiem, atraitnēm un svešiniekiem. Atšķirība ir tajā, ka individuālās palīdzības vietā šeit, šķiet, ir ienākusi arī draudzes kopēja palīdzība.

Draudzes locekļi nepārdeva visu. Tiem joprojām turpināja būt savi īpašumi, piem., Ap.d. 2,46 sacīts, ka viņiem vēl bija mājas (nezinām, cik daudziem), Ap.d. 12,12 pieminēts Marijas nams.

46.p. un 47a.p., saskaņā ar grieķu val., parāda, ka centrālā aktivitāte, kurai pakārtojās pārējās, kas minētas šajos pantos, bija ēšana: “baudīja barību”.

Senajā pasaulē ar ēšanu saistījās kaut kas vairāk par izsalkuma apmierināšanu.

1.,2.p.:

1 Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu
2 un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām.

5:1-11 aprakstītais notikums rāda, ka problēma bija meli un vēlēšanās kaut ko paturēt sev jeb meli, ar ko piesegt savu mantkārību. Šis notikums ir kontrastā tikko dotajam aprakstam Ap.d. 4:32-37, īpaši Barnabas piemēram, sk. Ap.d. 4:36.37. Varam domāt, ka Barnaba bija iedrošinājums citiem, kurpretī Ananijas un Sapfiras rīcība varēja izraisīt melus un savtīgumu.

Ananija ir grieķu val. forma ebreju val. vārdam Hananiah, kas nozīmē “Jahve ir bijis žēlsirdīgs”.

Sapfira, - ja tas ir grieķu val. vārds, tad tas nozīmē safīrs (dārgakmens); ja tas ir aramiešu vārds, tad tas nozīmē skaista.

Nezinām, vai visi, kas kaut ko pārdeva, bija turīgi. Katrā ziņā Ananijam un Sapfirai gribējās kādu daļu no naudas paturēt sev. 8.p. rāda, ka viņi atnesto naudu bija pasnieguši kā pārdotā tīruma pilnu samaksu.

“ar sievas ziņu” – no grieķu val. nozīmē: arī sievai zinot, ko viņš – Ananija – izdarīja, proti, nodalīja sev daļu no maksas par tīrumu. Pats vārds συνειδυίης no σύνοιδα, kas nozīmē redzēt kopā, aptvert. Tādēļ šajā kontekstā tas apzīmē līdz zināšanu. Tīruma pārdevējs bija Ananija un daļas paņēmējs sev no tīruma cenas bija Ananija, bet sieva bija līdzzinātāja. Vēl vairāk, 9.p. lasām, ka Pēteris sievai sacīja: “Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt Tā Kunga Garu?” Vārdi “jūs savā starpā esat norunājuši” - συνεφωνήθη ὑμῖν, kur συνεφωνήθη ir aor. pas. ind., 3.sg. no συμφωνέω, kas nozīmē vienoties kopā, vienoties ar kādu par darījuma veikšanu. Tas nozīmē, ka vīra un sievas starpā bija vienošanās un saskaņa šajā lietā.

3.,4.p.:

3 Tad Pēteris sacīja: "Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas?
4 Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam."

Dievs Pēterim bija atklājis, kas tur notika.

Problēma bija ar sirdi, jo vārds sirds - καρδία – lietots gan 3., gan 4.p. Sk. par Jūdu Jņ. 13:2. Sātana iedarbošanās uz Ananijas sirdi rezultātā deva to, ka Ananija meloja Svētajam Garam un ka Ananija paturēja sev daļu no tīruma maksas. No grieķu val. burtiski: “… sātans piepildīja (aor., akt., ind.) tavu sirdi melot (aor., med., nenot.) … paturēt sev (aor., med., nenot.) …”

Pēteris saka, ka meli nav izdarīti pret cilvēkiem, bet pret Dievu. Tiešajā kontekstā Ananija meloja cilvēkiem, vēlāk arī Sapfira.

Meli ir grēks, kas tiek izdarīts, kā visi grēki, pāri visam pret Dievu. Sk. Ps. 51:6a: “Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs ...” Cilvēks dzīvo savu dzīvi Dieva priekšā un atbild par savu dzīvi Dievam. Tāpēc arī pāri visam ir melots Dievam.

Bez tam JD draudze dzīvoja: viss visiem (sk. Ap.d. 4:32.34.35). Ananijas un Sapfiras rīcība bija pretēja tam, kā draudze rīkojās. Viņi abi uzskatīja, ka viņiem vajag vairāk nekā citiem. Un sekoja meli un paturēšana sev.

Domāšana “mums vajag vairāk nekā citiem” apšaubīja Dieva labumu un gādību un tādās sirdīs varēja darboties sātans.

Paturēt kādu daļu sev pats par sevi varētu šķist nevainīgi. Bet ne šajā kontekstā. Ap.d. 4:32 sacītas, ka “neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs”. Tas nozīmē, ka arī tas, kas katram piederēja individuāli, netika uzlūkots kā savs, bet kā kopīgs. Tāpēc arī ap. Pēteris nepieļauj trešo variantu: vai nu nepārdots tīrums varēja tavs palikt (iespējams, tomēr, ka nesaukts par savu, bet visiem kopīgs, pēc Ap.d. 4:32); vai arī pārdots tas varēja tavs palikt (iespējams, ka atkal - nesaukts par savu, bet visiem kopīgs, pēc Ap.d. 4:32); bet nekādā gadījumā šajā kontekstā paturēt sev no iegūtās naudas (grieķu val. oriģinālā šī ir pirmā frāze Ap.d. 5:2: “un paturēja sev”). Tāpēc arī Pēteris šo rīcību sauca par sātana darbību Ananijā, kura rīcība bija meli Svētajam Garam un daļas no samaksas paturēšana.

Kristieši ar savu mantu dalījās mīlestībā. Ananijas un Sapfiras rīcība tāda nebija, bet viņi izlikās, ka dara to pašu, ko citi.

JD ir daudz mācīts par dalīšanos ar tiem, kam ir mazāk. Piem., Ap.d. 11:27-30; Gal. 2:10; 2.Kor. 8:8-15.

Meli Svētajam Garam (3.p.) ir tas pats, kas meli Dievam (4.p.). Katra no trīsvienīgā Dieva trim personām ir Dievs pēc būtības. Sk. piem., par Jēzu, Jņ. 10:30: “Es un Tēvs, mēs esam viens.”

1.p.: "Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, hellēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas."

Šajā pantā atspoguļota problēmas pirmā puse. Otrā problēmas puse ir 2.p.. Ap.d. grāmatā vārds “mācekļi” šajā pantā ir pirmo reizi. No 1.-7.p. tas ir minēts 3x. (Nākošā reize ir 9,1 un tālāk.)

“mācekļu skaitam pieaugot” - ticīgo skaita augšana Ap.d. grāmatā ir svētības rādītājs, sk. Ap.d. 2:41.42.47; 4:4; 5:14. “pieaugot”, prez., akt., divd. no πληθύνω, nozīmē palielināt, pavairot. Šis pats vārds kā darb. vārds imperfektā atkal 7.p., kas parāda, ka problēma bija atrisināta un draudze turpināja vairoties.

Hellēnisti – šajā kontekstā ar šo vārdu apzīmēti ebreji, kas runāja grieķu val. Iespējams, ka tie bija israēlieši, kas bija atceļojuši uz Jeruzālemi Vasarsvētkos. Pēc tam, kad bija notikusi Svētā Gara nākšana un tika izveidota kristīgā draudze, viņi joprojām uzturējās Jeruzālemē.

“kurnēšana pret ebrejiem” – iespējams, ka vietējiem iedzīvotājiem bija vairāk resursu, bet ieceļojušie israēlieši nesaņēma pietiekošu uzmanību: “viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas”.

“apkalpošanā” - διακονία, lietvārds – kalpošana. Sk. arī 4.p. par “vārda kalpošanu” jeb “vārda diakoniju”.

2.p.: “Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus un sacīja: "Nav pareizi, ka mēs, kalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu.””

Problēma bija ļoti precīzi novērtēta, proti, novārtā bija pamests Dieva vārds (καταλείψαντας τὸν λόγον τοῦ θεοῦ). Tieši šīs problēmas labošana atkal deva iespēju Dieva vārdam augt un atstāt iespaidu (ὁ λόγος τοῦ θεοῦ ηὔξανεν), 7.p. Ja 1.p. nosauc problēmas pirmo pusi, tad šis pants nosauc problēmas otro pusi. Hellēnistu pacelto problēmu apustuļi redzēja vēl arī no citas puses, kas, izrādās, bija vēl lielāka, jo abu problēmu atrisināšana deva rezultātu, kas vairs nemin hellēnistu atraitņu problēmas atrisināšanu, bet Dieva vārda uzvaru pār cilvēkiem.

“kalpodami pie galda” – lietos darb. vārds διακονέω nenoteiksmē. Apustuļi kalpoja pie galdiem (grieķu val. daudzskaitlī). Viņiem atnesa naudu, tāpēc varētu būt, ka viņi vai nu iegādājās ēdienu un dalīja, vai arī atnesto ēdienu dalīja. Ap.d. 4,34-37 liek domāt, ka apustuļi dalīja arī naudu pēc vajadzības.

“Dieva vārdu” - τὸν λόγον τοῦ θεοῦ. Varētu būt runa par Dieva vārda mācīšanu, sk. 4.p., kur lietota frāze τῇ διακονίᾳ τοῦ λόγου – “vārda kalpošanai”. Sk. komentāru arī pie Ap.d. 6:7.

3.p.: “Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt ...”

