1:1-17 Viena no īpašajām iezīmēm šajos radurakstos ir 4 sieviešu pieminēšana, kuras visas, iespējams, bija cittautietes un kurām visām bija apšaubāmas rīcības, maigi sakot, reputācija. Iespējams, ka tā mēs tiekam sagatavoti stāstam par Marijas nonākšanu stāvoklī no Svētā Gara, kas cilvēcīgi nav izskaidrojams, kas tad arī kļuva par iespējamu valodu iemeslu par Mariju. Jēzus ģenealoģijā pieminētās sveštautietes un 2.nod. pieminētie magi no austrumiem ir labs mājiens jau no paša evaņģēlija sākuma par to, ka Dievs mīl visas tautas.
Mārtiņš Balodis
Mt. 1:18-25
1:18-25 Cauri visam evaņģēlijam vijas VD pravietojumu piepildīšanās motīvs. Tas ir vairāk nekā jebkuram citam evaņģēlijam. Un tā kā šī evaņģēlija saturs liek domāt, ka tas primāri tika rakstīts jūdu klausītājam/lasītājam, tad viņiem bija svarīgi to sadzirdēt.
Mārtiņš Balodis
Mt. 2:1-12
2:1-12 Šis stāsts ieskicē gan garīgo, gan vēsturisko situāciju: (1) Hēroda ļaunumu,(2) jūdu vadītāju – augsto priesteru un rakstu mācītāju – neieinteresētību svēto rakstu piepildījumā par viņu pašu tautas gaidāmo mūžīgo Valdnieku (sk. Mateja ev. 2:6 citāta kontekstu Mihas gr. 5.nod.), (3) cittautiešu interesi.
Mārtiņš Balodis
Mt. 3:1-12
Mt. 3:1-12 Matejs turpina rādīt pravietojumu piepildīšanos. Kā vēlāk redzam mācekļu uzdotajā jautājumā par Ēliju (Mateja ev. 17:10-13), Mateja izvēle parādīt Jāņa Kristītāja kā Ēlijas kalpošanu pirms Jēzus publiskās kalpošanas bija nepieciešamība jūdu dēļ.Masveidīgā cilvēku kristīšanās ar grēku nožēlas kristību (sk. Marka ev. 1:4) rāda grēka apmērus (atkal: garīgās situācijas iezīmēšana līdzīgi kā iepriekš Mateja ev.). Arī Jēzus kalpošanā vēlāk: līdzību lietošana ir norādījums uz cilvēku grēcīgumu un daudzu nevēlēšanos atgriezties no grēkiem (Mateja ev. 13:10-15).
Jāņa kristītie atzina, ka ar fizisku piederību pie Israēla tautas nepietiek, bet ka ir vajadzīgs nožēlot grēkus – jau apzinātā vecumā (sk. Jāņa vēsti Mateja ev. 3.nod.). Pēc šīs kristīšanās ir svarīgi uzrādīt atgriešanās augļus, sk. Mateja ev. 3:8-10. Līdz ar to tiem, kas šodien bērnu kristīšanai velk paralēles ar apgraizīšanas praksi vecās derības laikā, būtu jānonāk pie līdzīgas atziņas: tāpat kā toreiz zīdaiņa vecumā apgraizītajiem šī zīme nepalīdzēja iegūt mūžīgo dzīvību bez apzinātas grēku nožēlas, tā arī bērnībā kristītiem šodien bez apzinātas grēku noželas no tā nekāds labums nebūs. Bez tam: pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās apgraizīšanai vairs nebija nekādas nozīmēs (sk. Filipiešiem 2:3).
Mārtiņš Balodis
Mt. 3:11-12
11.-12.p.:
11 Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.
12 Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.
(Paralēla rakstvieta šai ir Lk. 3:16.17.)
1) 11.p. lietota μὲν … δὲ konstrukcija, kuras doma ir: “no vienas puses …, bet no otras puses”. Tādā veidā Jānis pasaka, ka Viņa veiktai kristībai jeb pagremdei ir nozīme, taču tā ir neizmērojami mazāka salīdzinājumā ar To, kas nāk pēc viņa, un ar to, kādu kristību jeb pagremdi (lietots darbības vārds βαπτίζω - iemērkt, pagremdēt) veiks Tas, kas nāk pēc viņa, proti, Jēzus.
2) 11.p. Jēzus darbība tiek raksturota sekojoši: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni”. Nākošais, proti, 12.p., kurā runa ir par divām grupām (kvieši, pelavas) un divām darbībām (kviešu sakrāšana, pelavu sadedzināšana), varētu likt domāt, ka arī 11.p. viena grupa cilvēku tiek iegremdēti Svētajā Garā, bet otra ugunī. Tie, kas tiek iegremdēti Svētajā Garā, tiek izglābti, bet tie, kas tiek iegremdēti ugunī, tiek sodīti.
3) Taču 11.p. rāda, ka viena un tā pati cilvēku grupa tiek uzrunāta ar “jūs”: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni”. Tāpēc un vēl citu sekojošu iemeslu dēļ varam domāt, ka 11.p. runā par vienu cilvēku grupu, proti, par tiem, kas tiek uzrunāti ar Jēzus atnākšanu gan no paša Jēzus, gan vēlāk caur vēsti par Jēzu. Savukārt 12.p. runā gan par tiem, kas tiek izglābti, gan par tiem, kas tiek sodīti.
4) Jēzus nākšana ir saistīta ar Svēto Garu. Bībelē ir tādas rakstvietas, kas par Svēto Garu runā saistībā ar Jauno derību un beigu laikiem. Joēla 3; Ecēh. 36; Jes. 32; Jer. 31:31-33.
Jes. 4:4 runā par šķīstīšanas garu: “Kad Tas Kungs nomazgās Ciānas sievu un meitu nešķīstumus un iznīdēs Jeruzālemes vidū tās daudzos asinsgrēkus ar tiesas un šķīstīšanas garu …” Septuagintā (LXX) 4.p. beigas: ἐν πνεύματι κρίσεως καὶ πνεύματι καύσεως, tulkojumā: “ar tiesas garu un sadedzināšanas garu”. Ebreju val. pēdējie vārdi arī nozīmē “ar dedzināšanas Garu” (וּבְר֥וּחַ בָּעֵֽר). Tādā veidā gan Gars, gan dedzināšana ir apvienoti vienā frāzē.
Tāpēc varam domāt, ka 11.p. pagremdēšana Svētajā Garā un ugunī attiecas uz vienu un to pašu cilvēku grupu, proti, uz cilvēkiem, kurus uzrunā Jēzus, uz cilvēkiem, kas dzird evaņģēliju. Viņi tiek uzrunāti no Svētā Gara un sajūt iekšēju nemieru: Svētais Gars runā, bet viņu nepaklausība Dievam un grēku ieraudzīšana rada “dedzinošu” sajūtu viņos. Atsaucība evaņģēlijam ved pie tā, ka viņi tiek šķīstīti no grēkiem, viņos iemājo Dieva Svētais Gars un viņi iemanto mieru ar Dievu un no Dieva. Rezultātā vairs nav “dedzināšanas” sajūtas, kas bija saistītas ar grēku viņos un pretošanos Dievam. Par Svētā Gara darbības rezultātā izraisītu nemieru lasām Ap.d. 2:37. Caur Pētera sludināšanu darbojās Svētais Gars un daudzi cilvēki nespēja palikt tajā stāvoklī, kurā viņi atradās.
Tad 12.p. runā par taisnošanu un sodu atsevišķi no 11.p. izteiktās domas. Šajos pantos viens un tas pats attieksmes vietniekvārds (ģenetīvā, vīr. dz., viensk. - οὗ no ὅς) lietots, ievadot divas frāzes:
- “Tam (οὗ - kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.”
- “Tam (οὗ - kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”
Abi panti kopā pasaka, ka:
1) Jēzus kalpošana ir neizmērojami lielāka par Jāņa kalpošanu;
2) kopš Jēzus atnākšanas nevar būt neitralitāte attiecībā uz Viņu: vai nu cilvēki pieņem to, ko Svētais Gars caur Jēzu vai vēlāk caur evaņģēliju par Jēzu viņiem saka, vai arī cilvēki to noraida. Tie, kas pieņem, tiek šķīstīti, tie, kas nepieņem, tiek sodīti. Un pats Jēzus sasaistīja savu kalpošanu ar tiesas dienu, Jņ. 12:47.48:
47 Un, ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.
48 Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā.
Mārtiņš Balodis
Mt. 3:13-17
Mt. 3:13-17 Jēzus kristības rāda identificēšanos ar grēciniekiem. Sk. 2.Kor. 5:21. Visi, kas toreiz skatījās uz Jēzus kristīšanu un vēl nezināja to, ka Viņš ir bezgrēcīgs, varēja padomāt, ka tur kristās vēl viens grēkus nožēlojošs grēcinieks uz grēku piedošanu (sk. Marka ev. 1:4.5). Jānis Kristītājs gan kaut ko zināja par Jēzu, tāpēc arī viņš sākumā pretojās kristīt Jēzu.
Mārtiņš Balodis
Mt. 4:1-11
Mt. 4:1-11 Līdzīgi kā cilvēces sākumā sātans kārdināja pirmos cilvēkus (1.Moz. 3.nod.), tā arī Jēzus Savas kalpošanas sākumā tika sātana kārdināts. Tikai Jēzus nekrita šajās kārdināšanās.
Iespējams, ka precīzākai katra kārdinājuma būtības noteikšanai būtu vairāk jāskatās uz Jēzus doto atbildi un ne tikai uz uz velna izteikto kārdinājumu. Par to liek aizdomāties Jēzus atbildes cilvēkiem arī citos gadījumos, kur Jēzus atbildēja pēc patiesās vajadzības un nevis pēc sākotnēji izteiktā jautājuma (sk. Lūkas ev. 10:29.36.37; Jāņa ev. 3:1-3).
Mārtiņš Balodis
Mt. 4:23-25
Mt. 4:23-25 Pirms tiekam iepazīstināti ar Jēzus mācību, mums tiek pastāstīts kopsavilkums tam, kas un kāds ir Tas, kurš māca.
Līdz ar to viss, kas uz šo brīdi ir pateikts, no 1.-4.nod., parāda, ka Jēzus mācība nav atdalāma no Jēzus paša, kas to māca. To parāda arī cilvēku reakcija Kalna svētrunas beigās, sk. Mateja ev. 7:28.29.
Mārtiņš Balodis
Mt. 5:9
9.p.: “Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.”
Grieķu val. “miera nesēji” vietā ir εἰρηνοποιοί - miera darītāji. Tas ir lietvārdiskots īpašības vārds, vienskaitlī εἰρηνοποιός, kas ir saliktenis no εἰρήνη - miers, un ποιέω - darīt.
- Tā nav profesija. Šodien ir psihologi, psihoterapeiti, moderatori, kas cenšas palīdzēt cilvēkiem saprast sevi pašus, citus un palīdz viņiem risināt savstarpējās attiecības. Bet šeit nav runa par viņiem.
