• Jēzus dziedina apsēsto

  • 1 Un tie nonāca viņpus jūras, geraziešu zemē.
  • 2 Un, Viņam no laivas izkāpjot, tūdaļ nāca pretim no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu,
  • 3 kam bija sava mītne kapos un ko neviens nevarēja ne ķēdēm saistīt.
  • 4 Jo tas pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja savaldīt.
  • 5 Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kapos un kalnos, brēca un sita sevi ar akmeņiem.
  • 6 Bet, Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās Viņa priekšā zemē
  • 7 un brēca ar stipru balsi un sacīja: "Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Visuaugstākā, Dēls? No Dieva puses, lūdzu, nemoki mani!"
  • 8 Jo Viņš uz to sacīja: "Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka!"
  • 9 Un Viņš tam jautāja: "Kāds tev vārds?" Un tas Viņam saka: "Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz."
  • 10 Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš neizdzītu tos no tā apgabala.
  • 11 Bet tur pie kalna liels cūku pulks bija ganos.
  • 12 Un tie Viņu lūdza, sacīdami: "Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam."
  • 13 Un Viņš tiem to atļāva, un nešķīstie gari izgājuši ieskrēja cūkās; un cūku pulks no krasta iegāzās jūrā. To bija ap divi tūkstoši, un tās noslīka jūrā.
  • 14 Un viņu gani bēga un stāstīja to pilsētā un uz laukiem; un tie izgāja raudzīt, kas noticis.
  • 15 Un tie nāk pie Jēzus un ierauga ļauna gara apsēsto tur sēžam apģērbtu un pilnā prātā, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās.
  • 16 Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā ļaunā gara apsēstam bija noticis un par tām cūkām.
  • 17 Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām izejot.
  • 18 Un, kad Viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais Viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie Viņa.
  • 19 Bet Viņš tam neļāva un saka tam: "Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies."
  • 20 Un tas nogāja un sāka sludināt visā desmit pilsētu apgabalā, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.

  • Jēzus dodas modināt Jaīra mirušo meitiņu

  • 21 Un, kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu sapulcējās pie Viņa, un Viņš bija jūrmalā.
  • 22 Un redzi, nāk viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, Viņu redzēdams, tas krīt pie Viņa kājām
  • 23 un Viņu ļoti lūdz, sacīdams: "Mana meitiņa mirst, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo."
  • 24 Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ un drūzmējās ap Viņu.

  • Slimā sieviete pieskaras Jēzus drēbēm

  • 25 Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu.
  • 26 Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka.
  • 27 Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes,
  • 28 jo tā sacīja: "Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela."
  • 29 Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta.
  • 30 Un Jēzus tūdaļ, Sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: "Kas Manas drēbes aizskāris?"
  • 31 Un Viņa mācekļi Viņam sacīja: "Tu redzi, ka ļaudis Tev spiežas virsū, un Tu saki: kas Mani aizskāris?"
  • 32 Un Viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi.
  • 33 Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un pateica Viņam visu patiesību.
  • 34 Bet Viņš uz to sacīja: "Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites."

  • Jēzus uzmodina Jaīra mirušo meitiņu

  • 35 Viņam tā vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāk un saka: "Tava meita jau nomirusi, ko tu vēl apgrūtini Mācītāju."
  • 36 Bet Jēzus, šo vārdu neievērodams, sacīja uz sinagogas priekšnieku: "Nebīsties, tici vien!"
  • 37 Un Viņš neļāva nevienam Sev līdzi ieiet kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.
  • 38 Un viņi ienāk sinagogas priekšnieka namā un dzird troksni un redz daudzus raudam un vaimanājam.
  • 39 Un, iegājis namā, Viņš tiem saka: "Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ."
  • 40 Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš, visus izdzinis, ņem Sev līdzi bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un ieiet, kur bērns gulēja.
  • 41 Un Viņš satvēra bērna roku un saka uz to: "Talita, kūmi!" Tas ir tulkots: "Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!"
  • 42 Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos tūliņ pārņēma liels uztraukums.
  • 43 Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.