“izredziet” - ἐπισκέπτομαι – izmeklēt, inspicēt, pārbaudīt. Draudze tika iesaistīta kalpotāju izmeklēšanā jeb izraudzīšanā. Arī vēlāk tāpat, sk. piem., 1.Tim. 3.nod.

Septiņus vīrus – iespējams, ka vīru skaits (1) atkarīgs no vajadzības lieluma; (2) VD to rāda kā pilnības skaitli, sk. radīšanas stāstu – 7 dienas, Gen. 1.-2.nod.; sabata gads un septiņi sabata gadi, sk. Lev. 25.nod.; Jēzus par piedošanu mācīja 70x7 reizes jāpiedod, sk. Mt. 18,22.

Kvalifikācija: “kam laba slava”, μαρτυρουμένους, prez. pasīva divd., no μαρτυρέω – būt lieciniekam, liecināt. Tātad tiem bija jābūt cilvēkiem, par kuriem varēja tikt dota liecība, acīmredzot laba liecība.“Svētā Gara un gudrības pilnus” - πλήρεις πνεύματος καὶ σοφίας. Kristietim turpinoši jārūpējas par piepildīšanu ar Svēto Garu, Ef. 5,18. Būt pilnam ar Svēto Garu nozīmē būt pārvaldītam un vadītam no Svētā Gara un arī Svētā Gara stiprinātam drosmīgai liecināšanai. Gudrība varētu tikt attiecināta uz gudrību visos jautājumos un lietās.

4.p.: “... bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu."

Burtiski: “Bet mēs lūgšanai un vārda kalpošanai nodosimies.”

τῇ διακονίᾳ τοῦ λόγου – vārda kalpošanai.

Vārds “nodosimies” - προσκαρτερέω – pieturēties pie kāda, nodoties kādam; būt neatlaidīgi uzmanīgam; izturēt. Tas ir tas pats vārds, kas Ap.d. 2,42.

"Tad piecēlās daži no tā sauktās libertīnu un kirēniešu un aleksandriešu skolas un daži no Kilikijas un Āzijas un iesāka vārdu cīņu ar Stefanu ..."

“skolas” – grieķu val. – sinagogas; visi vārdi nāk no vietu apzīmējumiem: Libertīna Āfrikā, netālu no Kartāgas; Kirēna Āfrikā; Aleksandrija Āfrikā; Kilikija un Āzija bija Romas impērijas provinces, šodienas Turcijas teritorijā. Ap. Pāvils bija no Tarsas, kas atradās Kilikijā. Tas izskaidro viņa klātbūtni, sk. Ap.d. 7:58.

1a.p.: “Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam.”

Saulam patika Stefana nogalināšana. Šeit lietots vārds συνευδοκέω – patikt kopā ar kādu, pievienoties akceptēšanā, ļoti piekrist.

Lasot 7.nod. beigas vēl šķiet, ka Sauls tur ir gandrīz kā gadījuma pēc klāt, Ap.d. 7:58b: “Un liecinieki savas drēbes nolika pie kāda jaunekļa kājām, kura vārds bija Sauls.” Un Ap.d. 22:20: “Un, kad Tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja.” (Arī šajā pantā lietots συνευδοκέω – patikt kopā ar kādu, pievienoties akceptēšanā, ļoti piekrist.)

Tie, kas ir pret Kristu, priecājas par kristiešu nāvi un ciešanām. Varbūt līdzīgi kā Saulam, arī viņu sākums ir pasīvs. Taču tā kā valdošās reliģiskās dzīves elita bija par šīm vajāšanām, tad tas tikai aizdedzināja Saulu tajā iesaistīties, pie tam ar lielu aizrautību, sk. Ap.d. 8:3; Fil. 3,6: “savā dedzībā draudzes vajātājs”.

Šodien daudzās vietās nav atklātas vajāšanas, taču mēs pamanām cilvēkus, kas ir pret Kristu. Arī viņi izmanto katru iespēju, lai priecātos par kristiešu un kristīgās pārliecības nolikšanu malā. Iespējams, ka arī viņiem tikai pietrūkst viens grūdiens līdz tam, lai viņi vajātu Kristus draudzi.

1.p.: “Cēzarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, virsnieks tā sauktajā itāļu rotā …”

Līdz šim evaņģēlijs pamatā bija ticis sludināts tikai jūdiem (izņēmums bija etiopietis Ap.d. 8:26-39). Šajā nodaļā Dievs atklāja Pēterim, ka Viņš pieņem arī nejūdus.

Itāļu rota – itāļu kohorta. Katrs romiešu leģions sastāvēja no 10 kohortām, bet katra kohorta no 6 centūrijām (jeb no sešiem simtniekiem; latīņu val. centum nozīmē simts). Jūdejā līdz pat 66. gadam prokuratoram bija jāstrādā tikai ar 6 kohortām (ieskaitot, acīmredzot, itāliešu kohortu, kura minēta šeit, Ap.d. 10:1).

2.p.: “… ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu.”

“ticīgs un dievbijīgs” - εὐσεβὴς καὶ φοβούμενος τὸν θεὸν (εὐσεβὴς nozīme ir nodevies, dievbijīgs). Kornēlijs pielūdza Israēla dzīvo Dievu, bet nebija pārgājis judaismā, tāpēc viņu sauca par dievbijīgo. Šādi cilvēki nebija pieņēmuši apgraizīšanu un nepildīja atsevišķas lietas no VD likumiem, kā piemēram nesvinēja sabatu.

8.p.: “… un, tiem visu izstāstījis, sūtīja tos uz Jopi.”

No Cēzarejas līdz Jopei (šodien Jafai) ir apm. 56km.

9.-16.p.

Dievs Pēteri uzrunāja: lūgšanā (προσεύχομαι, 9.p.); izsalkumā (πρόσπεινος, 10.p.); garā aizrauts, oriģinālā – ekstāzē (10.p., ἔκστασις – jebkādas lietas izmešana no tās pienācīgās vietas; prāta izmešana no parastā stāvokļa); vīzijā jeb parādības redzēšanā (šis vārds 17.p., kas paskaidro tikko notikušo, ὅραμα – skats, vīzija; sk. arī Ap.d. 10:19 un 11:5).

19.-21.p.:

19 Bet tie, kas bija izklīduši vajāšanās, kuras cēlās Stefana dēļ, aizgāja līdz Feniķijai, Kiprai un Antiohijai, nesludinādami šo vārdu nevienam kā tikai jūdiem. 

20 Viņu starpā bija daži kiprieši un kirēnieši, kas, nonākuši Antiohijā, runāja arī uz grieķiem, sludinādami Kungu Jēzu. 

21 Tā Kunga roka bija ar tiem, un liels skaits ticēja un atgriezās pie Tā Kunga.

¹⁹Οἱ μὲν   οὖν  διασπαρέντες  ἀπὸ  τῆς  θλίψεως  τῆς  γενομένης  ἐπὶ  Στεφάνῳ  διῆλθον  ἕως  Φοινίκης   καὶ  Κύπρου  καὶ  Ἀντιοχείας,  μηδενὶ  λαλοῦντες  τὸν  λόγον  εἰ  μὴ  μόνον  Ἰουδαίοις.
²⁰ἦσαν  δέ  τινες  ἐξ  αὐτῶν  ἄνδρες  Κύπριοι  καὶ  Κυρηναῖοι,  οἵτινες  ἐλθόντες  εἰς  Ἀντιόχειαν  ἐλάλουν  καὶ  πρὸς  τοὺς  Ἑλληνιστάς,  εὐαγγελιζόμενοι  τὸν  κύριον  Ἰησοῦν.
²¹καὶ  ἦν  χεὶρ  κυρίου  μετ'  αὐτῶν,  πολύς  τε  ἀριθμὸς  ὁ  πιστεύσας  ἐπέστρεψεν  ἐπὶ τὸν  κύριον.

Tikko, proti, 10.nod. un 11:1-18, lasījām, ka arī cittautieši tika glābti caur Jēzu Kristu.

Šeit atkal cittautiešu atgriešanās no grēkiem pie Jēzus. Tā pamazām gan pirmatnējā draudze Jeruzālemē toreiz, gan mēs kā Ap.d. gr. lasītāji, tiekam gatavoti tam, ka evaņģēlijam par Jēzu ir jātiek pasludinātam visām tautām, par ko lasām tālāk 13.nod.

Šī rakstvieta turpina stāstīt no tās vietas, kura runāja par vajāšanām, kad Stefans tika nogalināts un kad Sauls, vēlāk ap. Pāvils, ļoti nežēlīgi vajāja kristiešus.

Līdz šim laikam gan zināms, ka Jēzus Saulu bija izglābis (Ap.d. 9.nod.). Bet ko darīja izklīdinātie kristieši?

19.p. sākuma daļā grieķu val. ir vārds μὲν, bet 20.p. sākuma daļā ir vārds δέ, kas nozīmē, ka pat tad, ja tas netiek iztulkots burtiski, 19.p. būtu jāsāk ar vārdiem: “no vienas puses”, bet 20.p. jāsāk ar vārdiem: “bet no otras puses”. Skatoties uz šo pantu saturu saprotam, kāpēc, proti: no vienas puses izklīdinātie nestāstīja utt., bet no otras puses kādi no viņiem stāstīja utt.

Feniķija, Kipra un Antiohija ir diezgan tālu no Jeruzālemes, kur iesākās kristīgā draudze.

Sākotnēji cilvēki vēl nebija sapratuši, ka Jēzus pavēlēja sludināt visām tautām.