- Tas ir aicinājums visiem kristiešiem. Un tas ir jādara izejot no savām attiecībām ar Dievu un virzot tos cilvēkus, kam tiek kalpots, uz mieru ar Dievu un uz mieru ar cilvēkiem.
- Tā ir kalpošana, kurā kāds var būt vairāk Dieva apdāvināts nekā cits.
Mārtiņš Balodis
Mt. 5:43-48
43.-48.p.:
43 Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst.
44 Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā,
45 ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.
46 Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat?
47 Un, kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitnieki nedara tāpat?
48 Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.
Šis Bībeles teksts ir daļa no Kalna svētrunas, kurā Jēzus izskaidroja VD likumu nolūku (5:17-48). VD bauslība bija perfekta un nemaināma. Tomēr daudziem likās, ka Jēzus ar savu dzīvi un mācību piešķir mazāku nozīmi bauslībai, jo Viņš dziedināja sabatā un neievēroja rituālus (piem., roku mazgāšanu). Taču Jēzus mācīja, ka ir svarīgi ne tikai piepildīt likuma burtu, bet vēl vairāk: piepildīt likuma nolūku. Viņš akcentēja, ka VD likumu principi ir nepārkāpjami un neatceļami, 5:17-20. Tad seko seši“Jūs esat dzirdējuši ... Bet Es jums saku ...”(5:21-48), ar kuru palīdzību Jēzus rāda, kā iekšējās taisnības praktizēšana pārsniedz ārējo taisnību, proti, patiesas taisnības praktizēšana prasa piepildīt likuma nolūku ne tikai likuma burtu.
Mt. 5:43-48 Jēzus māca par to, ko VD likumi gribēja panākt attiecībā uz ienaidnieku mīlēšanu.
Par tuvākā mīlēšanu, 3.Moz. 19:18:„Tev nebūs atriebties, nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu,- Es esmu Tas Kungs!”
VD māca arī par palīdzību ienaidniekam, Sal. pam. 25:21.22:
21 Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar maizi; ja viņam slāpst, tad atspirdzini viņu ar ūdeni,
22 jo ar to tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas, un Tas Kungs tev to atlīdzinās.
VD Dievs pavēlēja iznīcināt Israēla tautas pretiniekus, sk. 5.Moz. 7:1.2:
1 Kad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ievedīs tai zemē, ko tu ej iemantot, un izdzīs daudzas tautas no turienes - hetiešus, girgaziešus, amoriešus, kānaāniešus, ferisiešus, hīviešus un jebusiešus - septiņas tautas, kas lielākas un stiprākas par tevi,
2 un Tas Kungs, tavs Dievs, dos tev viņus, tad tu tos sitīsi un nodosi tos iznīcībai; un tu neslēgsi ar tiem nekādu derību un nežēlosi tos.(Seko norādījumi par to, ka šīs svešās tautas novērsīs izraēliešus no dzīvā Dieva un pievērsīs viņus elkiem.)
5.Moz. 20:16-18:
16 Turpretī šo tautu pilsētās, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos iemantot, tev nevienu dzīvu dvēseli nebūs atstāt dzīvu.
17 Bet deldēdams izdeldē hetiešus un amoriešus, kānaāniešus un ferisiešus, hīviešus un jebusiešus, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis.
18 Lai tie jūs nemācītu darīt visu, ko tie dara savu dievu labad, ka jūs negrēkotu pret To Kungu, savu Dievu.
VD laikā Israēliešiem bija svarīgi darīt visu, lai viņi pielūgtu tikai dzīvo Dievu un nepievērstos elkiem. Tāpēc arī šādi norādījumi, tāpēc arī bija tikai viena centrāla Dieva pielūgšanas vieta ar upuru pienešanu. Un dzīvā Dieva, visa radītāja centralitātes atklāšana bija tas, kas israēliešiem bija jādara citu tautu priekšā. Labvēlību israēlieši parādīja visiem, kas pievērsās dzīvajam Dievam (piem., moabiete Rute, sk. Rutes gr.), bet norobežojās no tiem, kas nebija israēlieši (piem., nedrīkstēja laulāties ar cittautiešiem) un pat iznīcināja tos, kas bija naidīgi pret israēliešiem.
Līdz ar to, kad Mt. 5:43 Jēzus atsaucas uz VD mācību “savu ienaidnieku ienīst”, runa ir par stāvēšanu pret citu Dievu pielūgšanas kārdinājumiem un praksēm. Bet līdz ar Jēzu atnāca jauna iespēja, kā izturēties arī pret citu Dievu pielūdzējiem un nebūt ar viņiem savaldzinātiem, proti, caur Jēzus atnesto glābšanu un jaunas sirds dāvināšanu, jaunpiedzimšanu, jaunu piederību Dievam, kas vairs nav tikai ārēja paklausība, bet iekšēja, jaunradīta cilvēka paklausība, kurā ir Dieva Svētais Gars (nevienu no Jēzus kalna svētrunas prasībām cilvēks pats nespēj izpildīt; ir vajadzīga paša Jēzus palīdzība, lai to spētu). Mīlēt ienaidnieku, tai skaitā svešu dievu pielūdzēju, ir iespējams ar Jēzus palīdzību, pie tam tā, ka tas arī sāk pielūgt un godināt dzīvo Dievu (sk. Mt. 5:16). Pie tam, tas ir veids, kā mēs kļūstam par Dieva bērniem: “ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni”. Kļūstam nevis, ka ar darbiem mēs tiekam pestīti, bet pieaugšanas nozīmē, - saskaņā ar 48. p. Šajā – 48. p. – vārds pilnīgi (τέλειοι, viensk. τέλειος -pilnīgs, perfekts, ar domu: novests līdz pilnībai, sasniedzis mērķi). Tā kā cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tad cilvēks savu mērķi piepilda tikai tad, kad viņš atspoguļo Dievu. Tātad Jēzus māca atdarināt Dievu savās attiecībās ar līdzcilvēkiem (44.,45. p.) un tā mēs būsim pilnīgi, proti, tā mēs piepildīsim mīlestības mērķi, kuru piepilda Dievs.
Vajātāji un nīdēji ir tie paši citu dievu pielūdzēji, par kuriem runā VD. Mēs nedzīvojam VD ietvaros, kad bija jānorobežojas no citu dievu pielūdzējiem un viņi jāizskauž; mēs dzīvojam JD ietvaros, kad citu dievu pielūdzēji, kas mūs vajā, ir jāmīl un par viņiem jāaizlūdz, jo viņiem ir jāiepazīst Jēzus kā Glābējs un Kungs. Liela bīstamība ir nemīlēt ļaunos un netaisnos, jo Dievs viņus mīl.
Nevis norobežojoties no pasaules mēs mīlam Dievu, bet esot pasaulē, kur ir Dievs, mēs mīlam Dievu. Jēzus šeit nerunā par to, ka ar darbiem mēs kļūstam par Dieva bērniem; akcents ir uz to, ka ar to rīcību, ar kādu rīkojas Dievs, mēs uzģērbjam Jēzus dabu un attieksmi pret grēciniekiem. Grēcinieku mīlēšana dod liecību par mūsu pārvērsto iekšējo cilvēku, kas tagad mīl tāpat, kā Dievs, kurš mīl mūs katru un visus pasaules grēciniekus. Tieši tāpat kā Jēzus sekotāju raksturo nevis nenogalināšana, bet pat dusmu trūkums, nevis laulības nepārkāpšana, bet pat neiekārošana, tieši tāpat Jēzus sekotāju raksturo nevis citu dievu pielūdzēju nīšana, bet mīlēšana:„mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.”(44.,45.p.)
Ja Kristus sekotāji mīl tikai tos, kas viņus mīl, tad tā ir muitnieku draudze. Tikai tā draudze un tie kristieši, kas savā vidū un ārpus tās mīl tos, kas ir nepilnīgi, nespēj vienmēr atbildēt ar mīlestību vai arī ir atklāti grēcinieki, ļauni un netaisni, tā draudze tiecas piepildīt Jēzus vārdus:„Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.”
Mārtiņš Balodis
Mt. 6:9
9.p.: “Svētīts lai top Tavs Vārds.” Vārda “Vārds” vietā ir lietots ὄνομα, kas nozīmē “vārds” kā personas vārds (angl. name, vāciski Name). Tātad runa ir par pašu Dievu nevis par Dieva runāto vai Bībelē uzrakstīto vārdu.
Mārtiņš Balodis
Mt. 6:13
13.p.: "Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna."
Vārda "ļauna" vietā ir īpašības vārds πονηρός - slikts, ļauns. Taču šis vārds lietots ar artikulu, proti, τοῦ πονηροῦ, kas varētu nozīmēt, ka runa ir par personu, t.i., velnu, nevis par ļaunumu vispār. Jēzus teica saviem mācekļiem, ka šajā pasaulē viņiem ir bēdas, Jņ. 16:33: "To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!" Tas nozīmē, ka mēs piedzīvosim sliktas un ļaunas lietas, bet pavisam droši varam būt par to, ka Dievs grib mūs pasargāt no velna. Tāpēc arī mums ar modrību jādzīvo un jāuzticās Dievam lūgšanās šajā lietā.
Mt. 6:13 τοῦ πονηροῦ angļu val. tulkojumos: NIV tulko “the evil one” (ļaunā), ar ko domāts velns. Piezīmē teiks, ka var tulkot arī “evil” (ļauna). NASB tulko “evil” (ļauna), bet piezīmē saka, ka var tulkot arī “the evil one” (“ļaunā).
JD ir vēl rakstvietas, kas šo pašu vārdu πονηρός lieto ar artikulu, kur ir domāts velns. Sk. piemērus.
Jēzus lūgšanā Dievam Tēvam, Jņ. 17:15: "Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna." (Iespējams, ka šeit vajadzētu tulkot “ļaunā”.)
Mt. 13:19: “Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā …” Sk. paralēlo rakstvietu Mr. 4:15, kur skaidri pateikts, ka tas, kas no sirdīm paņem sēto vārdu, ir sātans.
Mt. 13:38.39:
38 Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni.
39 Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un pļaujamais laiks ir pasaules gals, un pļāvēji ir eņģeļi.
Ef. 6:16: “bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.”
1.Jņ. 3:12: “ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni.”
Mārtiņš Balodis
Mt. 7:13.14
13.-14.p.:
13 Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet.
14 Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.
Ja Kalna svētrunas ievada daļa ir Mt. 5:3-16, galvenā daļa Mt. 5:17-7:12 (sk. sakarību starp 5:17 un 7:12), tad noslēdzošā daļa ir Mt. 7:13-27, kurā parādās ļoti konkrēti aicinājumi un brīdinājumi, kas labi var tikt sasaistīti ar iepriekšējām Kalna svētrunas daļām.
