• Slava Dievam, pasaules Radītājam

  • 1 Teici To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, cik Tu esi liels, cildenumā un godībā tērpies.
  • 2 Tu ģērbies gaismā kā tērpā, Tu izplet debesis kā telts segu.
  • 3 Tu ūdeņus liec Savai pilij par pamatu, Tu brauc uz mākoņiem kā ar ratiem, Tu skrien ar vēja spārniem;
  • 4 Tu dari vējus par Saviem vēstnešiem un uguns liesmas par Saviem kalpiem.
  • 5 Tu pamatojis zemi uz stipriem balstiem, ka tā nesvārstās nemūžam.
  • 6 Ar pirmplūdiem Tu biji apsedzis to kā ar drēbēm, ūdeņi stāvēja pāri kalniem;
  • 7 no Taviem draudu saucieniem tie bēga, no Tava pērkona tie aizsteidzās bailēs.
  • 8 Kalni pacēlās augstu, un lejas nogrima līdz tai vietai, kā Tu tām biji licis.
  • 9 Tu robežas esi licis, ko ūdeņiem nebūs pārkāpt, tie neapplūdinās vairs zemi.
  • 10 Tu pievadi avotus strautiem pa ielejām, tā ka šie strauti priecīgi burbuļo dziļumos starp kalniem.
  • 11 Tie dzirdina tālāk visus kustoņus laukā, tur meža ēzeļi dzesē savas slāpes.
  • 12 Viņu krastos dzīvo debess putni un dzied koku zaros dziesmas.
  • 13 Tu veldzē kalnus no Savas debess pils; ar augļiem, ko Tu audzē, piepildās zeme.
  • 14 Tu liec augt zālei par barību lopiem un dažādiem augiem cilvēku vajadzībām, Tu liec zaļot sējai, lai nāktu no zemes maize
  • 15 un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, lai viņa vaigs spīdētu no eļļas un maize lai stiprinātu viņa miesu.
  • 16 Ar valgumu pildās Tā Kunga koki, Libanona ciedru koki, ko Viņš stādījis,
  • 17 kur putni taisa savas ligzdas, kur stārķi dzīvo ciprešu galotņu zaros.
  • 18 Augstie kalni ir par mājokli kalnu kazām, un klintis āpšiem par patvērumu.
  • 19 Tu radīji mēnesi laika noteikšanai, un sauli, kas pati zina savu gaitu.
  • 20 Kad iestājas tumsa, tad metas nakts, tad kustas visi meža zvēri.
  • 21 Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma un gaida savu barību no Dieva.
  • 22 Kad saule uzlec, tad tie pazūd un apgulstas savās alās;
  • 23 tad cilvēks iziet pie sava darba, iegrimdams savā darbā līdz vakara laikam.
  • 24 Cik lieli ir Tavi darbi, ak, Kungs! Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis; zeme ir Tavu radījumu pilna.
  • 25 Redzi, jūra - cik liela un plaša tā uz visām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā daudzumā visādi kustoņi, lieli un mazi.
  • 26 Tur brauc kuģi, tur ir leviatāns, ko Tu esi radījis, lai tas rotaļājas tanī.
  • 27 Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dod savā laikā.
  • 28 Kad Tu to viņiem dod, tad viņi to sakrāj; kad Tu atver Savu roku, tad viņi top paēdināti ar visu labu.
  • 29 Bet, kad Tu apslēp Savu vaigu, tad viņi krīt bailēs; kad Tu viņiem atņem dvašu, tad viņi mirst un atgriežas pīšļos.
  • 30 Kad Tu sūti Savu Garu, tad viņi top dzīvi radījumi, tā Tu atjauno zemes seju.
  • 31 Tā Kunga godība lai paliek mūžīgi, Tas Kungs priecājas par Saviem darbiem!
  • 32 Kad Viņš uzlūko zemi, tad tā trīc; kad Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp.
  • 33 Es dziedāšu Tam Kungam visu savu mūžu, es slavēšu savu Dievu, kamēr vien šeit mītu!
  • 34 Manas sirds domas lai Viņam patīk, es priecāšos Tam Kungam!
  • 35 Grēcinieki lai pazūd no zemes virsas, un kaut bezdievju nebūtu vairs. Teici To Kungu, mana dvēsele! Alelujā!