Kādi cilvēki to sāka darīt Antiohijā. Tā bija viena no trim lielajām pilsētām Romas impērijā JD laikā: Roma, Aleksandrija un Antiohija. Nav precīzi aprēķini, bet domā, ka tajā laikā tur dzīvoja apm. 300 000 – 600 000 iedzīvotāju. Tā bija tirdzniecības centrs, grieķu-romiešu kultūras centrs tajā reģionā. Atradās 25-30km no Vidusjūras, ap 480km uz Ziemeļiem no Jeruzālemes.

Jēzus svētīja sludināšanu cittautiešiem. Vīri, kas sludināja evaņģēliju par Jēzu Kristu grieķiem, iespējams, bija jūdu izcelsmes, bet bija dzimuši un uzauguši Kiprā (sala Vidusjūrā) un Kirēnā (pilsēta Āfrikas Ziemeļos). Iespējams, ka viņi ikdienā jau savās vidēs bija ne tikai runājuši grieķu val., bet viņiem citu tautu kultūrvide bija ļoti ierasta. Viņi sludināja cittautiešiem saskaņā ar Dieva nolūkiem, kas Bībelē ir skaidri uzrādīti: VD runā par cittautiešu glābšanu; Jēzus izglāba cilvēkus, kas ticēja Viņam un atgriezās pie Viņa no citām tautām; tikko arī izklāstīti Dieva nolūki cittautiešu glābšanā, Ap.d. 11:1-18; sk. arī Ap.d. 1:8; Mt. 28:18-20.

Saskaņā ar 21.p., Jēzus darbs bija tas, ka liels skaits ticēja Jēzum. Šī panta abas teikuma daļas saista saiklis “un” (frāzē: “un liels skaits ticēja”), kas grieķu val. šajā gadījumā ir τε, kas ir vājāks nekā καὶ (arī nozīmē “un” un grieķu val. ir lietots šī panta sākumā; nav iztulkots 1965.g. revidētajā tekstā). τε lietojums parāda, ka tas, kas seko nav vēl viena doma, bet ka abas šī panta puses ir cieši saistītas. Tas vēl spēcīgāk akcentē to, ka Jēzus darbības rezultātā cilvēki ticēja Viņam un atgriezās pie Viņa.

Šī rakstvieta runā par izklīdināto Jeruzālemes draudzi, par parastiem, ikdienas kristiešiem, kas citiem pastāstīja evaņģēliju par Jēzu. Vēsti iedarbīgu padarīja nevis runātāju status, bet Jēzus, kas bija ar runātājiem.

22.-24.p.:

22 Bet vēsts par viņiem kļuva zināma Jeruzālemes draudzei, un tā sūtīja Barnabu uz Antiohiju. 

23 Tas, nonācis un Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie Tā Kunga. 

24 Jo viņš bija krietns vīrs, pilns Svētā Gara un ticības. Un liels ļaužu pulks tika mantots Tam Kungam. 

22 ἠκούσθη δὲ ὁ λόγος εἰς τὰ ὦτα τῆς ἐκκλησίας τῆς ⸀οὔσης ἐν ⸀Ἰερουσαλὴμ περὶ αὐτῶν, καὶ ἐξαπέστειλαν ⸀Βαρναβᾶν ἕως Ἀντιοχείας·

23 ὃς παραγενόμενος καὶ ἰδὼν τὴν χάριν ⸀τὴν τοῦ θεοῦ, ἐχάρη καὶ παρεκάλει πάντας τῇ προθέσει τῆς καρδίας ⸀προσμένειν τῷ κυρίῳ,

24 ὅτι ἦν ἀνὴρ ἀγαθὸς καὶ πλήρης πνεύματος ἁγίου καὶ πίστεως. καὶ προσετέθη ὄχλος ἱκανὸς τῷ κυρίῳ.

Draudze reaģēja uz to, ko viņi dzirdēja par notiekošo Antiohijā. Nelasām par lūgumu no Antiohijas; tā bija Jeruzālemes draudzes vēlēšanās palīdzēt. Barnaba tika sūtīts uz Antiohiju, kā varam domāt no vārda, kas lietots, lai viņš veiktu konkrētu uzdevumu (ἐξαπέστειλαν, aor.,akt.,ind. no ἐξαποστέλλω - izsūtīts). Draudze neizsūtīja statistiķi, vērtētāju vai kontrolieri. Viņi nosūtīja iedrošinātāju!

Vārda “Barnaba” nozīmi uzzinām jau iepriekš, sk. Ap.d. 4:36: “Arī Jāzeps, ko apustuļi sauca par Barnabu, tulkojumā: iepriecināšanas dēls, levīts, dzimis kiprietis...” No grieķu val. - υἱὸς παρακλήσεως – iedrošināšanas dēls, mierināšanas dēls. Kā iedrošinātājs viņš kalpoja arī Saula labā un draudzes labā Jeruzālemē pēc Saula, kas vēlāk saukts par Pāvilu, atgriešanās, Ap.d. 9.nod.

Kipras izcelsmes! Kādi no evaņģēlija pasludinātājiem cittautiešiem arī bija ar Kipras izcelsmi. Tātad: tāds tādus sapratīs!

23.p. par Barnabas rīcību (pants grieķu val. sākas ar attieksmes vietniekvārdu ὃς - kas, tātad tas turpina 22.p.): viņš vispirms aiziet; tad redz Dieva žēlastību; tad priecājas; tad pamāca (παρακαλέω, imp.,akt.,ind.; Barnaba rīkojās saskaņā ar viņa dāvanu!) palikt ar visu sirdi – τῇ προθέσει τῆς καρδίας – ar sirds nolūku, ar sirds izlēmību – palikt pie tā Kunga.

24.p. pabeidz domu, kas jau iesākta 22.p., jo tas ne tikai dod pamatu Barnabas rīcībai (23.p.), bet arī uzrāda Jeruzālemes draudzes pareizo lēmumu sūtīt uz Antiohiju Barnabu (22.p.). Vārds “krietns” grieķu val. ἀγαθὸς - labs. Pilns Svētā Gara. Katram kristietim pēc tā jāalkst. Kā par to rūpēties? - Lasot/klausoties Dieva vārdu un tam ticībā atsaucoties, sk. Gal. 3:5: “Vai tad nu Tas, kas jums sniedz Garu un jūsos dara brīnumus, to dara ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?” Pilns ticības: paļāvīga ticība, kas zina un tic Dieva vārdam. Ticību vairo Dieva un Viņa vārda iepazīšana, Rom. 10:17: “Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana - no Kristus pavēles ...” Vārda “sludināšanas” un “sludināšana” vietā grieķu val. ir vārds, kas apzīmē klausīšanos (ἀκοή).

Dieva Svētais Gars caur Barnabu paveica pievienošanu Jēzum, 24.p. beigas.

2.p.: “Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: "Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!”

Vārds, kas apzīmē kalpošanu, grieķu val. ir λειτουργέω, kas nozīmē kalpot publiskā amatā jeb oficiālā amatā; kalpot, darīt darbu.

Gavēšana bija dabīga daļa pirmajā draudzē, sk. arī Ap.d. 14:23.

“Nošķiriet Man ...” iespējams precīzāk būtu jātulko: “Tad nu nošķiriet Man ...” Grieķu val. tur ir lietos vēl viens vārds, proti, δή, kas piešķir akcenta, steidzamības, skubinājuma nozīmi: tad, patiešām. JD tas lietots 6x: Mt. 13:23 (“tad”); Lk. 2:15 (“tad nu”); Ap.d. 13:2 (nav iztulkots); Ap.d. 15:36 (nav iztulkots); 1.Kor. 6:20 (“tad nu”); Ebr. 2,16 (δήπου – tulkots “jau”; šis vārds tiek lietos, kad kaut ko saka ar nelielu ironiju: varbūt, bez šaubām, patiesi). Visās rakstvietās, kur tas lietots JD, tam ir kāds fons, līdz ar to šis vārds iezīmē it kā atbildes reakciju uz kaut ko, kas tikko notika. Ap.d. 13:1.2 aprakstītais fons jeb konteksts, kurā Svētais Gars runāja, bija tas, ka šie pravieši un mācītāji “kalpoja tam Kungam un gavēja”. Tas nozīmē, ka viņi bija uzmanības stāvoklī Dieva priekšā. Tad Svētais Gars viņiem sacīja: “Tad nu nošķiriet Man …”

Vārds “aicinājis” - προσκέκλημαι - šeit nav prezentā, proti: “aicinu tagad”, bet perf., med., ind. 1.p. viensk.: “es esmu aicinājis”. Tas nozīmē, ka Svētais Gars jau bija viņus aicinājis un tagad viņi bija jānošķir priekš šī darba.

1.-5.p.:

1 Daži, atnākuši no Jūdejas, mācīja brāļus: "Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt pestīti."

2 Kad Pāvilam un Barnabam izcēlās ar viņiem liels strīds un vārdu maiņa, tad nosprieda, lai Pāvils, Barnaba un daži citi ietu šī jautājuma dēļ pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi.

3 Draudzes pavadīti, viņi gāja caur Feniķiju un Samariju un, stāstīdami par pagānu atgriešanos, sagādāja visiem brāļiem lielu prieku.

4 Kad viņi nonāca Jeruzālemē, viņus uzņēma draudze, apustuļi un vecaji, un viņi pasludināja, ko Dievs ar viņiem darījis.

5 Bet piecēlās daži no farizeju sektas, kas bija kļuvuši ticīgi, un sacīja: "Tos vajag apgraizīt un pavēlēt tiem turēt Mozus bauslību."