Tā Mt. 7:13.14 vispirms tiešā veidā ir saistīti ar visu, ko Jēzus tikko ir sludinājis Kalna svētrunā, proti: izvēlēties šauros vārtus un šauro ceļu nozīmē izvēlēties Jēzus mācību, šajā kontekstā: to, ko Jēzus tikko mācīja Kalna svētrunā; izvēlēties platos vārtus un plato ceļu nozīmē izvēlēties to, kas nesaskan ar Jēzus mācību. Šajā kontekstā: tas, kas nesaskan ar to, ko Jēzus ir mācījis Kalna svētrunā, un skatoties uz nākošajiem pantiem: tā ir viltus praviešu mācība un viņu dzīve (15.p.), kuras sliktie augļi (16.-20.p.) uzrāda, ka viņi neklausa Jēzus mācībai. Sk. arī 21.-23.p. (21.p. “kas dara Mana Debesu Tēva prātu” iepretī 23.p. “jūs ļauna darītāji” un 24.-27.p. (24.p. “kas šos Manus vārdus dzird un dara” iepretī 26.p. “kas šos Manus vārdus dzird un nedara”).
Šauro vārtu un šaurā ceļa pretnostatīšana platajiem vārtiem un platajam ceļam Kalna svētrunas kontekstā, ieskaitot sekojošos pantus (15.-27.p.), liek domāt, ka tie cilvēki, kas izvēlas vienus vai otrus vārtus ar tiem saistītajiem ceļiem, tos izvēlas nevis ārpus Kristus mācības vai kristietības vispār (kā dažkārt cilvēki skaidro 13.p. platos vārtus un plato ceļu), bet saistībā ar Kristus mācību. Tikai tie, kas ieiet pa platajiem vārtiem un staigā plato ceļu, to dara ar atkāpēm no Jēzus mācības vai to sagrozot, vai arī to padarot vieglāku. Savukārt tie, kas meklē šauros vārtus un ceļu, to dara uzticīgi tikai un vienīgi Jēzum un Viņa mācībai.
Mārtiņš Balodis
Mt. 11:12
12.p.: “Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām Debesu valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt.”
Burtiski šī panta otrā puse: “… debesu valstība cieš no vardarbības, un vardarbīgi [cilvēki] to sagrābj.”
Izklausās kā pretruna: kā vardarbīgi cilvēki var sagrābt debesu jeb Dieva valstību, kuru pārvalda Dievs? Visticamāk, tas ir pārspīlēti pateikts, lai akcentētu to, cik ļoti ir jācīnās, lai nonāktu debesu valstībā.
Lk. 13:23.24:
23 Bet kāds Viņam jautāja: "Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?" Uz to Viņš atbildēja:
24 "Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs...”
Mārtiņš Balodis
Mt. 11:28-30
28 Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. 29 Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. 30 Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.
Jēzus aicina pie sevis. Viss, kas seko, ir cieši saistīts ar Viņa personu. Bēdīgie – grieķu val. šeit lietots vārds, kas apzīmē noguršanu, izsmeltību no smaga darba; smaga darba darīšanu. Grūtsirdīgie – grieķu val. lietots vārds, kas nozīmē nastas uzlikšanu. Tātad Jēzus aicina pie sevis visus cilvēkus, kas ir izsmelti no smaga darba darīšanas un kam tikušas uzliktas nastas. Tie nav cilvēki, kam vienkārši uznākusi grūti izskaidrojama apātija vai grūtsirdība; tie ir cilvēki, kas ir noguruši no tā, ko viņi darījuši, no tā, ko viņi nesuši, kas ir vairāk vai mazāk apzinātas lietas. Pie tam Jēzus apsola viņiem atpūtu un atspirdzinājumu.
Ir cilvēki, kas saka, ka Jēzus to saka uz bauslības fona, kuru cilvēki sajuta kā nastu, kas jāizpilda. Pati bauslības pildīšana gan cilvēkam, kas to grib pildīt, nav nasta, bet prieks (Ps. 119:77). Tas nozīmē, ka tur ir jābūt kaut kam vairāk. To arī atrodam 29. un 30.p., proti, Jēzus jūgā: atpūta dvēselēm nav tikšanā vaļā no Dieva likumiem, bet miera un atpūtas atrašana Kristus personā. Viss, ko cilvēks cenšas darīt savā spēkā kā grēcinieks, kļūst par smagu darbu un nastu. Tāpēc arī mums vajadzīgs Jēzus.
Jēzus jūga ņemšana un mācīšanās no Jēzus ir saistīta ar Kristus dabu: Viņš ir lēnprātīgs, varētu pat tulkot maigs, bet vienlaikus tas nozīmē, ka tiek lietots Dieva spēks Viņa kontrolē. Pazemība sirdī ir iekšējs zemums sirdī. Tā ir paļāvība uz Dievu un nevis uz sevi. Jēzus apsolītais atvieglojums dvēselēm kā rezultāts apzīmē mitēšanos no darba, atpūtu.
Tātad Kristus dabas kā jūga ņemšana un Kristus dabas mācīšanās izmaina mūsu dzīvi. Vārds “jūgs” apzīmē koka gabalu, kas tika uzlikts uz diviem dzīvniekiem, lai tie kopā kaut ko vilktu (ζυγός – jūgs, darbības vārds ζευγνυμι – likt jūgā, savienot pārī). Kad Jēzus aicināja ņemt Viņa jūgu, tad Viņš aicināja nevis vienam kaut ko darīt, bet kopā ar Viņu dzīvot tā, kā Viņš dzīvoja – mācīties tā dzīvot. Šāds jūgs Kristus sekotājam nekad nevar būt nelaimīgs jūgs.
Mārtiņš Balodis
Mt. 14:15-21
15.-21.p.
Ar 5000+ (sk. 21.p.) cilvēku paēdināšanu, Jēzus parādīja, ka Viņš ir Dievs. Neviens cilvēks neko tādu nevar izdarīt. Jēzus radīja maizi un radīja zivis.
Ir cilvēki, kas par radīšanas stāstu 1.Moz. gr. 1.nod. izsaka minējumus, ka toreiz viena diena varēja nozīmēt kaut ko citu, piem., kādu laika periodu. To viņi dara neticot, ka vienā dienā, kādu to pazīstam šodien, varētu notikt tik daudzas un tik lielas lietas. Bet tur jau arī ir tā kļūda, proti, uzmanība tiek pievērsta tam, kas notika, un nevis tam, kas lika tam notikt. Un tas, kas lika tam notikt, ir tas pats Dievs, kas darbojās 1.gs. Jēzus personā. Un ja Jēzus varēja radīt maizi un zivis vienā mirklī, būdams Dievs pēc būtības (Fil. 1; Ebr. 1), tad jāatceras, ka tas pats Dievs darbojās arī radīšanā. Mēs nedrīkstam Dievam piedēvēt tikai to, ko mēs spējam aptvert. Dievam visas lietas ir iespējamas (Lk. 1:37; Mt. 19:26; Ebr. 11:3).
Mārtiņš Balodis
Mt. 18:18
18.p.: “Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.”
Ja par Mt. 16:19 kāds vēl varētu teikt, ka tas attiecās tikai uz Pēteri, vai citi - uz garīdzniekiem, tad Mt. 18.nod. kontekstā runa ir par draudzi. Tas nozīmē, ka pasludinājums par to, vai cilvēks ir pie izglābto pulka - Kristus draudzes - ir uzticēts draudzei.
Jautājums, kuru svarīgi nosakaidrot, ir: vai to, ko cilvēki pasludina, Dievs pieņem kā galējo lēmumu? Vismaz 1965.g. rev. teksts tā varētu likt domāt. Ja tā, tad draudzes ziņā ir nodota ļoti liela vara.
Bet grieķu val. teksts atklāj citu domu. Burtiskāks tulkojums: “Patiesi Es jums saku: ja vien jūs ko sietu virs zemes, tas būs ticis siets debesīs, un ja vien jūs ko atraisītu virs zemes, tas būs ticis atraisīts debesīs.” (Paskaidrojums: zem “ko” grieķu val. ir ὅσα, daudzsk. no ὅσος, kas nozīmē: cik daudz; tik daudz, cik.)
δήσητε, aor. akt. konjunkt. no δέω - siet.
δεδεμένα, perf. pasīva divd. no δέω - siet.
λύσητε, aor., akt., konjunkt. no λύω - atraisīt, iznīcināt.
λελυμένα, perf. pasīva divd. no λύω - atraisīt, iznīcināt.
Grieķu val. nav vārds “arī” frāzē “tas būs siets arī debesīs” ne arī frāzē “tas būs atraisīts arī debesīs”.
Kā rāda burtiskākais tulkojums, perfekta laiks, kas lietots, lai apzīmētu to, ko Dievs dara debesīs, norāda, ka, pirms cilvēki pieņem kādu lēmumu, šo lēmumu jau ir pieņēmis Dievs. Tas nozīmē, ka cilvēki ir atbildīgi saprast to, kādā stāvoklī Dieva priekšā - saskaņā ar Dieva vārdu, atrodas grēkojošais (vai atgriezušais) brālis, un pasludināt to viņam. Mūsu cilvēcīgā siešana vai atraisīšana nav mūsu lēmums, bet Dieva gribas saprašana un pasludināšana. Dievs to jau ir izdarījis pirms mums. Mums ir jāpiekrīt Dievam nevis Dievam - mums.
(Arī Mt. 16:19 ir lietoti perfekta divdabji, tikai vienskaitlī. Tas nozīmē, ka arī garīdzniekiem nav pilnvara pašiem pieņemt lēmumu par to, ko siet vai ko atraisīt. Arī viņiem vispirms, balstoties uz Bībeli, ir jāsaprot, kur atrodas grēcinieks (vai atgriezies grēcinieks) viņu priekšā. Tad viņiem tas ir jāpasludina cilvēkam.)
Mārtiņš Balodis
Mt. 19:13-15
13.-15.p.:
13 Tad atnesa bērniņus pie Viņa, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi norāja tos.
14 Bet Jēzus sacīja: "Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība."
15 Un Viņš tiem uzlika rokas un tad aizgāja no turienes.
Ko nozīmē frāze 14.p. beigās: "jo tādiem pieder Debesu valstība." ( τῶν γὰρ τοιούτων ἐστὶν ἡ βασιλεία τῶν οὐρανῶν.)
Tā kā lietots vārds "tādiem", tad: vai tas nozīmē, ka nav runa par to, ka bērniem pieder debesu valstība, bet burtiski "tādiem" kā bērni? Kas nozīmētu, ka Jēzus izmanto šo situāciju, lai skaidrotu vispārēju patiesību un runā par tiem, kas ir kā bērni, kas pēc savas uztveres ir vientiesīgi un paļāvīgi. Tajā skaitā tad būtu gan bērni, gan pieaugši, kas vien atbilstu šādam raksturojumam.
Vai tomēr šeit varētu būt domāts, ka burtiski bērniem tiešām pieder debesu valstība.
Kontekstā lasām, ka pie Jēzus tika atnesti bērni. Mācekļi tos negribēja pielaist pie Jēzus, bet Jēzus sacīja, lai tos laiž pie Viņa un neliedz pie Viņa nākt. Vai tiešām Jēzus bija noguris, vai arī mācekļiem likās, ka Jēzum ir nopietnākas lietas darāmas nekā bērnu svētīšana un aizlūgšana par tiem? Nedomāju, ka tas bija tas, ko domāja mācekļi.
