• TREŠĀ GRĀMATA

  • 1 Asafa dziesma. Tiešām, vēlīgs ir Dievs Israēlam, tiem, kam sirdis ir šķīstas.
  • 2 Bet es - es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, mani soļi gandrīz būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta,
  • 3 jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas.
  • 4 Tiešām viņiem nav nekādu bēdu visu mūžu, vesela un labi barota ir viņu miesa.
  • 5 Cilvēku grūtības viņus nespiež, viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki.
  • 6 Tādēļ arī augstprātība ir viņu kaklarota, un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs.
  • 7 Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu sirds domas.
  • 8 Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas.
  • 9 Līdz debesīm viņi paceļ savu muti, un viņu mēle šaudās pa visu zemes virsu.
  • 10 Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem, kā ūdeni dzerot, uzņem sevī viņu mācības.
  • 11 Un viņi saka:"Kā Dievs to zinās? Vai Visuaugstākais ir kāds viszinis?"
  • 12 Redzi, tādi ir bezdievji, un tomēr viņiem arvienu labi klājas pasaulē, un viņi vairo savu bagātību.
  • 13 Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas.
  • 14 Un mani taču nelaime mocīja katru dienu un bargi mani pārmācīja ik rītus.
  • 15 Tomēr, ja es domātu: es runāšu tāpat kā viņi,- redzi, tad es apgrēkotos - pret visu tavu bērnu dzimtu.
  • 16 Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai,
  • 17 tiekāms es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida.
  • 18 Tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties, ka viņi iet postā.
  • 19 Cik pēkšņi viņi tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu!
  • 20 Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis, tā Tavā priekšā, ak, Visuvarenais, Tev ceļoties, viņu tēli būs pēc Tavas pavēles pazuduši.
  • 21 Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu,
  • 22 tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā.
  • 23 Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas,
  • 24 Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā.
  • 25 Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes!
  • 26 Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!
  • 27 Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas.
  • 28 Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.