15.nodaļa stāsta par tā saukto Jeruzālemes koncilu: maldi no judaisma apdraudēja draudzi un kā Dievs draudzi vadīja ar to tikt galā.

1.p. rāda problēmu, ko kādi sludināja: “... jūs nevarat tikt pestīti.” (1.p.) Tas ir ļoti liels apgalvojums! Un kāda ir izeja: "ja vien jūs tiktu apgraizīti". Šo cilvēku uzskatā cita varianta nav. Tas nozīmē, ka viņu acīs Antiohijas kristieši netiks izglābti, ja viņi paliks tā kā viņi atradās pašreizējā ticībā Jēzum. Par apgraizīšanas nopietno prasību sk. 1.Moz. 17:10-14.

Šī problēma ir apskatīta arī ap. Pāvila vēstulē galatiešiem. Ja arī šodien kristīgo draudzi neapdraud tieši šī mācība, tomēr iemesls tam, kāpēc tas uzrakstīts Bībelē, ir redzams joprojām, jo cauri gadsimtiem draudzi ir bombardējušas mācības par to, ka tu netiksi atpestīts, ja vien ... un seko nosacījumi, kas jāizpilda.

Par atnācējiem sacīts, ka viņi mācīja (grieķu val. vārds διδάσκω). Viņi vienkārši neizteica savus uzskatus; viņi mācīja savus uzskatus.

2.p. rāda, ka Pāvils un Barnaba tam nelokāmi nostājās pretī. Pāvils ļoti labi zināja, kas tā ir par aplamu domāšanu, jo viņš pats nāca no tāda uzskata (sk. Fil. 3:9). Lēmums iet uz Jeruzālemi bija ar tālejošām sekām. Tas visu draudzi, no tās dzimšanas vietas kopā ar Kristus izraudzītiem apustuļiem, nostādīja atklātā pozīcijā pret šiem maldiem.

3.p. ir interesants iestarpinājums starp strīdu Antiohijā un koncilu Jeruzālemē: stāsts par cittautiešu atgriešanos pie dzīvā Dieva izraisa lielu prieku kristiešos, burtiski, “visiem brāļiem”.

Arī 4.p. turpina rādīt, ka Dievs ir lietojis Pāvilu un Barnabu.

Un tad atkal 5.p., līdzīgi kā 1.p. šajā nodaļā, rāda nosacījumus, kurus uzstāda kristieši, kas nākuši no farizeju vidus.

Kā nonāca līdz risinājumam: caur pozitīvu pieredzi vai caur draudzes mācību? Vai šī rakstvieta mēģina pateikt, ka tas, ka Dievs lietoja Pāvilu un Barnabu (3. un 4.p.), ir pietiekošs arguments, lai neņemtu vērā šos bauslības sludinātājus?

Konteksts rāda, ka lēmums saņemt padomu un atbalstu jautājuma risināšanā, nāca pirms apraksta par to, ka Dievs lietoja Pāvilu un Barnabu. Līdz ar to 3. un 4.p. nav jāuzlūko kā arguments, ka viss ir kārtībā, bet drīzāk kā iedrošinājums, ka tik tālu, cik darbs ir paveikts, viss ir kārtībā. Pretējā gadījumā: (1) jebkuru pozitīvu pieredzi varētu skaidrot kā Dieva akceptu; (2) nebūtu jārēķinās ar citu kristiešu, tai skaitā, vadītāju viedokli par strīdīgu jautājumu; tā teikt: kamēr viss iet labi, daru kā gribu.

Taisnošana ticībā, bez Mozus bauslības turēšanas, bija vēsts, kuru Pāvils un Barnaba sludināja cittautiešiem. Sk. pirms tam Pisidijas Antiohijā Pāvils sludināja par Jēzu sekojošo, Ap.d. 13:38.39:

38 Tāpēc zinait, brāļi, ka caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana, un visās lietās, kurās Mozus bauslība jums nespēja sagādāt taisnošanu,
39 ikviens, kas tic, caur Viņu tiek taisnots.

Tā ir vēsts, kas cauri visiem laikiem ir radījusi strīdus, kontraversijas, neizpratni, galējības un tml. Sk. arī 1.Moz. 15:1-6; Ebr. 11.nod. par ticības varoņiem VD laikā; Hab. 2,4b: “Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.”

Ticība un paļāvība uz Dievu dažkārt izskatās tik nesaprotama un muļķīga, ka tā ticīgam cilvēkam liek izskatīties tieši tādam, kam nav nekā uzskatāma, ko uzrādīt kā savas glābšanas līdzekli: ne ārēji redzamu zīmju, ne vēsture ar labiem darbiem, ne uzskatāmu Dieva svētību kā pierādījumu Viņa labvēlībai, ne perfektums raksturā un uzvedībā.

1.-5.p.:

1 Viņš nonāca Derbē un Listrā. Tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdu sievas dēls, bet tēvs bija grieķis.2 Brāļi Listrā un Ikonijā bija devuši par viņu labu liecību.3 Pāvils gribēja, lai tas viņam ietu līdzi, un viņš to apgraizīja jūdu dēļ, kas dzīvoja tanī apvidū; jo visi zināja, ka viņa tēvs bijis grieķis.4 Pārstaigādami pilsētas, viņi tiem pavēlēja ievērot noteikumus, ko apustuļi un vecaji Jeruzālemē bija devuši.5 Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās.

Šīs nodaļas sākums rāda vairākas ap. Pāvila darbības, kas varētu pacelt jautājumus par to pareizību, piem., kāpēc viņš neieguldīja Markā (sk. Ap.d. 15.nod. beigas), bet ieguldīja Timotejā, par kuru vēlāk lasām paša Pāvila vēstulēs Timotejam, ka viņš bija bailīgs un viņu vajadzēja atkal un atkal iedrošināt? Vai viņa apgraizīšana bija pareiza, ņemot vērā tikko notikušo Jeruzālemes koncilu? Vai viņam vispār vajadzēja izraudzīt Timoteju kā savu ceļabiedru, ja viņš, iespējams, bija tika jauns (vairākus gadus vēlāk rakstot 1.Tim., Pāvils 4:12 saka: “Neviens lai nenicina tavu jaunumu ...”, kas nozīmē, ka tad, kad Pāvils viņu ņēma sev līdz, viņš bija ļoti, ļoti jauns)?

1. 1.p. vārdi “Tur bija kāds māceklis” no grieķu val. ir: “Un lūk, tur bija kāds māceklis ...” Parasti vārds “lūk” Bībelē pievērš klausītāja vai lasītāja uzmanību. Tas nozīmē, ka Timotejs ar kaut ko izcēlās. 1.p. pasaka vismaz divas lietas: Timotejs bija māceklis un viņa mamma bija ticīga. 2.p. vēl turpinoša laba liecība par viņu: “Brāļi Listrā un Ikonijā bija devuši par viņu labu liecību.” 2.Tim. 1:5 stāsta par Timoteju sekojošo: “... un pieminu tavu neliekuļoto ticību, kas papriekš mita tavā vecāmātē Loidā un tavā mātē Eunikā, bet es esmu pārliecināts - mīt arī tevī.” Timoteja tēvs, acīmredzot, bija neticīgs cilvēks. Bet Timoteja mātes ticības pieminēšana šeit Ap.d. 16:1 un vēlāk arī 2.Tim. 1:5 gan mātes, gan vecmātes ticības pieminēšana varētu nozīmēt, ka Timoteja ticības briedumam labu augsni deva mātes un vecmātes neliekuļotā ticība: “papriekš mita” (jeb “papriekš mājoja”) viņās.
2. Kaut arī Timotejs izcēlās, viņš noteikti nebija pati pilnība, kas atklājās vēlāk Pāvila vēstulēs Timotejam. Varam pieļaut, ka jau no paša sākuma Pāvils redzēja ne tikai to, cik Timotejs izcilās kā kristietis, bet arī to, cik Timotejam jāaug kā kristietim.
3. Tas, savukārt, liek domāt, ka Pāvils pēc nesenās Marka atraidīšanas, iespējams, bija nācis pie slēdziena, ka ir pacietīgi jāiegulda cilvēkos. Timoteja jaunums arī runā par vajadzību ieguldīt, ko, acīmredzot, Pāvils redzēja un saprata. 3.p. saka: “Pāvils gribēja, lai tas viņam ietu līdzi ...” Tā nav maza lieta, ka kāds grib kaut ko darīt tavā labā, - no tava skatupunkta skatoties. Un tā nebija maza lieta, ka Pāvils, - no viņa skatupunkta skatoties, - gribēja darīt kaut ko Timoteja labā. Kopā ar gribu noteikti bija kāds nodoms, apņemšanās, tur bija kāds skatījums, kas, iespējams, pārsniedza to, kas Timotejs bija uz to brīdi. To, ka tāda vispār bija Pāvila domāšana, liek domāt kaut vai 2.Tim. 2:1.2, ko Pāvils vēlāk rakstīja Timotejm:

1 Tad nu tu, mans bērns, topi spēcīgs žēlastībā, kas Kristū Jēzū,2 un, ko tu esi dzirdējis no manis, daudziem lieciniekiem klāt esot, to cel priekšā uzticīgiem cilvēkiem, kas būs noderīgi mācīt atkal citus.