Iespējams, ka atbilde mācekļu domāšanai un rīcībai ir Jēzus skaidrojumā par to, kam pieder debesu valstība. No citām rakstvietām redzam, ka mācekļu uztvere par debesu valstību bija atšķirīga no Jēzus. Piem.: Mt. 20:20-28 - Cebedeja dēlu mātes lūgums; Lk. 24:21 - vīri, kas bija ceļā uz Emavu, apliecina, ka viņi bija cerējuši, ka Jēzus atpestīs Israēlu. Iespējams, ka mācekļi domāja, ka tā valstība, kuru Jēzus ir atnesis un uz ko viss iet, ir tāda, kurā būs burtiski jānodarbojas ar Israēla valsts uzcelšanu un vadīšanu. Un tādas lietas veic pieauguši cilvēki, nevis bērni.
Savukārt Jēzus atbilde mācekļiem tomēr iekļāva bērnus. Pirmkārt, protams, "tādiem" kā bērni ir tie, kas uztver lietas nevis tā kā mācekļi, kas, iespējams, burtiski sagaidīja Israēlas valsts atjaunošanu un vadīšanu, bet gan tādiem, kas paļāvīgi ļāva Jēzum vadīt viņus debesu valstības celšanā. Bet, otrkārt: tā kā bērni bija tie, kurus Jēzus pieņēma un neatraidīja, tad arī viņi ir tie, kam pieder debesu valstība. Sk. vēl dažas rakstvietas par bērniem:
Rom. 7:9: “Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru.” Varam domāt, ka Pāvils no bērnības tika audzināts zināt bauslību (sk. Fil. 3:5.6). Tas nozīmē, ka viņš, iespējams, domāja to vecumu, kad “nāca bauslis” pie viņa saprašanas nozīmē. Tad viņš kļuva atbildīgs par savu rīcību.
5.Moz. 1:39: “Un jūsu mazie bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka tie kļūšot par laupījumu, un jūsu jaunie dēli, kas tolaik nemācēja atšķirt labu no ļauna, tie tur nonāks tanī vietā; Es viņiem šo zemi došu, un viņi to iegūs sev par īpašumu.” Šis pants parāda, ka grēki, kuru dēļ daudzi cilvēki nomira tuksnesī un neiegāja apsolītajā zemē, netika pieskaitīti bērniem viņu jaunības dēļ.
Mārtiņš Balodis
Mt. 25:14-15
14.,15.p.:
14 Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, 15 un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Līdzība par talantiem, kas bija liela naudas vienība senajā pasaulē, atklāj darba vidi: ir bagāts kungs, kuram ir kalpi, kuriem ir jārada peļņa savam kungam. τάλαντον, lietv.: svara mērvienība: naudas summa, kas svēra talantu, dažādās vietās dažādā daudzumā. Atiskais talants bija līdzvērtīgs 60 atiskajām minām jeb 6000 drahmām; viens talants sudraba Israēlā svēra ap 45kg; viens talants zelta Israēlā svēra ap 91kg.
Šī līdzība ir viena no vairākām savā kontekstā (Mt. 24. un25.nod.), kura rāda, kā gaidīt Jēzus atkal atnākšanu. Ar šīs līdzības palīdzību Jēzus rāda, ka šajā gaidīšanas laikā ir jābūt darbīgiem ar to, ko Viņš katram ir uzticējis, atceroties, ka Viņš – Jēzus – ir Kungs. Ja iepriekšējā līdzība par 10 jaunavām (Mt. 25:1-13) beidzās ar vārdiem: „Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks,” akcentējot modrību un gaidīšanu, tad šī līdzība dod šo pamācību: „Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir.”
1) Pati līdzība rāda, ka vārdi: „kam ir, tiks dots” nozīmē: kas ir darbojies ar uzticēto un kas to ir vairojis, tam tiek dots vēl; savukārt vārdi „kam nav, atņems to, kas tam ir” nozīmē: kas nav vairojis to, kas viņam uzticēts, tam tiks atņemts arī uzticētais.
2) Neviens no kalpiem neiebilda, ka viņam būtu ticis uzticēts par daudz vai par maz. Tas vispār netiek apspriests. Tas nozīmē arī to, ka tas, ko Jēzus mums uztic kalpošanai, ir ļoti dabīga daļa no tā, kas mēs esam un esam aicināti būt. Viņš ir Kungs, ne mēs. Tava rīcība un pienesums nav opcija tavai dzīvei. Tas, kas tu esi un ko tu dari, ir tas, kas tu esi - dzīves nozīmē.
Jēzus klausītāji noteikti ļoti labi saprata, kā tajā laikā rīkojās bagāti kungi un ko vajadzēja darīt viņu kalpiem.
- Iespējams, ka trešajam kalpam ir taisnība, kad viņš savu kungu raksturoja kā bargu un netaisnu cilvēku, 24.p. Un 26.p. kunga vārdi nav “... ja tu zināji” (grieķu val. bez “ja”), bet kā apgalvojums vai pat kā jautājums: “...tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis?” Tātad kungs nemaz nenoliedz to, ko kalps par viņu sacīja.
- Pats Jēzus kādā vietā sacīja, Mr. 10:42: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri.”
- Tātad šajā līdzība, visticamāk, Jēzus tiešām runā par bargu un netaisnu kungu.
- Jēzus savās līdzībās, kurās mēs saprotam, ka Viņš runā par sevi vai Dievu, mēdza izmantot negatīvus tēlus, lai dotu mācību. Piem., netaisnais tiesnesis un atraitne – lūgt Dievu un nepagurt (Lk. 18:1-8); zaglis naktī - Jēzus atkalatnākšana (Mt. 24:43.44; Lk. 12:39.40; Atkl. 3:3).
Kāds bija mērķis naudas uzticēšanai līdzībā? – Pelnīt priekš kunga! Kāds ir mērķis Kristus uzdevumiem mums kā kristiešiem? –Kalpot Jēzum atceroties, ka Viņš ir Kungs, kas katram atmaksās saskaņā ar to, ko katrs būs darījis. Ap. Pāvils māca Kol. 3:23: “Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem ...”
Mārtiņš Balodis
Mt. 25:16-30
16.-30.p.
Divi kalpi līdzībā meklēja vietu, kur ieguldīt un to atrada. Trešais nemeklēja vietu un neieguldīja nekur. Jautājums: kāpēc? Līdzība atklāj, ka pirmie divi vērtēja kungu par kungu, bet trešais nevērtēja savu kungu par kungu.
Dažkārt mūsu grūtības izvēlēties īsto ieguldīšanas “vietu” ietekmē tas, ka mēs pietiekoši nopietni nevērtējam savu Kungu Jēzu par savu Kungu visam, kas mēs esam un kas mums uzticēts. Vai arī mēs neredzam sevi tā, kā mūs redz Jēzus, - attiecībā uz mums dotajām spējām. Šajā līdzībā uzticētās lietas tika uztvertas tik dabīgi, ka kalpi pat par tām nejautāja.
Ievērosim arī to, ka Jēzus būtu varējis šo līdzību stāstīt arī par kādu taisnīgu un labu kungu. Bet tādam jau būtu vieglāk pakļauties arī tādam kalpam kā trešais, kurš nevēlas pakļauties kungam. Bet Jēzus stāsta līdzību par netaisnu kungu, kuram ir ļoti grūti pakļauties. 1.Pēt. 2:18: “Kalpi, paklausiet saviem kungiem visā bijībā, ne vien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem.” Jēzus, lai pastiprinātu šīs līdzības mācību, proti: esi darbīgs ar to, kas tev ir dots, atcerēdamies, ka Viņš ir Kungs, izvēlējās runāt par netaisnu kungu, kuram ir jāpakļaujas. Tādā veidā neatvairāma kļūst mūsu atbildība darboties pareizi jebkādos apstākļos.
1) Divi pirmie apzinājās, ka kungs viņiem ir uzticējis savu mantu (14. un 27.p.), par kuras lietošanu viņš prasīs norēķinu.
2) Katram ir iedots, lai kas tas būtu. Iedots no Jēzus.
3) Mums ir iedots saskaņā ar mūsu spējām. Mums nav jāsalīdzinās savā starpā. Jēzus mums ir iedevis pēc mūsu spējām. Viss, ko piedzīvojam, mums ir saskaņā ar mūsu spējām. Un arī atbildību mēs nesīsim tikai par sevi, saskaņā ar to, kas mums pēc mūsu spējām ir iedots.
Kā nekļūt par trešo kalpu? - Kunga un trešā kalpa saruna 24.-27.p. to atklāj:
1) Nebaidies pazaudēt savu aprēķināto ieguvumu sekošanā Kristum. Trešais kalps baidījās. Ļoti iespējams, ka viņš zināja, ka viņa kungs no viņa paša paņems prom to, ko kalps būs sastrādājis. Jo kungs taču tāds bija: pļāva, kur nebija sējis, un salasīja, kur nebija kaisījis. Iespējams viņš domāja: lai cik es sastrādāšu, mans kungs man to tik un tā atņems. Tas nozīmē, ka trešā kalpa bailes no kunga bija saistītas ar bailēm pazaudēt savu sastrādāto pienesumu. Tātad viņa problēma bija redzēt kungu par kungu, neatkarīgi no viņa dabas.
Vai mēs esam gatavi pazaudēt sevi visu kalpošanā Jēzum? Vai arī mēs baidāmies zaudēt kaut ko, ko mēs varētu izmantot savā labā: savu naudu, veselību, attiecības? Ja tā, tad mēs mazāk liecinām, mazāk upurējamies utt. Lai nezaudētu kaut ko, ko mēs varētu saukt par savu. Bet atcerēsimies Jēzus vārdus, Mt. 16:24.25:
24 Tad Jēzus sacīja uz Saviem mācekļiem: "Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man. 25 Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos. ...”
- Nebaidies pazaudēt savu aprēķināto ieguvumu sekošanā Kristum.
2) Neesi ļauns un slinks. Trešais kalps tiek saukts par blēdīgu un kūtru jeb var tulkot: ļaunu un slinku (πονηρὲ δοῦλε καὶ ὀκνηρέ). Iemesls rezervētai kristīgai dzīvei, kurā taupam sevi sev, ir ļaunums. Tas nozīmē, ka mūsu sirdis nav tīras. Tāpēc arī slinkums. Rom. 12:11 sākumā Pāvils arī lieto šo vārdu “slinks”: “Savā darbā neesiet kūtri ...” jeb burtiski: “neesiet slinki dedzībā”.
3) Vienmēr atceries, ka Jēzus ir Kungs. Jēzus gan līdzībā stāstīja par bargu kungu, kas pļāva, kur nebija sējis, un salasīja, kur nebija kaisījis. Jēzus ir labs Kungs. Bet princips līdzībā ir skaidrs: Jēzus ir Kungs un noteiks pilnīgi visu, nevis tu vai es. Mums Viņam būs jāatbild par savu dzīvi.
