• Dieva laipnība un Israēla pretestība

  • 1 Asafa pamācība. Klausies, mana tauta, manu mācību, atveriet savas ausis manas mutes vārdiem!
  • 2 Es atdarīšu savu muti runai ar sakāmiem vārdiem, stāstīšu senlaiku mīklas.
  • 3 Ko esam dzirdējuši un zinām un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
  • 4 to mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem: Tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku, un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis.
  • 5 Viņš ir cēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavēlējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem,
  • 6 lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tie celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem,
  • 7 lai tie liktu savu cerību uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, un turētu Viņa pavēles,
  • 8 lai viņi nebūtu tādi kā viņu tēvi, stūrgalvīga un nepaklausīga cilts - cilts, kas savā sirdī nebija pastāvīga, kam gars neturējās pie Dieva.
  • 9 Efraima dēli, kas bija bruņoti stopiem, atkāpās cīņas dienā.
  • 10 Viņi neturēja Dieva iecelto derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
  • 11 viņi aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
  • 12 Viņu tēvu priekšā Viņš bija darījis brīnumus Ēģiptes zemē, Coānas laukos.
  • 13 Viņš pāršķīra jūru, lika viņiem tai izsoļot cauri un uzstatīja ūdeni kā aizsprostu;
  • 14 Viņš tos vadīja ar padebesi dienā un cauru nakti ar uguns atspīdumu.
  • 15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un dzirdināja viņus kā ar dziļuma ūdeņiem papilnam;
  • 16 Viņš lika strūklām izplūst no klints un ūdenim tecēt straumēm.
  • 17 Bet tie joprojām grēkoja pret Viņu un sacēlās pret Visuaugstāko tuksnesī.
  • 18 Viņi kārdināja Dievu savās sirdīs, prasīdami barību pēc savas iekāres.
  • 19 Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami: "Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī?
  • 20 Redzi, Viņš gan ir sitis klinti, ka iztecēja ūdens un plūda strauti, bet vai Viņš var Savai tautai dot arī maizi un gaļu?"
  • 21 Tāpēc, kad Tas Kungs to dzirdēja, Viņš apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un dusmas pacēlās pret Israēlu,
  • 22 jo tie neuzticējās Dievam un nepaļāvās uz Viņa palīdzību.
  • 23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu durvis,
  • 24 lika mannai līt uz viņiem, ko ēst, un deva viņiem debesu labību.
  • 25 Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
  • 26 Viņš lika austriņam celties debesu ārēs un atveda ar Savu spēku dienvidu vēju,
  • 27 un birdināja uz viņiem gaļu kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis.
  • 28 Viņš lika tiem krist viņu nometnes vidū, visapkārt viņu mājokļiem.
  • 29 Viņi ēda un pieēdās, Viņš deva tiem to, ko viņi kāroja,
  • 30 bet viņi vēl nebija tikuši no savas kārības vaļā, vēl ēdiens bija viņu mutē,
  • 31 kad Dieva dusmība cēlās pret viņiem, un Viņš nožņaudza spēcīgos vīrus viņu starpā un nonāvēja Israēla jaunekļus.
  • 32 Tomēr viņi grēkoja joprojām un neticēja Viņa brīnuma darbiem.
  • 33 Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā.
  • 34 Kad Viņš tos žņaudza, tad tie vaicāja pēc Viņa, atgriezās un meklēja Dievu,
  • 35 un atcerējās, ka Dievs ir viņu klints un ka Dievs, Visuaugstākais, ir viņu pestītājs.
  • 36 Bet viņi liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti un meloja Viņam ar savu mēli,
  • 37 jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības.
  • 38 Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa Savas dusmas un nelika pamosties visai Savai bardzībai,
  • 39 jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas.
  • 40 Cik reizes viņi To Kungu nekaitināja tuksnesī un neapbēdināja Viņu tuksnešainā vietā!
  • 41 Viņi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto.
  • 42 Viņi nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku, nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem,
  • 43 kad Viņš Savas zīmes rādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coānas klajumā.
  • 44 Viņu upes Viņš pārvērta tur par asinīm un padarīja viņu strautus nedzeramus,
  • 45 uzsūtīdams viņiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas viņiem nesa bojā eju,
  • 46 un deva viņu augļus spradžiem un viņu pļauju siseņiem.
  • 47 Viņš sadragāja viņu vīna kokus ar krusu un viņu vīģes kokus ar debesu ledus gabaliem,
  • 48 un nogalināja viņu lopus krusas negaisā un viņu ganāmos pulkus ar zibeņiem.
  • 49 Un Viņš uzsūtīja viņiem Savu dusmu kvēli, bardzību, postu un bēdas, ļaunu eņģeļu pulku.
  • 50 Viņš deva vaļu Savām dusmām, nepasargādams no nāves viņu dvēseles, pamezdams viņu dzīvības mērim.
  • 51 Un Viņš lika nomirt pirmdzimušajiem Ēģiptē, vīru spēka pirmdzimtajiem Hama teltīs,
  • 52 un veda Savu tautu tālākā ceļā kā avis un vadīja viņus kā ganāmo pulku tuksnesī.
  • 53 Un Viņš tos droši vadīja, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus apklāja jūra.
  • 54 Un Viņš tos veda Savas zemes svētajos novados, uz kalnāju, ko Viņa labā roka bija ieguvusi.
  • 55 Viņš aizdzina tautas, viņiem ienākot, un piešķīra pēc izmestajiem mesliem viņu zemes gabalus Israēlam par mantojuma daļu un lika Israēla ciltīm dzīvot viņu teltīs.
  • 56 Taču viņi kārdināja un kaitināja Dievu, to Visuaugstāko, un neievēroja Viņa liecības.
  • 57 Viņi novērsās un kļuva neuzticīgi kā viņu tēvi, viņi sabruka kā atslābis viltīgs stops.
  • 58 Viņi sarūgtināja Viņu ar saviem elku kalniem un sadusmoja Viņu ar kalpošanu augstienēs saviem elku tēliem.
  • 59 Dievs dzirdēja to un apskaitās, un Israēls Viņam ļoti rieba, un Viņš to pameta pamazām gandrīz pavisam.
  • 60 Viņš pameta Savu mājokli Šīlo, Savu telti, kur Viņš mājoja starp cilvēkiem.
  • 61 Viņš atdeva Savu spēku gūstā un Savu godību ienaidnieka rokā.
  • 62 Viņš nodeva Savu tautu zobena varā un iedegās dusmās pret Savu mantojumu.
  • 63 Viņu jaunekļus aprija uguns, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
  • 64 Viņu priesteri krita no zobena, un viņu atraitnes nevarēja viņus apraudāt.
  • 65 Tad pamodās Tas Kungs kā gulētājs, kā varonis, kas pieceļas no vīna noreibuma,
  • 66 un sita Savus ienaidniekus no mugurpuses, uzkrāva viņiem mūžīgu negodu.
  • 67 Viņš atmeta Jāzepa telti un neizraudzīja Sev vairs Efraima cilti,
  • 68 bet izredzēja Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kas Viņam mīļš bija kļuvis.
  • 69 Viņš cēla Savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kurai Viņš mūžīgus pamatus licis.
  • 70 Tad Viņš izraudzīja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma viņu no avju laidariem;
  • 71 Viņš lika viņam nākt no zīdītājām avīm ganīt Jēkabu, Savu tautu, un Israēlu, Savu mantojumu.
  • 72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi un vadīja viņus ar sapratīgu roku.