4. Pāvils apgraizīja Timoteju jūdu dēļ, lai viņa neapgraizīšana nekļūtu par šķērsli evaņģēlija sludināšanai. Savukārt Gal. 2:1-5 par to, ka Tits netika apgraizīts: lai evaņģēlija vēsts par taisnošanu ticībā Jēzum netiktu padarīta par nepatiesu.
5. 4.p. dod liecību, ka, neskatoties uz tikko minēto faktu par daudzo jūdu klātbūtni Derbē, Listrā un Ikonijā, un neskatoties uz to, ka Timoteju viņu dēļ apgraizīja, Pāvils un viņa misijas biedri tomēr mācīja draudzēs to, ko Jeruzālemes koncils bija lēmis. Pie tam 4.p. vārda “devuši” vietā ir perfekta divdabis pasīvā - τὰ κεκριμένα, kas nāk no darbības vārda κρίνω, un nozīmē, ka runa ir par noteikumiem, ko apustuļi un vecaji bija izsprieduši, izvēlējuši, izraudzījuši, kam viņi bija devuši priekšroku un par ko izteikuši savu spriedumu.
6. Balstoties uz to, ka 4.p. sākumā ir δέ, bet 5.p. sākumā ir μέν, šie abi panti būtu jāsaprot: bet no vienas puses notika tas (4.p.), bet no otras puses notika tas (5.p.).
7. Līdz ar to 5.p. apraksts saistībā ar visu, kas tikko bija darīts, raksturo pozitīvu ietekmi: “Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās.”

6.-10.p.:

6 Bet, viņiem ejot caur Frīģiju un Galatiju, Svētais Gars aizliedza Dieva vārdu Āzijā runāt.7 Nonākuši Mizijas apvidū, viņi lūkoja iet uz Bitiniju, bet Jēzus Gars viņiem neļāva.8 Pagājuši garām Mizijai, viņi nonāca Troadā.

9 Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: "Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!"10 Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju.

Šie panti stāsta par to, kā Pāvils ar saviem misijas biedriem nonāca Eiropā. Atklātas dažas būtiskas lietas.

1) Parādīta  ļoti spēcīga Svētā Gara vadība pār misionāriem.  6.p.: gan darbības vārds pirmajā teikuma daļā, kas apzīmē iešanu caur, gan divdabis otrajā teikuma daļā, kas tulkots kā “aizliedza”, abi ir aoristā. Tas nozīmē, ka viņi vispirms bija saņēmuši aizliegumu no Svētā Gara  Dieva vārdu  (orgiģinālā tikai τὸν λόγον) Āzijā (iespējams, ka domāta Mazāzija) nerunāt, un tāpēc viņi izgāja cauri Frīģijai un Galatijai. Nevis iešanas laikā viņi saņēma sapratni par to, ka Āzijā nevajag runāt, bet pirms tam.

Arī 7.p. rāda Jēzus Gara, kas ir tas pats Svētais Gars, spēcīgu vadību. Skatoties uz kartes, tas ir tā, it kā viņi būtu gribējuši doties Austrumu virzienā, bet Jēzus Gars viņiem neļāva, kāpēc tad arī viņi devās pretējā virzienā un 8.p. “nonāca Troadā” burtiski nozīmē “nogāja lejā uz Troadu”.

2)  Svētā Gara vadība misionāru centienu ietvaros.  Svētais Gars aizliedza (6.p.), Jēzus Gars neļāva (7.p.). Misionāri saņema vadību no Svētā Gara tad, kad viņi mēģināja kaut ko darīt. Šeit par to liecina “runāt” (6.p.) un “lūkoja” (7.p.), ko 7.p. var tulkot arī kā “mēģināja” (πειράζω).

3)  Veidi, kā viņi saprata Svētā Gara vadību,  nav uzrakstīti. Varbūt tas notika dzirdot balsi, varbūt caur vizījām, iepriekšsakārtotiem apstākļiem, caur pravietiskiem vārdiem no kāda klātesošā (par Sīlu sacīts, ka viņš bija pravietis, sk. Ap.d. 15:32; iespējams, arī Pāvilam bija pravieša dāvana, skatoties, kā skaidro Ap.d. 13:1), vai arī caur kādu gudru spriedumu (1.Kor. 6:5 īpašības vārds σοφός un 1.Kor. 12:8 lietvārds σοφία), ko arī deva Svētais Gars. Katrā ziņā, lai kas tas bija, viņi saņēma vadību pirms viņi gribēja doties uz vienu vai citu vietu un pirms viņi mēģināja sludināt.

4)  Vizija jeb parādība, kuru Pāvils redzēja naktī,  varētu būt piemērs tai vadībai, kādu šie misionāri saņēma no Dieva arī iepriekš. Tas nenozīmē, ka tā bija tieši tāda. Bet šeit ir viena būtiska atšķirība, kāpēc, iespējams, šī vīzija ir uzrakstīta: viņi to saprata kā aicinājumu uz sludināšanu.

5) Tāpēc arī ir zīmīgi, ka 10.p.  Lūka ir uzrakstījis “tūdaļ”:  “mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju”jeb burtiskāk tulkojot: “tūdaļ mēs meklējām iziet uz Maķedoniju”. Pēc ilgākas ceļošanas, kad bija iepriekš pateikts, ka jāklusē, tagad viņi saņem vīziju un tāpēc tūdaļ, nekavējoties, viņi meklē iziet no Troadas, lai dotos uz Maķedoniju.

6) Interesantas ir  10.p. beigas:  “... saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju.”

συμβιβάζοντες  ὅτι  προσκέκληται  ἡμᾶς  ὁ  θεὸς  εὐαγγελίσασθαι  αὐτούς.

• “saprazdami” - συμβιβάζοντες - prezenta aktīva divdabis no συμβιβάζω: savienot, salikt kopā.

Varētu teikt: pirmkārt, jau tikko redzētā vīzija viņiem ieviesa skaidrību un viņi “salika kopā” uz to brīdi pieejamo informāciju, izdarīja secinājumu. Bet: viņu pieredze ar aizliegumu sludināt kādos reģionos un vīzija, kas deva mājienu, kur sludināt, viss kopā bija kaut kas, ko viņi varēja “salikt kopā” jeb “izsecināt”.

• Un vēl: vārds “aicina” ir saliktenis ar prievārdu προσ, kas norāda virzienu, pie tam šis vārds ir mēdija kārtā, kas nozīmē, ka tas izsaka darbību vērstu uz sevi. Šajā gadījumā kā perfekts, medijs, indikatīvs 3.p. viensk. tas burtiski būtu jātulko: “Dievs ir aicinājis pie Sevis”. Katrā ziņā šis vārds JD vairākkārt iekļauj šo nozīmi, kas ir vērsta uz aicinātāju.
• Burtiski: “saprazdami, ka Dievs mūs ir aicinājis pie Sevis sludināt evaņģēliju viņiem”.

7)  Sākot no šī 10.p. Ap.d. ir rakstvietas ar “mēs”,  kas parāda, ka Lūkas kā Ap.d. autors ir bijis kopā ar Pāvilu tajās vietās.

11.-15.p.:

11 Aizbraukuši no Troadas, mēs devāmies tieši uz Samotrāķiju un otrā dienā uz Neapoli12 un no turienes uz Filipiem. Tā ir galvenā pilsēta kādā Maķedonijas novadā, romiešu kolonija. Šinī pilsētā mēs palikām dažas dienas.13 Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies mēs runājām uz sanākušajām sievām.14 Klausījās arī kāda dievbijīga sieva, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai Tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem.15 Bet, kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa lūdza, sacīdama: "Ja jums šķiet, ka es ticu Tam Kungam, tad nāciet manā namā un palieciet tur!" Un viņa mūs gauži lūdza palikt.

Samotrāķija ir sala, Neapole ir ostas pilsēta. No Neapoles viņi devās iekšzemē uz Filipiem. Tā ir pilsēta, kas nosaukta Aleksandra Lielā tēva Filipa vārdā.

Filipi tajā laikā bija romiešu kolonija. Pilsētā bija tāda pat kārtība, kā uz Itālijas zemes; tātad pilsēta bija ļoti “romiska”.

13.p. “ārpus pilsētas” burtiski: ārpus vārtiem. Šī ir pirmā zināmā Pāvila un Sīlas evaņģēlija sludināšana Eiropā. Ja apdzīvotā vietā nebija vismaz 10 jūdu vīri, tad viņi sinagogu necēla. Acīmredzot tā bija situācija Filipos. Tādēļ arī misionāri devās uz upi, jo bija tāda ieraša pulcēties pie tekoša ūdens.

Tas, ka Lidija bija dievbijīga, nozīmē, ka viņa bija cittautiete, kas ticēja dzīvajam Dievam, pieturējās pie VD morālās mācības, bet nebija pārgājusi judaismā. Jēzus atdarīja viņas sirdi.

Visticamāk: tūlītējas kristības, jo ūdens pagremde apzīmē nevis kristīgo briedumu, bet ticības dzīves sākumu. Vārds, kas apzīmē. krisīšanu, ir βαπτίζω, kas nozīmē iemērkt, iegremdēt. Tas, ka Lidijas nams jeb saime (οἶκος) tika iegremdēti, vēl nenozīmē, ka arī bērni, kas paši vēl nespēja apliecināt savu ticību Jēzum. Tas būtu pretrunā ar citam Bībeles rakstvietām, kas skaidri māca, ka ir vajadzīga ticība uz Jēzu, lai tiktu glābti.

Sekoja Lidijas lūgums, kam misionāri piekrita. Tas apliecināja kristīgo sadraudzību.