Pirmie divi tika uzteikti par viņu godīgumu un uzticību (ἀγαθὲ καὶ πιστέ). Tas nozīmē, ka viņi rēķinājās, ka kungs ir kungs. Būsim arī mēs uzticīgi Jēzum. Viņš ir Kungs.
4) “Laid apgrozībā” to, ko Jēzus tev ir uzticējis. Tam ir vērtība un tas nesīs augļus. Tad, kad darbīgi izdzīvojam to, ko Dievs tik īpašu, pat šķietami vienkāršu, mums ir uzticējis, tad neviens nav viduvējība. Tad mēs darbojamies ar paša Ķēniņa uzticēto.
5) Lūdz Dievu par šīm lietām un rīkojies.
Mums Jēzum būs jādod atpakaļ Viņa mums dotās spējas un talants pavairotā pakāpē. Tas pagodina Jēzu. Pirmo divu kalpu rīcība ne tikai izpelnījās uzslavu un atalgojumu; šī rīcība parādīja, ka viņi vērtēja savu kungu par kungu.
Tas, ka Jēzus ir nomiris par mūsu grēkiem un ir mūsu Glābējs, ir lielākais iemesls, lai mēs savu dzīvi un visu sevi atdotu Viņam. Mēs esam dārgi atpirkti un piederam Jēzum (1.Kor. 6:19.20).
Komentāri
Mt. 3:1-12 Matejs turpina rādīt pravietojumu piepildīšanos. Kā vēlāk redzam mācekļu uzdotajā jautājumā par Ēliju (Mateja ev. 17:10-13), Mateja izvēle parādīt Jāņa Kristītāja kā Ēlijas kalpošanu pirms Jēzus publiskās kalpošanas bija nepieciešamība jūdu dēļ.Masveidīgā cilvēku kristīšanās ar grēku nožēlas kristību (sk. Marka ev. 1:4) rāda grēka apmērus (atkal: garīgās situācijas iezīmēšana līdzīgi kā iepriekš Mateja ev.). Arī Jēzus kalpošanā vēlāk: līdzību lietošana ir norādījums uz cilvēku grēcīgumu un daudzu nevēlēšanos atgriezties no grēkiem (Mateja ev. 13:10-15).
Jāņa kristītie atzina, ka ar fizisku piederību pie Israēla tautas nepietiek, bet ka ir vajadzīgs nožēlot grēkus – jau apzinātā vecumā (sk. Jāņa vēsti Mateja ev. 3.nod.). Pēc šīs kristīšanās ir svarīgi uzrādīt atgriešanās augļus, sk. Mateja ev. 3:8-10. Līdz ar to tiem, kas šodien bērnu kristīšanai velk paralēles ar apgraizīšanas praksi vecās derības laikā, būtu jānonāk pie līdzīgas atziņas: tāpat kā toreiz zīdaiņa vecumā apgraizītajiem šī zīme nepalīdzēja iegūt mūžīgo dzīvību bez apzinātas grēku nožēlas, tā arī bērnībā kristītiem šodien bez apzinātas grēku noželas no tā nekāds labums nebūs. Bez tam: pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās apgraizīšanai vairs nebija nekādas nozīmēs (sk. Filipiešiem 2:3).11.-12.p.:
11 Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.
12 Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.
(Paralēla rakstvieta šai ir Lk. 3:16.17.)
1) 11.p. lietota μὲν … δὲ konstrukcija, kuras doma ir: “no vienas puses …, bet no otras puses”. Tādā veidā Jānis pasaka, ka Viņa veiktai kristībai jeb pagremdei ir nozīme, taču tā ir neizmērojami mazāka salīdzinājumā ar To, kas nāk pēc viņa, un ar to, kādu kristību jeb pagremdi (lietots darbības vārds βαπτίζω - iemērkt, pagremdēt) veiks Tas, kas nāk pēc viņa, proti, Jēzus.
2) 11.p. Jēzus darbība tiek raksturota sekojoši: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni”. Nākošais, proti, 12.p., kurā runa ir par divām grupām (kvieši, pelavas) un divām darbībām (kviešu sakrāšana, pelavu sadedzināšana), varētu likt domāt, ka arī 11.p. viena grupa cilvēku tiek iegremdēti Svētajā Garā, bet otra ugunī. Tie, kas tiek iegremdēti Svētajā Garā, tiek izglābti, bet tie, kas tiek iegremdēti ugunī, tiek sodīti.
3) Taču 11.p. rāda, ka viena un tā pati cilvēku grupa tiek uzrunāta ar “jūs”: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni”. Tāpēc un vēl citu sekojošu iemeslu dēļ varam domāt, ka 11.p. runā par vienu cilvēku grupu, proti, par tiem, kas tiek uzrunāti ar Jēzus atnākšanu gan no paša Jēzus, gan vēlāk caur vēsti par Jēzu. Savukārt 12.p. runā gan par tiem, kas tiek izglābti, gan par tiem, kas tiek sodīti.
4) Jēzus nākšana ir saistīta ar Svēto Garu. Bībelē ir tādas rakstvietas, kas par Svēto Garu runā saistībā ar Jauno derību un beigu laikiem. Joēla 3; Ecēh. 36; Jes. 32; Jer. 31:31-33.
Jes. 4:4 runā par šķīstīšanas garu: “Kad Tas Kungs nomazgās Ciānas sievu un meitu nešķīstumus un iznīdēs Jeruzālemes vidū tās daudzos asinsgrēkus ar tiesas un šķīstīšanas garu …” Septuagintā (LXX) 4.p. beigas: ἐν πνεύματι κρίσεως καὶ πνεύματι καύσεως, tulkojumā: “ar tiesas garu un sadedzināšanas garu”. Ebreju val. pēdējie vārdi arī nozīmē “ar dedzināšanas Garu” (וּבְר֥וּחַ בָּעֵֽר). Tādā veidā gan Gars, gan dedzināšana ir apvienoti vienā frāzē.
Tāpēc varam domāt, ka 11.p. pagremdēšana Svētajā Garā un ugunī attiecas uz vienu un to pašu cilvēku grupu, proti, uz cilvēkiem, kurus uzrunā Jēzus, uz cilvēkiem, kas dzird evaņģēliju. Viņi tiek uzrunāti no Svētā Gara un sajūt iekšēju nemieru: Svētais Gars runā, bet viņu nepaklausība Dievam un grēku ieraudzīšana rada “dedzinošu” sajūtu viņos. Atsaucība evaņģēlijam ved pie tā, ka viņi tiek šķīstīti no grēkiem, viņos iemājo Dieva Svētais Gars un viņi iemanto mieru ar Dievu un no Dieva. Rezultātā vairs nav “dedzināšanas” sajūtas, kas bija saistītas ar grēku viņos un pretošanos Dievam. Par Svētā Gara darbības rezultātā izraisītu nemieru lasām Ap.d. 2:37. Caur Pētera sludināšanu darbojās Svētais Gars un daudzi cilvēki nespēja palikt tajā stāvoklī, kurā viņi atradās.
Tad 12.p. runā par taisnošanu un sodu atsevišķi no 11.p. izteiktās domas. Šajos pantos viens un tas pats attieksmes vietniekvārds (ģenetīvā, vīr. dz., viensk. - οὗ no ὅς) lietots, ievadot divas frāzes:
- “Tam (οὗ - kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.”
- “Tam (οὗ - kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”
Abi panti kopā pasaka, ka:
1) Jēzus kalpošana ir neizmērojami lielāka par Jāņa kalpošanu;
2) kopš Jēzus atnākšanas nevar būt neitralitāte attiecībā uz Viņu: vai nu cilvēki pieņem to, ko Svētais Gars caur Jēzu vai vēlāk caur evaņģēliju par Jēzu viņiem saka, vai arī cilvēki to noraida. Tie, kas pieņem, tiek šķīstīti, tie, kas nepieņem, tiek sodīti. Un pats Jēzus sasaistīja savu kalpošanu ar tiesas dienu, Jņ. 12:47.48:
47 Un, ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.
48 Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā.
Mt. 4:1-11 Līdzīgi kā cilvēces sākumā sātans kārdināja pirmos cilvēkus (1.Moz. 3.nod.), tā arī Jēzus Savas kalpošanas sākumā tika sātana kārdināts. Tikai Jēzus nekrita šajās kārdināšanās.
Iespējams, ka precīzākai katra kārdinājuma būtības noteikšanai būtu vairāk jāskatās uz Jēzus doto atbildi un ne tikai uz uz velna izteikto kārdinājumu. Par to liek aizdomāties Jēzus atbildes cilvēkiem arī citos gadījumos, kur Jēzus atbildēja pēc patiesās vajadzības un nevis pēc sākotnēji izteiktā jautājuma (sk. Lūkas ev. 10:29.36.37; Jāņa ev. 3:1-3).Mt. 4:23-25 Pirms tiekam iepazīstināti ar Jēzus mācību, mums tiek pastāstīts kopsavilkums tam, kas un kāds ir Tas, kurš māca.
Līdz ar to viss, kas uz šo brīdi ir pateikts, no 1.-4.nod., parāda, ka Jēzus mācība nav atdalāma no Jēzus paša, kas to māca. To parāda arī cilvēku reakcija Kalna svētrunas beigās, sk. Mateja ev. 7:28.29.9.p.: “Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.”
Grieķu val. “miera nesēji” vietā ir εἰρηνοποιοί - miera darītāji. Tas ir lietvārdiskots īpašības vārds, vienskaitlī εἰρηνοποιός, kas ir saliktenis no εἰρήνη - miers, un ποιέω - darīt.
- Tā nav profesija. Šodien ir psihologi, psihoterapeiti, moderatori, kas cenšas palīdzēt cilvēkiem saprast sevi pašus, citus un palīdz viņiem risināt savstarpējās attiecības. Bet šeit nav runa par viņiem.
- Tas ir aicinājums visiem kristiešiem. Un tas ir jādara izejot no savām attiecībām ar Dievu un virzot tos cilvēkus, kam tiek kalpots, uz mieru ar Dievu un uz mieru ar cilvēkiem.
- Tā ir kalpošana, kurā kāds var būt vairāk Dieva apdāvināts nekā cits.
43.-48.p.:
43 Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst.
44 Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā,
45 ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.
46 Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat?
47 Un, kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitnieki nedara tāpat?
48 Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.
Šis Bībeles teksts ir daļa no Kalna svētrunas, kurā Jēzus izskaidroja VD likumu nolūku (5:17-48). VD bauslība bija perfekta un nemaināma. Tomēr daudziem likās, ka Jēzus ar savu dzīvi un mācību piešķir mazāku nozīmi bauslībai, jo Viņš dziedināja sabatā un neievēroja rituālus (piem., roku mazgāšanu). Taču Jēzus mācīja, ka ir svarīgi ne tikai piepildīt likuma burtu, bet vēl vairāk: piepildīt likuma nolūku. Viņš akcentēja, ka VD likumu principi ir nepārkāpjami un neatceļami, 5:17-20. Tad seko seši “Jūs esat dzirdējuši ... Bet Es jums saku ...” (5:21-48), ar kuru palīdzību Jēzus rāda, kā iekšējās taisnības praktizēšana pārsniedz ārējo taisnību, proti, patiesas taisnības praktizēšana prasa piepildīt likuma nolūku ne tikai likuma burtu.