16.-18.p.:

16 Kādreiz, mums uz lūgšanas vietu ejot, mūs sastapa kāda jauna verdzene, kam bija zīlētājas gars, un zīlēdama tā atnesa saviem kungiem daudz peļņas.17 Tā Pāvilam un mums sekoja un sauca, sacīdama: "Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu."18 To viņa darīja daudz dienu. Bet Pāvils, saskaities un pagriezies atpakaļ, sacīja garam: "Jēzus Kristus Vārdā es tev pavēlu iziet no tās." Un tas izgāja tanī pašā brīdī.

Šī raksatvieta rāda, ka Pāvils neļāva sātanam sevi un Sīlu rekomendēt, bet Kristus Vārdā nesa brīvību sātana sasaistītajai.

1. Pēc Lidijas un viņas saimes glābšanas, kas bija Kristus darbs, apustuļi centās vēl sludināt evaņģēliju (21.p.) daudzas dienas (18.p.), turpinādami apmeklēt vietu, kur notika lūgšanas Dievam (13.un 16.p.).
2. Verdzene, kam bija zīlētājas gars, bija dēmona sasaistīta. Šis gars deva iespēju šai meitenei pateikt kaut ko par citiem, ko cilvēcīgi nebūtu iespējams. Šodien ir kādi, kas vienkārši krāpj cilvēkus sakot, ka viņiem ir tādas spējas. Bet tie, kas spēj pateikt patiesību, to dara vai nu iegūstot kādas zināšanas par mums (vēro, dzird), vai arī ļaunu garu iespaidā.
3. “Bet Pāvils, saskaities ...”  Vārdu “saskaities” var tulkot kā nogurdināts; izsmeļoši, spēkus atņemoši skumdināts. 
4. Čarlzs Hadons Sperdžens (Charles Haddon Spurgeon, 1834-1892) par 17. un 18.p. ir teicis tā: “Šeit bija ļauns gars, kas liecināja par Dieva patiesību, un tas skumdināja Pāvilu. Kad jūs dzirdat kādu sliktu cilvēku izsmejam reliģiju, nebrīnieties; ko vēl jūs no viņa varējāt gaidīt? Bet, ja jūs dzirdat, ka velns rekomendē Kristu, tad jums vajadzētu būt noskumušiem, jo Kungs Jēzus negrib sātana patronāžu vai uzslavas. Cilvēkiem būtu aizdomas, ka Kristus ir savienots ar Sātanu, ja Sātans sāktu labi runāt par Kristu. Bīsties no tā, ka par tevi labi runā bezdievīgi cilvēki; jo šādā slavēšanā ir lielas briesmas. Glaimošanas apakšā var būt kāds motīvs, kas var būt pilns ļaunuma. Pāvils, no tā skumdināts, apklusināja dēmonu un izdzina viņu no meitenes. Tāpat kā viņa Kungs, viņš neļāva velnam liecināt par sevi un savu misiju.” (Arī Jēzus aizliedza ļauniem gariem runāt par Sevi, Mr. 3:11.18.)
5. Jēzus Kristus Vārda spēkā mums ir uzvara pār sātanu un viņa dēmoniem. To mums ir jāatceras un tā jādzīvo sava dzīve. Tā mums ir jākalpo. Jēzus apsolīja Pēterim un līdz ar to visiem kristiešiem, Mt. 16:18.19:

18 Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.19 Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.

6. Sātans jauno sievieti turēja pakļautībā un nebrīvībā. Kristus spēkā šai sievietei tika dāvināta jauna dzīve, kurā viņa bija brīva no visa tā ļaunā, kas viņu raksturoja, kad viņa bija zem sātana varas.

1.-4.p.

17.nodaļa satur atstāstu par misionāru kalpošanu 3 lokācijās, kurās katrā bija atšķirīga reakcija uz evaņģēlija vēsti. Šī nodaļa rāda arī sludinātāju nemainīgo vēsti, kas tika vai nu pieņemta vai noraidīta.

1 Izgājuši cauri Amfipolei un Apollonijai, viņi nonāca Tesalonīkē; tur bija jūdu sinagoga. 
2 Pāvils, kā parasti, iegāja pie tiem un trīs sabatus runāja ar tiem par rakstiem, 
3 tos izskaidrodams un pierādīdams, ka Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties no mirušiem, un teikdams: "Šis ir Kristus Jēzus, ko es jums sludinu." 

4 Dažus no tiem viņš pārliecināja, un tie piebiedrojās Pāvilam un Sīlam, arī liels pulks dievbijīgu grieķu un daudz dižciltīgu sievu.

Nosauktas divas mazākas vietas, kurām izgāja cauri un kurās netika sludināts. Šķiet, ka mērķis bija Tesalonīke, kas bija liela pilsēta. Tur bija arī jūdu sinagoga, kas nozīmē, ka pilsētā bija pietiekoša jūdu klātbūtne (vismaz 10 jūdu vīri), lai celtu sinagogu. Pāvila ieradums bija vispirms sludināt sinagogās. 3 sabatus Pāvils pacietīgi “runāja ar tiem par rakstiem”: viņš sludināja un skaidroja VD Svētos rakstus. No tiem Pāvils rādīja Jēzu.

“runāja”- διαλέγομαι - pārcilāt sevī dažādas domas; pārdomāt; sarunāties, diskutēt.

Šī ir pirmā reize, kad Ap.d. gr. parādās šis vārds. Tas nozīmē, ka no tiešas mācīšanas un sludināšanas ap. Pāvils Tesalonīkē, grieķiskā vidē, sāka lietot sarunas un diskusijas veidu kā evaņģēlija pasludināšanas rīku. Arī vēlāk ap. Pāvils to izmantoja, sk. Ap.d. 17:17; 18:4 (latv. tekstā “mācīja”); 18:9 (“sludināja”); 19:8 (“sarunādamies”); 19:9 (“sludinādams”); 20:7.9.

“par rakstiem” – burtiski: “no rakstiem”, t.i., no VD Svētajiem rakstiem.

“izskaidrodams” – prez. divd. no διανοίγω – burtiski: atvērt, sadalot; pilnīgi atvērt. 

“pierādīdams” - prez. divd. no παρατίθημι – nolikt līdzās vai tuvu, nolikt priekšā; izlikt, izskaidrot. 

Pacietība sludinot un skaidrojot ir ļoti svarīga, jo tikai pēc tam lasām rezultātu, proti, 4.p. Protams, varbūtība pastāv, ka šī atsaucība evaņģēlijam nenotika pēkšņi pēc 3 sabatu sludināšanas, bet pamazām. Jebkurā gadījumā secība, kādā tas uzrakstīts, rāda par to, kas vispirms bija jādara, proti, jāskaidro raksti un jāpierāda patiesības par Jēzu, lai cilvēki ticētu.

Pārliecināšana (aoristā, pasīvā “viņi tika pārliecināti”) par to, ka tas, ko Pāvils no VD svētajiem rakstiem skaidroja par Jēzu, ir patiesība. Tam ticot un to pieņemot šie cilvēki pievienojās Pāvilam un Sīlam. Sk. 1.Tes. Par Dieva vārda sludināšanu tesaloniķiešiem.

1.Tes. 1:4-6:

4 Mēs zinām, Dieva mīļotie brāļi, kā jūs tikāt izredzēti, 
5 jo mūsu evaņģēlija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet spēkā, Svētā Garā un stiprā pārliecībā - jūs jau zināt, kādi mēs bijām, kad jūsu labā sākām darboties starp jums, 
6 un jūs kļuvāt par maniem un Kunga Kristus sekotājiem, uzņemdami sludināto vārdu Svētā Gara priekā, panesdami daudz spaidu ...

1.Tes. 2:13: „Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat.”

Varam domāt, ka jauno ticīgo starpā bija kādi jūdi, bet daudzi bija no dievbijīgo vidus (tie, kas no cittautiešiem ticēja Israēla Dievam, bet nebija pārgājuši judaismā). Jaunatgriezto vidū bija arī ievērojamas sievietes no cittautiešiem.

1.-3.p.

1 Pēc tam Pāvils, aizgājis no Atēnām, nonāca Korintā.

2 Un viņš sastapa kādu jūdu, vārdā Akvila, kas cēlies no Ponta. Tas nesen ar savu sievu Priskillu bija šeit ieradies no Itālijas, jo Klaudijs bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu. Viņš iegāja pie tiem.

3 Un, tā kā viņi nodarbojās ar to pašu amatu, viņš pie tiem palika un strādāja: jo tie pēc amata bija telšu taisītāji.

1.-11.p. stāsta par Pāvila kalpošanu Korintā (Ahajas provincē). Šajā pilsētā Pāvils ieradās no Atēnām. Ja Atēnas jau bija piedzīvojušas norietu, jo, kad Pāvils tur bija, tad tajā bija ap 20 000 iedzīvotāju, tad Korinta bija plaukstoša pilsēta. Tā gan bija jauna Korinta, dibināta kādus 100 gadus pirms Pāvila ierašanās. Vecā bija dibināta ap 10.gs. pirms mūsu ēras. Bet veco romiešie nopostīja 146.g.p.m.ē. Jaunā Korinta bija kādas 5x lielāka par Atēnām, jo tajā dzīvoja ap 100 000 iedzīvotāju.

Akvila - jūds - bija no Pontas, kas atrodas Mazāzijas Ziemeļu daļā. Viņš un viņa sieva Priskilla bija aizgājuši dzīvot uz Romu pirms imperātora Klaudija valdīšanas, jo viņi bija to jūdu starpā, kurus Klaudijs izdzina no Romas. Imperators Klaudijs ar ediktu bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu (iespējams, tas notika ap 49. g.). Iespējams, ka nemieri, kas lika Klaudijam izdot šādu ediktu, bija saistīti ar domstarpībām starp jūdiem un kristiešiem. Vēsture saka, ka nemieri notika kāda Krestus dēļ. Domā, ka runa ir par Kristu.

4.p.: “Viņš katru sabatu mācīja sinagogā un centās pārliecināt jūdus un grieķus.”

Atkal parādīta Pāvila stratēģija: sākt ar sinagogām. Lietoti divi darbības vārdi: “mācīja” - imperfekts, med., ind. - διαλέγομαι – pārdomāt, sarunāties, diskutēt; “centās pārliecināt”, grieķu val. ir tikai viens vārds πείθω, imperf., akt. ind. – “pārliecināja”. Tā kā abi darbības vārdi ir imperfektā, tad tie abi norāda uz turpinošu darbību.

5.p.: “Kad Sīla un Timotejs bija atnākuši no Maķedonijas, Pāvils ar visu sirdi sludināja, apliecinādams jūdiem, ka Jēzus ir Kristus.”

Acīmredzot Sīla un Timotejs neaizgāja pie Pāvila, kad viņš bija Atēnās, kā Pāvils to gribēja (sk. Ap.d. 17:15). Viņi sastapās šeit – Ahajā, Korintā.

“Pāvils ar visu sirdi sludināja” – συνείχετο τῷ λόγῳ ὁ Παῦλος. Oriģinālā burtiski nav vārdi “ar visu sirdi” un nav arī burtiski vārds “sludināja”, bet ir vārds logos un darbības vārds συνείχετο, imperf., pas., ind. no συνέχω - turēt kopā; turēt kopā ar spēku; turēt pilnīgi; pasīvā: būt satvertam ar; būt ietekmētam ar; būt spiestam. Tāpēc viens veids, kā burtiski varētu tulkot, būtu “Pāvils bija satverts ar vārdu” ar domu, ka viņš no visas sirds sludināja.

“apliecinādams” - διαμαρτυρόμενος, prez., med., divd. no διαμαρτύρομαι - liecināt, apstiprināt ar liecību.

3.-6.p.:

3 Redzējuši Kipru un to atstājuši pa kreisi, mēs braucām uz Sīriju un izkāpām malā Tirā, jo tur kuģim bija jāizkrauj krava.

4 Uzmeklējuši mācekļus, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.

5 Savu laiku tur pavadījuši, mēs devāmies ceļā, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas, un, nometušies ceļos krastmalā, mēs lūdzām Dievu.

6 Un, cits no cita atvadījušies, iekāpām kuģī, bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām.

Šī rakstvieta dod nelielu ieskatu Tiras draudzē. Ap. Pāvils un viņa ceļabiedri bija ceļā uz Jeruzālemi. Tā kā tajā laikā ceļošana notika ar tajā pašā virzienā braucošiem kravas kuģiem, tad Pāvils un viņa ceļabiedri uzturējās tur tikpat ilgi, cik kuģis, ar kuru viņi ceļoja (vārds “kuģī” 6.p. ir ar artikulu, kas nozīmē, ka runa ir par to pašu kuģi, ar kuru viņi ceļoja līdz Tirai).

Vārds “mācekļus” 4.p. ir ar artikulu, kas liek domāt, ka Pāvils šos mācekļus, iespējams, pazina (Tira atradās Feniķijā un gan Ap.d. 21:2, gan pirms tam 15:3 min Feniķiju).

Par to, kas notika šajās dienās Tirā, informācijas ir maz, savukārt atvadām ir pievērsta salīdzinoši liela uzmanība. Kas tik nozīmīgs bija noticis Tirā, ka Lūka ir aprakstījis tik sirsnīgas atvadas? Lasām, ka veselas ģimenes jeb saimes pavadīja Pāvilu; viņi lūdza Dievu kopā; viņi cits no cita - tātad personīgi katrs - atvadījās.

Acīmredzot tas bija tik iespaidīgi, ka Lūka to īpaši ir detalizēti uzrakstījis.

Pavisam droši varam sacīt, ka septiņu dienu laikā tur būs bijusi sirsnīga sadraudzība, savstarpēja kalpošana, Pāvils, līdzīgi kā citur, būs mācījis draudzi. Pie tam tajā visā bija iesaistītas veselas saimes, jo arī bērni ir bijuši labu lietu baudītāji, - tāpēc jau viņi pēc tam gāja atvadīties no Pāvila.

Tirieši “Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.” (4.p.) Varam domāt, ka viņi  bija sapratuši, ka Pāvilu Jeruzālemē sagaida bēdas. Pāvils jau iepriekš pats bija apliecinājis, ka katrā pilsētā, viņam esot ceļā uz Jeruzālemi, Svētais Gars viņam to liecina (sk. Ap.d. 20:23). Arī vēlāk Cēzarejā notiek līdzīgi (sk. Ap.d. 21:10-14).

Un tomēr: kāpēc tirieši “Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi”? (4.p.) Samērā izplatīts uzskats ir, ka tirieši caur Svēto Garu saprata, ka Pāvilu sagaida bēdas, bet tad viņi paši lūdza Pāvilu neiet uz Jeruzālemi. Vēlākie notikumi Cēzarejā rāda, ka kristieši, uzzinot Agaba pravietojumu par Pāvila apcietināšanu, tā rīkojās (Ap.d. 21:10-14). Taču par notikumu Tirā tas nav rakstīts.

Lai ko Pāvils tik tālu jau ir pateicis (sk. 22.nod.), jāņem vērā viņa vēlēšanās, proti, vest Israēla tautu pie glābjošas ticības Jēzum. Iepriekšējā nodaļā lasījām, ka viņam neļāva pabeigt runāt. Šeit viņam ir iespēja atkal runāt uz saviem tautiešiem, šoreiz – uz tās vadītājiem.

Sinedrijs bija jūdu augstā tiesa (grieķu val. sinedrijs, ebreju val. sanhedrins). Tajā, kopā ar augsto priesteri, bija 71 cilvēks. Sinedrijs sastāvēja no priesteriem, vecajiem un rakstu mācītājiem. Augstie priesteri un vecaji bija saduķeju sektai piederoši un viņi sinedrijā bija vairākumā (kādi vecaji bija arī farizeji). Rakstu mācītāji, ja ne visi, tomēr pārsvarā bija farizeji, sinedrijā viņu bija mazākumā. Tomēr, tā kā farizeji bija tautā populāri, tad ar viņu viedokli bija jārēķinās.

“Brāļi” – grieķu val. Ἄνδρες ἀδελφοί - “Vīri, brāļi!” Pāvils ar šādu uzrunu, iespējams, sinedriju uzrunāja kā sev līdzīgos. Ņemot vērā to, ka viņš bija izglītojies pie Gamaliēla, tautā cienīta farizeja un bauslības mācītāja, kā arī viņš kādreiz baudīja uzticību no augstā priestera, kad viņš vajāja draudzi, jo no tā viņš dabūja vēstules sinagogām Damaskā, varam domāt, ka viņš kādus, varbūt daudzus, no sinedrija pazina personīgi. Vēlāk pieminētajam Pāvila māsas dēlam (sk. 16.p.) arī, šķiet, bija kāds sakars ar priesteriem vai vecajiem (14.p.).

Pāvila apgalvojums bija patiess, bet viņa pretiniekiem nepieņemams. Tāpēc arī augstais priesteris lika Pāvilam sist pa muti, 2.p.

Sirdsapziņa ir visiem cilvēkiem. Tā gan nav patiesības mēraukla, jo tās spriedumi veidojas audzināšanas iespaidā. Tāpēc arī vienu cilvēku viņa sirdsapziņa par kaut ko tiesā, bet cits par to pašu lietu nejūtas slikti. Šajā gadījumā Pāvils saka, ka viņš ir “dzīvojis ...”, πολιτεύομαι, perf. med., ind., 1.sg. – būt pilsonim; uzvesties kā pilsonim, dzīvot kā pilsonim. Šāda vārda lietošana varētu norādīt dzīvošanu iepretī kādiem standartiem.

“Dieva priekšā” - τῷ θεῷ - “Dievam”

1.Kor. 4:3.4:

3 Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats sev tiesnesis.
4 Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs.

Šī nav vienīgā vieta, kur Pāvils izsaka ļoti drosmīgu apgalvojumu par to, kā viņš ir dzīvojis. Sk. Ap.d. 20:26 – Efezas draudzes vecajiem:

“Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā.”

1.Kor. 2:4.5:

4 Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē,
5 lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.

2.Kor. 11:29b: “Kur kāds krīt grēkā, un mana sirds nedegtu?”

Ananija pavēlēja Pāvilam sist pa muti tāpēc, ka viņš uzskatīja, ka Pāvils ir vainīgs nevis nevainīgs. Iespējamā vaina augstā priestera uzskatā: viņam noteikti nebija pieņemama Pāvila mācība par Jēzu un taisnošanu ticībā visām tautām (sk. Ap.d. 22:21.22). Viņš izrādīja personīgu nepatiku, kas izteicās šajā pret likumu vērstā darbībā no viņa puses. Uz to Pāvils norāda 3.p.

Epitets, kuru Pāvils velta augstajam priesterim – “nobalsinātā siena” – ir līdzīgs tam, kā Jēzus nosauca rakstu mācītājus un farizejus, sk. Mt. 23:27.28:

27 Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību.
28 Tā arī jūs, no ārpuses gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšpusē esat pilni liekulības un netaisnības.

Jāņem vērā, ka Pāvils pat nezināja, ka cilvēks, kuram viņš veltīja savus vārdus, bija augstais priesteris. Bet tas gan nemaina to, ka, līdzīgi kā Jēzus, arī Pāvils norādīja, ka augstā priestera āriene bija pilnīgi atšķirīga no viņa sirds. Pāvils pravietoja par to, ka Dievs sitīs augsto priesteri.