Mt. 5:43-48 Jēzus māca par to, ko VD likumi gribēja panākt attiecībā uz ienaidnieku mīlēšanu.
Par tuvākā mīlēšanu, 3.Moz. 19:18: „Tev nebūs atriebties, nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu,- Es esmu Tas Kungs!”
VD māca arī par palīdzību ienaidniekam, Sal. pam. 25:21.22:
21 Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar maizi; ja viņam slāpst, tad atspirdzini viņu ar ūdeni,
22 jo ar to tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas, un Tas Kungs tev to atlīdzinās.
VD Dievs pavēlēja iznīcināt Israēla tautas pretiniekus, sk. 5.Moz. 7:1.2:
1 Kad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ievedīs tai zemē, ko tu ej iemantot, un izdzīs daudzas tautas no turienes - hetiešus, girgaziešus, amoriešus, kānaāniešus, ferisiešus, hīviešus un jebusiešus - septiņas tautas, kas lielākas un stiprākas par tevi,
2 un Tas Kungs, tavs Dievs, dos tev viņus, tad tu tos sitīsi un nodosi tos iznīcībai; un tu neslēgsi ar tiem nekādu derību un nežēlosi tos. (Seko norādījumi par to, ka šīs svešās tautas novērsīs izraēliešus no dzīvā Dieva un pievērsīs viņus elkiem.)
5.Moz. 20:16-18:
16 Turpretī šo tautu pilsētās, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos iemantot, tev nevienu dzīvu dvēseli nebūs atstāt dzīvu.
17 Bet deldēdams izdeldē hetiešus un amoriešus, kānaāniešus un ferisiešus, hīviešus un jebusiešus, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis.
18 Lai tie jūs nemācītu darīt visu, ko tie dara savu dievu labad, ka jūs negrēkotu pret To Kungu, savu Dievu.
VD laikā Israēliešiem bija svarīgi darīt visu, lai viņi pielūgtu tikai dzīvo Dievu un nepievērstos elkiem. Tāpēc arī šādi norādījumi, tāpēc arī bija tikai viena centrāla Dieva pielūgšanas vieta ar upuru pienešanu. Un dzīvā Dieva, visa radītāja centralitātes atklāšana bija tas, kas israēliešiem bija jādara citu tautu priekšā. Labvēlību israēlieši parādīja visiem, kas pievērsās dzīvajam Dievam (piem., moabiete Rute, sk. Rutes gr.), bet norobežojās no tiem, kas nebija israēlieši (piem., nedrīkstēja laulāties ar cittautiešiem) un pat iznīcināja tos, kas bija naidīgi pret israēliešiem.
Līdz ar to, kad Mt. 5:43 Jēzus atsaucas uz VD mācību “savu ienaidnieku ienīst”, runa ir par stāvēšanu pret citu Dievu pielūgšanas kārdinājumiem un praksēm. Bet līdz ar Jēzu atnāca jauna iespēja, kā izturēties arī pret citu Dievu pielūdzējiem un nebūt ar viņiem savaldzinātiem, proti, caur Jēzus atnesto glābšanu un jaunas sirds dāvināšanu, jaunpiedzimšanu, jaunu piederību Dievam, kas vairs nav tikai ārēja paklausība, bet iekšēja, jaunradīta cilvēka paklausība, kurā ir Dieva Svētais Gars (nevienu no Jēzus kalna svētrunas prasībām cilvēks pats nespēj izpildīt; ir vajadzīga paša Jēzus palīdzība, lai to spētu). Mīlēt ienaidnieku, tai skaitā svešu dievu pielūdzēju, ir iespējams ar Jēzus palīdzību, pie tam tā, ka tas arī sāk pielūgt un godināt dzīvo Dievu (sk. Mt. 5:16). Pie tam, tas ir veids, kā mēs kļūstam par Dieva bērniem: “ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni”. Kļūstam nevis, ka ar darbiem mēs tiekam pestīti, bet pieaugšanas nozīmē, - saskaņā ar 48. p. Šajā – 48. p. – vārds pilnīgi (τέλειοι, viensk. τέλειος - pilnīgs, perfekts, ar domu: novests līdz pilnībai, sasniedzis mērķi). Tā kā cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tad cilvēks savu mērķi piepilda tikai tad, kad viņš atspoguļo Dievu. Tātad Jēzus māca atdarināt Dievu savās attiecībās ar līdzcilvēkiem (44.,45. p.) un tā mēs būsim pilnīgi, proti, tā mēs piepildīsim mīlestības mērķi, kuru piepilda Dievs.
Vajātāji un nīdēji ir tie paši citu dievu pielūdzēji, par kuriem runā VD. Mēs nedzīvojam VD ietvaros, kad bija jānorobežojas no citu dievu pielūdzējiem un viņi jāizskauž; mēs dzīvojam JD ietvaros, kad citu dievu pielūdzēji, kas mūs vajā, ir jāmīl un par viņiem jāaizlūdz, jo viņiem ir jāiepazīst Jēzus kā Glābējs un Kungs. Liela bīstamība ir nemīlēt ļaunos un netaisnos, jo Dievs viņus mīl.
Nevis norobežojoties no pasaules mēs mīlam Dievu, bet esot pasaulē, kur ir Dievs, mēs mīlam Dievu. Jēzus šeit nerunā par to, ka ar darbiem mēs kļūstam par Dieva bērniem; akcents ir uz to, ka ar to rīcību, ar kādu rīkojas Dievs, mēs uzģērbjam Jēzus dabu un attieksmi pret grēciniekiem. Grēcinieku mīlēšana dod liecību par mūsu pārvērsto iekšējo cilvēku, kas tagad mīl tāpat, kā Dievs, kurš mīl mūs katru un visus pasaules grēciniekus. Tieši tāpat kā Jēzus sekotāju raksturo nevis nenogalināšana, bet pat dusmu trūkums, nevis laulības nepārkāpšana, bet pat neiekārošana, tieši tāpat Jēzus sekotāju raksturo nevis citu dievu pielūdzēju nīšana, bet mīlēšana: „mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (44.,45.p.)
Ja Kristus sekotāji mīl tikai tos, kas viņus mīl, tad tā ir muitnieku draudze. Tikai tā draudze un tie kristieši, kas savā vidū un ārpus tās mīl tos, kas ir nepilnīgi, nespēj vienmēr atbildēt ar mīlestību vai arī ir atklāti grēcinieki, ļauni un netaisni, tā draudze tiecas piepildīt Jēzus vārdus: „Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.”
9.p.: “Svētīts lai top Tavs Vārds.” Vārda “Vārds” vietā ir lietots ὄνομα, kas nozīmē “vārds” kā personas vārds (angl. name, vāciski Name). Tātad runa ir par pašu Dievu nevis par Dieva runāto vai Bībelē uzrakstīto vārdu.
13.p.: "Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna."
Vārda "ļauna" vietā ir īpašības vārds πονηρός - slikts, ļauns. Taču šis vārds lietots ar artikulu, proti, τοῦ πονηροῦ, kas varētu nozīmēt, ka runa ir par personu, t.i., velnu, nevis par ļaunumu vispār. Jēzus teica saviem mācekļiem, ka šajā pasaulē viņiem ir bēdas, Jņ. 16:33: "To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!" Tas nozīmē, ka mēs piedzīvosim sliktas un ļaunas lietas, bet pavisam droši varam būt par to, ka Dievs grib mūs pasargāt no velna. Tāpēc arī mums ar modrību jādzīvo un jāuzticās Dievam lūgšanās šajā lietā.
Mt. 6:13 τοῦ πονηροῦ angļu val. tulkojumos: NIV tulko “the evil one” (ļaunā), ar ko domāts velns. Piezīmē teiks, ka var tulkot arī “evil” (ļauna). NASB tulko “evil” (ļauna), bet piezīmē saka, ka var tulkot arī “the evil one” (“ļaunā).
JD ir vēl rakstvietas, kas šo pašu vārdu πονηρός lieto ar artikulu, kur ir domāts velns. Sk. piemērus.
Jēzus lūgšanā Dievam Tēvam, Jņ. 17:15: "Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna." (Iespējams, ka šeit vajadzētu tulkot “ļaunā”.)
Mt. 13:19: “Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā …” Sk. paralēlo rakstvietu Mr. 4:15, kur skaidri pateikts, ka tas, kas no sirdīm paņem sēto vārdu, ir sātans.
Mt. 13:38.39:
38 Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni.
39 Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un pļaujamais laiks ir pasaules gals, un pļāvēji ir eņģeļi.
Ef. 6:16: “bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.”
1.Jņ. 3:12: “ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni.”
13.-14.p.:
13 Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet.
14 Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.
Ja Kalna svētrunas ievada daļa ir Mt. 5:3-16, galvenā daļa Mt. 5:17-7:12 (sk. sakarību starp 5:17 un 7:12), tad noslēdzošā daļa ir Mt. 7:13-27, kurā parādās ļoti konkrēti aicinājumi un brīdinājumi, kas labi var tikt sasaistīti ar iepriekšējām Kalna svētrunas daļām.
Tā Mt. 7:13.14 vispirms tiešā veidā ir saistīti ar visu, ko Jēzus tikko ir sludinājis Kalna svētrunā, proti: izvēlēties šauros vārtus un šauro ceļu nozīmē izvēlēties Jēzus mācību, šajā kontekstā: to, ko Jēzus tikko mācīja Kalna svētrunā; izvēlēties platos vārtus un plato ceļu nozīmē izvēlēties to, kas nesaskan ar Jēzus mācību. Šajā kontekstā: tas, kas nesaskan ar to, ko Jēzus ir mācījis Kalna svētrunā, un skatoties uz nākošajiem pantiem: tā ir viltus praviešu mācība un viņu dzīve (15.p.), kuras sliktie augļi (16.-20.p.) uzrāda, ka viņi neklausa Jēzus mācībai. Sk. arī 21.-23.p. (21.p. “kas dara Mana Debesu Tēva prātu” iepretī 23.p. “jūs ļauna darītāji” un 24.-27.p. (24.p. “kas šos Manus vārdus dzird un dara” iepretī 26.p. “kas šos Manus vārdus dzird un nedara”).
Šauro vārtu un šaurā ceļa pretnostatīšana platajiem vārtiem un platajam ceļam Kalna svētrunas kontekstā, ieskaitot sekojošos pantus (15.-27.p.), liek domāt, ka tie cilvēki, kas izvēlas vienus vai otrus vārtus ar tiem saistītajiem ceļiem, tos izvēlas nevis ārpus Kristus mācības vai kristietības vispār (kā dažkārt cilvēki skaidro 13.p. platos vārtus un plato ceļu), bet saistībā ar Kristus mācību. Tikai tie, kas ieiet pa platajiem vārtiem un staigā plato ceļu, to dara ar atkāpēm no Jēzus mācības vai to sagrozot, vai arī to padarot vieglāku. Savukārt tie, kas meklē šauros vārtus un ceļu, to dara uzticīgi tikai un vienīgi Jēzum un Viņa mācībai.
12.p.: “Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām Debesu valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt.”
ἀπὸ δὲ τῶν ἡμερῶν Ἰωάννου τοῦ Βαπτιστοῦ ἕως ἄρτι, ἡ Βασιλεία τῶν Οὐρανῶν βιάζεται, καὶ βιασταὶ ἁρπάζουσιν αὐτήν.
Burtiski šī panta otrā puse: “… debesu valstība cieš no vardarbības, un vardarbīgi [cilvēki] to sagrābj.”
Izklausās kā pretruna: kā vardarbīgi cilvēki var sagrābt debesu jeb Dieva valstību, kuru pārvalda Dievs? Visticamāk, tas ir pārspīlēti pateikts, lai akcentētu to, cik ļoti ir jācīnās, lai nonāktu debesu valstībā.
Lk. 13:23.24:
23 Bet kāds Viņam jautāja: "Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?" Uz to Viņš atbildēja:
24 "Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs...”
28 Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. 29 Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. 30 Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.
Jēzus aicina pie sevis. Viss, kas seko, ir cieši saistīts ar Viņa personu. Bēdīgie – grieķu val. šeit lietots vārds, kas apzīmē noguršanu, izsmeltību no smaga darba; smaga darba darīšanu. Grūtsirdīgie – grieķu val. lietots vārds, kas nozīmē nastas uzlikšanu. Tātad Jēzus aicina pie sevis visus cilvēkus, kas ir izsmelti no smaga darba darīšanas un kam tikušas uzliktas nastas. Tie nav cilvēki, kam vienkārši uznākusi grūti izskaidrojama apātija vai grūtsirdība; tie ir cilvēki, kas ir noguruši no tā, ko viņi darījuši, no tā, ko viņi nesuši, kas ir vairāk vai mazāk apzinātas lietas. Pie tam Jēzus apsola viņiem atpūtu un atspirdzinājumu.
Ir cilvēki, kas saka, ka Jēzus to saka uz bauslības fona, kuru cilvēki sajuta kā nastu, kas jāizpilda. Pati bauslības pildīšana gan cilvēkam, kas to grib pildīt, nav nasta, bet prieks (Ps. 119:77). Tas nozīmē, ka tur ir jābūt kaut kam vairāk. To arī atrodam 29. un 30.p., proti, Jēzus jūgā: atpūta dvēselēm nav tikšanā vaļā no Dieva likumiem, bet miera un atpūtas atrašana Kristus personā. Viss, ko cilvēks cenšas darīt savā spēkā kā grēcinieks, kļūst par smagu darbu un nastu. Tāpēc arī mums vajadzīgs Jēzus.
Jēzus jūga ņemšana un mācīšanās no Jēzus ir saistīta ar Kristus dabu: Viņš ir lēnprātīgs, varētu pat tulkot maigs, bet vienlaikus tas nozīmē, ka tiek lietots Dieva spēks Viņa kontrolē. Pazemība sirdī ir iekšējs zemums sirdī. Tā ir paļāvība uz Dievu un nevis uz sevi. Jēzus apsolītais atvieglojums dvēselēm kā rezultāts apzīmē mitēšanos no darba, atpūtu.
Tātad Kristus dabas kā jūga ņemšana un Kristus dabas mācīšanās izmaina mūsu dzīvi. Vārds “jūgs” apzīmē koka gabalu, kas tika uzlikts uz diviem dzīvniekiem, lai tie kopā kaut ko vilktu (ζυγός – jūgs, darbības vārds ζευγνυμι – likt jūgā, savienot pārī). Kad Jēzus aicināja ņemt Viņa jūgu, tad Viņš aicināja nevis vienam kaut ko darīt, bet kopā ar Viņu dzīvot tā, kā Viņš dzīvoja – mācīties tā dzīvot. Šāds jūgs Kristus sekotājam nekad nevar būt nelaimīgs jūgs.
15.-21.p.
Ar 5000+ (sk. 21.p.) cilvēku paēdināšanu, Jēzus parādīja, ka Viņš ir Dievs. Neviens cilvēks neko tādu nevar izdarīt. Jēzus radīja maizi un radīja zivis.
Ir cilvēki, kas par radīšanas stāstu 1.Moz. gr. 1.nod. izsaka minējumus, ka toreiz viena diena varēja nozīmēt kaut ko citu, piem., kādu laika periodu. To viņi dara neticot, ka vienā dienā, kādu to pazīstam šodien, varētu notikt tik daudzas un tik lielas lietas. Bet tur jau arī ir tā kļūda, proti, uzmanība tiek pievērsta tam, kas notika, un nevis tam, kas lika tam notikt. Un tas, kas lika tam notikt, ir tas pats Dievs, kas darbojās 1.gs. Jēzus personā. Un ja Jēzus varēja radīt maizi un zivis vienā mirklī, būdams Dievs pēc būtības (Fil. 1; Ebr. 1), tad jāatceras, ka tas pats Dievs darbojās arī radīšanā. Mēs nedrīkstam Dievam piedēvēt tikai to, ko mēs spējam aptvert. Dievam visas lietas ir iespējamas (Lk. 1:37; Mt. 19:26; Ebr. 11:3).
18.p.: “Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.”
ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ὅσα ἐὰν δήσητε ἐπὶ τῆς γῆς ἔσται δεδεμένα ἐν οὐρανῷ καὶ ὅσα ἐὰν λύσητε ἐπὶ τῆς γῆς ἔσται λελυμένα ἐν οὐρανῷ.
Ja par Mt. 16:19 kāds vēl varētu teikt, ka tas attiecās tikai uz Pēteri, vai citi - uz garīdzniekiem, tad Mt. 18.nod. kontekstā runa ir par draudzi. Tas nozīmē, ka pasludinājums par to, vai cilvēks ir pie izglābto pulka - Kristus draudzes - ir uzticēts draudzei.
Jautājums, kuru svarīgi nosakaidrot, ir: vai to, ko cilvēki pasludina, Dievs pieņem kā galējo lēmumu? Vismaz 1965.g. rev. teksts tā varētu likt domāt. Ja tā, tad draudzes ziņā ir nodota ļoti liela vara.
Bet grieķu val. teksts atklāj citu domu. Burtiskāks tulkojums: “Patiesi Es jums saku: ja vien jūs ko sietu virs zemes, tas būs ticis siets debesīs, un ja vien jūs ko atraisītu virs zemes, tas būs ticis atraisīts debesīs.” (Paskaidrojums: zem “ko” grieķu val. ir ὅσα, daudzsk. no ὅσος, kas nozīmē: cik daudz; tik daudz, cik.)
δήσητε, aor. akt. konjunkt. no δέω - siet.
δεδεμένα, perf. pasīva divd. no δέω - siet.
λύσητε, aor., akt., konjunkt. no λύω - atraisīt, iznīcināt.
λελυμένα, perf. pasīva divd. no λύω - atraisīt, iznīcināt.
Grieķu val. nav vārds “arī” frāzē “tas būs siets arī debesīs” ne arī frāzē “tas būs atraisīts arī debesīs”.
Kā rāda burtiskākais tulkojums, perfekta laiks, kas lietots, lai apzīmētu to, ko Dievs dara debesīs, norāda, ka, pirms cilvēki pieņem kādu lēmumu, šo lēmumu jau ir pieņēmis Dievs. Tas nozīmē, ka cilvēki ir atbildīgi saprast to, kādā stāvoklī Dieva priekšā - saskaņā ar Dieva vārdu, atrodas grēkojošais (vai atgriezušais) brālis, un pasludināt to viņam. Mūsu cilvēcīgā siešana vai atraisīšana nav mūsu lēmums, bet Dieva gribas saprašana un pasludināšana. Dievs to jau ir izdarījis pirms mums. Mums ir jāpiekrīt Dievam nevis Dievam - mums.
(Arī Mt. 16:19 ir lietoti perfekta divdabji, tikai vienskaitlī. Tas nozīmē, ka arī garīdzniekiem nav pilnvara pašiem pieņemt lēmumu par to, ko siet vai ko atraisīt. Arī viņiem vispirms, balstoties uz Bībeli, ir jāsaprot, kur atrodas grēcinieks (vai atgriezies grēcinieks) viņu priekšā. Tad viņiem tas ir jāpasludina cilvēkam.)
13.-15.p.:
13 Tad atnesa bērniņus pie Viņa, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi norāja tos.
14 Bet Jēzus sacīja: "Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība."
15 Un Viņš tiem uzlika rokas un tad aizgāja no turienes.
Ko nozīmē frāze 14.p. beigās: "jo tādiem pieder Debesu valstība." ( τῶν γὰρ τοιούτων ἐστὶν ἡ βασιλεία τῶν οὐρανῶν.)
Tā kā lietots vārds "tādiem", tad: vai tas nozīmē, ka nav runa par to, ka bērniem pieder debesu valstība, bet burtiski "tādiem" kā bērni? Kas nozīmētu, ka Jēzus izmanto šo situāciju, lai skaidrotu vispārēju patiesību un runā par tiem, kas ir kā bērni, kas pēc savas uztveres ir vientiesīgi un paļāvīgi. Tajā skaitā tad būtu gan bērni, gan pieaugši, kas vien atbilstu šādam raksturojumam.
Vai tomēr šeit varētu būt domāts, ka burtiski bērniem tiešām pieder debesu valstība.
Kontekstā lasām, ka pie Jēzus tika atnesti bērni. Mācekļi tos negribēja pielaist pie Jēzus, bet Jēzus sacīja, lai tos laiž pie Viņa un neliedz pie Viņa nākt. Vai tiešām Jēzus bija noguris, vai arī mācekļiem likās, ka Jēzum ir nopietnākas lietas darāmas nekā bērnu svētīšana un aizlūgšana par tiem? Nedomāju, ka tas bija tas, ko domāja mācekļi.
Iespējams, ka atbilde mācekļu domāšanai un rīcībai ir Jēzus skaidrojumā par to, kam pieder debesu valstība. No citām rakstvietām redzam, ka mācekļu uztvere par debesu valstību bija atšķirīga no Jēzus. Piem.: Mt. 20:20-28 - Cebedeja dēlu mātes lūgums; Lk. 24:21 - vīri, kas bija ceļā uz Emavu, apliecina, ka viņi bija cerējuši, ka Jēzus atpestīs Israēlu. Iespējams, ka mācekļi domāja, ka tā valstība, kuru Jēzus ir atnesis un uz ko viss iet, ir tāda, kurā būs burtiski jānodarbojas ar Israēla valsts uzcelšanu un vadīšanu. Un tādas lietas veic pieauguši cilvēki, nevis bērni.