Pāvils zināja, ka pēc likuma viņam nedrīkstēja sist, 5.Moz. 25:1.2:

1 Kad starp vīriem ir kādas nesaskaņas un tie nāk pie tiesas, tad lai pār tiem spriež tiesu: taisnais lai tiek attaisnots, bet netaisnais lai tiek notiesāts.
2 Un, ja vainīgais ir pelnījis sitienus, tad lai tiesnesis liek tam nomesties zemē un, viņam klāt esot, tam dot sitienus skaitā, pēc viņa vainas.

Tie, kas stāvēja ap Pāvilu, šādu Pāvila runāšanu skaidroja kā lamāšanos. Šajā pantā tāpat kā 5.p. ir lietos vārds ἀρχιερεύς, kas nozīmē “augstais priesteris”.

Tā kā Pāvils neatpazina runātāju kā augsto priesteri, tad varam domāt, ka Pāvils viņu kā runātāju bija uzlūkojis kā vienu no sinedrija locekļiem. Pāvils jau vairāk kā 20 gadus bija ārā no jūdu vadītāju loka. Vēl pastāv iespējamību, ka viņš nespēja saskatīt, kurš ir augstais priesteris savas vājās redzes dēļ. Tā varētu domāt no divām rakstvietām viņa vēstulē galatiešiem. Sk. Gal. 4:14.15:

13 Bet, kā jums zināms, es pirmoreiz, slims būdams, sludināju jums evaņģēliju.
14 Un jūsu pārbaudījums, kas jums cēlās ar manu slimību, nenoveda pie nicināšanas, nedz riebuma, bet jūs uzņēmāt mani kā Dieva eņģeli, kā Kristu Jēzu.
15 Kur tad nu paliek jūsu svētais prieks? Jo es varu jums apliecināt, ka jūs, ja būtu bijis iespējams, savas acis būtu izrāvuši un man atdevuši.

Gal. 6:11:

“Redziet, ar kādiem burtiem es jums rakstu ar savu paša roku!” Vārda “kādiem” vietā ir vārds, kuru varētu arī tulkot kā “kādiem lieliem”. To tā tulko arī, piem., NIV, NASB.

Pāvils citēja Svētos rakstus (Ex. 22:27: “Nezaimo Dievu un nelādi savu tautas valdnieku.”), lai pamatotu to, ka viņš zināja Dieva likumu un ka viņš tiešām nezināja, ka runātājs bija augstais priesteris.

Vienlaikus šī Pāvila atbilde, kopā ar iepriekš teikto, vēl vairāk akcentēja to, ka augstā priestera uzvedība (2.p.) bija bijusi neatbilstoša viņa stāvoklim: Pāvils neko tādu nebūtu teicis, ja šis vīrs būtu uzvedies taisnīgi. Bet Pāvils pateica to, ko viņš pateica tāpēc, ka šī vīra rīcība neliecināja par viņa taisnīgumu.

Kārtējo reizi Ap.d. grāmatā kristietis, kas tiek apsūdzēts, kļūst par apsūdzības tiešu vai netiešu cēlēju apsūdzētājiem:

-        šeit Pāvils norādīja uz netaisnību augstajā priesterī;

-        Ap.d. 4.nod. (Pēteris un Jānis sinedrija priekšā);

-        Ap.d. 5.nod. (apustuļi sinedrija priekšā);

-        Ap.d. 7.nod. (Stefans sinedrija priekšā).

6 Zinādams, ka sinedrijā daļa bija saduķeji un otra daļa farizeji, viņš sauca: "Brāļi, es esmu farizejs, farizeja dēls; mani tiesā mūžīgās dzīvības cerības un mirušo augšāmcelšanās dēļ."

7 Kad viņš to bija runājis, izcēlās strīds farizeju un saduķeju starpā, un sapulce sašķēlās.

8 Jo saduķeji saka, ka nav ne augšāmcelšanās, ne eņģeļu, ne gara, bet farizeji visu to atzīst.

9 Tad izcēlās liela kliegšana, un daži farizeju novirziena rakstu mācītāji piecēlās un iejaucās strīdā, sacīdami: "Mēs nekā ļauna šinī cilvēkā neredzam; varbūt gars vai eņģelis ar viņu runājis?"

Pirms tika izvirzīta jebkāda apsūdzība Pāvilam, viņš pateica vārdus, ar kuriem viņš dabūja savā pusē farizejus, kas bija sinedrijā. Iespējams, ka Pāvils to darīja tāpēc, ka no tā, kā tikko pret viņu izturējās, viņš saprata, ka sinedrijs nav viņam labvēlīgs.

Pāvila apgalvojums par to, kāpēc viņš tiek tiesāts, bija patiess, jo evaņģēlijs bija par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos: Jēzus nesa cerību un Jēzus bija augšāmcēlies.

Kaut arī saduķeji un farizeji bija gan pret Jēzu (Mt. 16:1; Jņ. 11:47-53), gan pret Pāvilu, tomēr viņi nespēja palikt neitrāli, kad tika pieminēts tas, kam viņi ticēja.

"Mēs nekā ļauna šinī cilvēkā neredzam ...” Vārda “neredzam” vietā vajadzētu būt “neatrodam”: εὑρίσκω ar noliegumu. Šis vārds nozīmē: kaut ko atrast, pārbaudot, jautājot, novērojot.

Saskaņā ar 9.p., dažu farizeju novirziena rakstu mācītāju viedoklis apzināti vai neapzināti iezīmēja to, ko saduķeji neatzina: garus un eņģeļus. Varbūt viņi to teica sarkastiski.

No tā, ko Pāvils saka Ap.d. 24:20.21 Fēliksa priekšā, saprotams, ka viņš zināja, ka jūdiem nav iemesla viņu apsūdzēt, kā arī viņš saprata, ka jautājums par augšāmcelšanos ir vienīgā kontroversija:

20 Un šie paši lai saka, kādu vainu tie atklājuši, kad es stāvēju sinedrija priekšā,
21 kā tikai šo vienu vārdu, ko es saucu, viņu vidū stāvēdams: mirušo augšāmcelšanās dēļ jūs mani šodien tiesājat!"

10 Kad nemiers auga, komandieris, baidīdamies, ka viņi Pāvilu nesaplosa, pavēlēja ierasties karaspēka nodaļai, izraut to no viņu vidus un aizvest karaspēka mītnē.

11 Nākamajā naktī Tas Kungs viņam piestājās un sacīja: “Esi drošs! Kā tu par Mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā.”

Sinedrija rīcība pret Pāvilu bija draudīga.

Komandiera iniciatīva Pāvilu izraut no sinedrija vidus varētu būt saistīta ar to, ka viņš jau bija uzņēmies atbildību par Pāvilu, kā arī, tā kā Pāvils bija Romas pilsonis, tad komandierim bija jādarbojas Romas interesēs un jāpasargā Pāvilu.

Pēc tam, nākamajā naktī, Jēzus iedrošināja Pāvilu un deva viņam norādi par to, kas viņam būs jādara.

“Tas Kungs viņam piestājās” - ἐπιστὰς αὐτῷ ὁ κύριος.

ἐπιστὰς, aor., akt., divd. no ἐφίστημι – nolikt līdzās, nolikt uz; stāvēt līdzās, būt klātesošam; stāvēt pār. Jēzus nostājās līdzās Pāvilam. Tas bija ļoti īpaši!

Tas, iespējams, bija ļoti vajadzīgs iedrošinājums, jo jau otro reizi viņš jūdu priekšā bija palicis nesadzirdēts: 22.nod. tautas priekšā un 23. nod. sinedrija priekšā. Un vēl: tie, kas viņu neuzklausīja, bija agresīvi noskaņoti pret viņu. Varam domāt, ka viņš pārdzīvoja gan to, ka viņu neuzklausīja, gan to, ka viņu nesagaidīja nekas labs. Pirmais, ko Jēzus sacīja, bija: “Esi drošs …” Tad grieķu val. seko “jo”, kas nozīmē, ka seko pamatojums kāpēc Pāvils varēja būt drošs: “jo kā tu par Mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā.” Šis iedrošinājums bija kā liecība, ka Pāvils nav izgāzies, bet izdarījis to, ko Jēzus no viņa sagaidīja. Pāvils bija liecinājis Jeruzālemē. Un Jēzus pasludinājums par liecināšanu Romā bija apsolījums, ka Pāvils tiks pasargāts, vismaz līdz tam laikam, kamēr šī liecināšana nebūs notikusi. Kā uzzinām no nākošiem pantiem, Pāvilam draudēja nāve no slepkavām, bet Jēzus jau pirms tam apsolīja viņam, ka līdz viņš nebūs liecinājis Romā, viņu neviens nespēs nogalināt.

1.p.: “Uzņēmies zemes pārvaldīšanu, Fēsts pēc trim dienām devās no Cēzarejas uz Jeruzālemi.”

Porcijs Fēsts (sk. Ap.d. 24:27) par Jūdejas prokuratoru sāka valdīt 60.g., bet 62.g. viņš nomira, valdījis tikai 2 gadus.

Kaut arī Jūdejas province tika pārvaldīta no Cēzarejas, Fēsts devās uz Jeruzālemi, iespējams, tādēļ, ka tā bija pati ievērojamākā provinces pilsēta. Pie tam, jūdu tautas vadītāji – Sinedrijs – pulcējās Jeruzālemē.