Savukārt Jēzus atbilde mācekļiem tomēr iekļāva bērnus. Pirmkārt, protams, "tādiem" kā bērni ir tie, kas uztver lietas nevis tā kā mācekļi, kas, iespējams, burtiski sagaidīja Israēlas valsts atjaunošanu un vadīšanu, bet gan tādiem, kas paļāvīgi ļāva Jēzum vadīt viņus debesu valstības celšanā. Bet, otrkārt: tā kā bērni bija tie, kurus Jēzus pieņēma un neatraidīja, tad arī viņi ir tie, kam pieder debesu valstība. Sk. vēl dažas rakstvietas par bērniem:
Rom. 7:9: “Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru.” Varam domāt, ka Pāvils no bērnības tika audzināts zināt bauslību (sk. Fil. 3:5.6). Tas nozīmē, ka viņš, iespējams, domāja to vecumu, kad “nāca bauslis” pie viņa saprašanas nozīmē. Tad viņš kļuva atbildīgs par savu rīcību.
5.Moz. 1:39: “Un jūsu mazie bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka tie kļūšot par laupījumu, un jūsu jaunie dēli, kas tolaik nemācēja atšķirt labu no ļauna, tie tur nonāks tanī vietā; Es viņiem šo zemi došu, un viņi to iegūs sev par īpašumu.” Šis pants parāda, ka grēki, kuru dēļ daudzi cilvēki nomira tuksnesī un neiegāja apsolītajā zemē, netika pieskaitīti bērniem viņu jaunības dēļ.
14.,15.p.:
14 Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu,
15 un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja.
Līdzība par talantiem, kas bija liela naudas vienība senajā pasaulē, atklāj darba vidi: ir bagāts kungs, kuram ir kalpi, kuriem ir jārada peļņa savam kungam. τάλαντον, lietv.: svara mērvienība: naudas summa, kas svēra talantu, dažādās vietās dažādā daudzumā. Atiskais talants bija līdzvērtīgs 60 atiskajām minām jeb 6000 drahmām; viens talants sudraba Israēlā svēra ap 45kg; viens talants zelta Israēlā svēra ap 91kg.
Šī līdzība ir viena no vairākām savā kontekstā (Mt. 24. un25.nod.), kura rāda, kā gaidīt Jēzus atkal atnākšanu. Ar šīs līdzības palīdzību Jēzus rāda, ka šajā gaidīšanas laikā ir jābūt darbīgiem ar to, ko Viņš katram ir uzticējis, atceroties, ka Viņš – Jēzus – ir Kungs. Ja iepriekšējā līdzība par 10 jaunavām (Mt. 25:1-13) beidzās ar vārdiem: „Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks,” akcentējot modrību un gaidīšanu, tad šī līdzība dod šo pamācību: „Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir.”
1) Pati līdzība rāda, ka vārdi: „kam ir, tiks dots” nozīmē: kas ir darbojies ar uzticēto un kas to ir vairojis, tam tiek dots vēl; savukārt vārdi „kam nav, atņems to, kas tam ir” nozīmē: kas nav vairojis to, kas viņam uzticēts, tam tiks atņemts arī uzticētais.
2) Neviens no kalpiem neiebilda, ka viņam būtu ticis uzticēts par daudz vai par maz. Tas vispār netiek apspriests. Tas nozīmē arī to, ka tas, ko Jēzus mums uztic kalpošanai, ir ļoti dabīga daļa no tā, kas mēs esam un esam aicināti būt. Viņš ir Kungs, ne mēs. Tava rīcība un pienesums nav opcija tavai dzīvei. Tas, kas tu esi un ko tu dari, ir tas, kas tu esi - dzīves nozīmē.
Jēzus klausītāji noteikti ļoti labi saprata, kā tajā laikā rīkojās bagāti kungi un ko vajadzēja darīt viņu kalpiem.
- Iespējams, ka trešajam kalpam ir taisnība, kad viņš savu kungu raksturoja kā bargu un netaisnu cilvēku, 24.p. Un 26.p. kunga vārdi nav “... ja tu zināji” (grieķu val. bez “ja”), bet kā apgalvojums vai pat kā jautājums: “...tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis?” Tātad kungs nemaz nenoliedz to, ko kalps par viņu sacīja.
- Pats Jēzus kādā vietā sacīja, Mr. 10:42: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri.”
- Tātad šajā līdzība, visticamāk, Jēzus tiešām runā par bargu un netaisnu kungu.
- Jēzus savās līdzībās, kurās mēs saprotam, ka Viņš runā par sevi vai Dievu, mēdza izmantot negatīvus tēlus, lai dotu mācību. Piem., netaisnais tiesnesis un atraitne – lūgt Dievu un nepagurt (Lk. 18:1-8); zaglis naktī - Jēzus atkalatnākšana (Mt. 24:43.44; Lk. 12:39.40; Atkl. 3:3).
Kāds bija mērķis naudas uzticēšanai līdzībā? – Pelnīt priekš kunga! Kāds ir mērķis Kristus uzdevumiem mums kā kristiešiem? –Kalpot Jēzum atceroties, ka Viņš ir Kungs, kas katram atmaksās saskaņā ar to, ko katrs būs darījis. Ap. Pāvils māca Kol. 3:23: “Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem ...”
16.-30.p.
Divi kalpi līdzībā meklēja vietu, kur ieguldīt un to atrada. Trešais nemeklēja vietu un neieguldīja nekur. Jautājums: kāpēc? Līdzība atklāj, ka pirmie divi vērtēja kungu par kungu, bet trešais nevērtēja savu kungu par kungu.
Dažkārt mūsu grūtības izvēlēties īsto ieguldīšanas “vietu” ietekmē tas, ka mēs pietiekoši nopietni nevērtējam savu Kungu Jēzu par savu Kungu visam, kas mēs esam un kas mums uzticēts. Vai arī mēs neredzam sevi tā, kā mūs redz Jēzus, - attiecībā uz mums dotajām spējām. Šajā līdzībā uzticētās lietas tika uztvertas tik dabīgi, ka kalpi pat par tām nejautāja.
Ievērosim arī to, ka Jēzus būtu varējis šo līdzību stāstīt arī par kādu taisnīgu un labu kungu. Bet tādam jau būtu vieglāk pakļauties arī tādam kalpam kā trešais, kurš nevēlas pakļauties kungam. Bet Jēzus stāsta līdzību par netaisnu kungu, kuram ir ļoti grūti pakļauties. 1.Pēt. 2:18: “Kalpi, paklausiet saviem kungiem visā bijībā, ne vien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem.” Jēzus, lai pastiprinātu šīs līdzības mācību, proti: esi darbīgs ar to, kas tev ir dots, atcerēdamies, ka Viņš ir Kungs, izvēlējās runāt par netaisnu kungu, kuram ir jāpakļaujas. Tādā veidā neatvairāma kļūst mūsu atbildība darboties pareizi jebkādos apstākļos.
1) Divi pirmie apzinājās, ka kungs viņiem ir uzticējis savu mantu (14. un 27.p.), par kuras lietošanu viņš prasīs norēķinu.
2) Katram ir iedots, lai kas tas būtu. Iedots no Jēzus.
3) Mums ir iedots saskaņā ar mūsu spējām. Mums nav jāsalīdzinās savā starpā. Jēzus mums ir iedevis pēc mūsu spējām. Viss, ko piedzīvojam, mums ir saskaņā ar mūsu spējām. Un arī atbildību mēs nesīsim tikai par sevi, saskaņā ar to, kas mums pēc mūsu spējām ir iedots.
Kā nekļūt par trešo kalpu? - Kunga un trešā kalpa saruna 24.-27.p. to atklāj:
1) Nebaidies pazaudēt savu aprēķināto ieguvumu sekošanā Kristum. Trešais kalps baidījās. Ļoti iespējams, ka viņš zināja, ka viņa kungs no viņa paša paņems prom to, ko kalps būs sastrādājis. Jo kungs taču tāds bija: pļāva, kur nebija sējis, un salasīja, kur nebija kaisījis. Iespējams viņš domāja: lai cik es sastrādāšu, mans kungs man to tik un tā atņems. Tas nozīmē, ka trešā kalpa bailes no kunga bija saistītas ar bailēm pazaudēt savu sastrādāto pienesumu. Tātad viņa problēma bija redzēt kungu par kungu, neatkarīgi no viņa dabas.
Vai mēs esam gatavi pazaudēt sevi visu kalpošanā Jēzum? Vai arī mēs baidāmies zaudēt kaut ko, ko mēs varētu izmantot savā labā: savu naudu, veselību, attiecības? Ja tā, tad mēs mazāk liecinām, mazāk upurējamies utt. Lai nezaudētu kaut ko, ko mēs varētu saukt par savu. Bet atcerēsimies Jēzus vārdus, Mt. 16:24.25:
24 Tad Jēzus sacīja uz Saviem mācekļiem: "Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.
25 Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos. ...”
- Nebaidies pazaudēt savu aprēķināto ieguvumu sekošanā Kristum.
2) Neesi ļauns un slinks. Trešais kalps tiek saukts par blēdīgu un kūtru jeb var tulkot: ļaunu un slinku (πονηρὲ δοῦλε καὶ ὀκνηρέ). Iemesls rezervētai kristīgai dzīvei, kurā taupam sevi sev, ir ļaunums. Tas nozīmē, ka mūsu sirdis nav tīras. Tāpēc arī slinkums. Rom. 12:11 sākumā Pāvils arī lieto šo vārdu “slinks”: “Savā darbā neesiet kūtri ...” jeb burtiski: “neesiet slinki dedzībā”.
3) Vienmēr atceries, ka Jēzus ir Kungs. Jēzus gan līdzībā stāstīja par bargu kungu, kas pļāva, kur nebija sējis, un salasīja, kur nebija kaisījis. Jēzus ir labs Kungs. Bet princips līdzībā ir skaidrs: Jēzus ir Kungs un noteiks pilnīgi visu, nevis tu vai es. Mums Viņam būs jāatbild par savu dzīvi.
Pirmie divi tika uzteikti par viņu godīgumu un uzticību (ἀγαθὲ καὶ πιστέ). Tas nozīmē, ka viņi rēķinājās, ka kungs ir kungs. Būsim arī mēs uzticīgi Jēzum. Viņš ir Kungs.
4) “Laid apgrozībā” to, ko Jēzus tev ir uzticējis. Tam ir vērtība un tas nesīs augļus. Tad, kad darbīgi izdzīvojam to, ko Dievs tik īpašu, pat šķietami vienkāršu, mums ir uzticējis, tad neviens nav viduvējība. Tad mēs darbojamies ar paša Ķēniņa uzticēto.
5) Lūdz Dievu par šīm lietām un rīkojies.
Mums Jēzum būs jādod atpakaļ Viņa mums dotās spējas un talants pavairotā pakāpē. Tas pagodina Jēzu. Pirmo divu kalpu rīcība ne tikai izpelnījās uzslavu un atalgojumu; šī rīcība parādīja, ka viņi vērtēja savu kungu par kungu.
Tas, ka Jēzus ir nomiris par mūsu grēkiem un ir mūsu Glābējs, ir lielākais iemesls, lai mēs savu dzīvi un visu sevi atdotu Viņam. Mēs esam dārgi atpirkti un piederam Jēzum (1.Kor. 6:19.20).