1
Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā.
2
Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims.
3
Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: "Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims."
4
Jēzus, to dzirdējis, sacīja: "Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts."
5
Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru.
6
Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās.
7
Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: "Iesim atkal uz Jūdeju!"
8
Mācekļi Viņam saka: "Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?"
9
Jēzus atbildēja: "Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu.
10
Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas."
11
To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt."
12
Mācekļi Viņam sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies."
13
Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu.
14
Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris;
15
un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!"
16
Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!"
Kristus ir augšāmcelšanās un dzīvība
17
Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā.
18
Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju.
19
Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli.
20
Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot.
21
Tad Marta sacīja Jēzum: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris!
22
Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos."
23
Jēzus viņai saka: "Tavs brālis celsies augšām!"
24
Marta saka Viņam: "Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā."
25
Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs,
26
un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?"
27
Viņa saka: "Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē."
Jēzus raud pie Lācara kapa
28
Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: "Mācītājs ir atnācis un tevi sauc."
29
Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un dodas pie Viņa.
30
Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta Viņu bija satikusi.
31
Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu.
32
Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris."
33
Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma
34
un sacīja: "Kur jūs viņu esat likuši?" Tie Viņam saka: "Kungs, nāc un redzi!"
35
Jēzus raudāja.
36
Tad jūdi sacīja: "Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!"
37
Bet daži viņu starpā sacīja: "Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?"
Lācara atdzīvināšana
38
Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā.
39
Jēzus saka: "Noņemiet akmeni!" Marta, mirēja māsa, saka Viņam: "Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas."
40
Jēzus viņai saka: "Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?"
41
Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: "Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis!
42
Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis."
43
Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: "Lācar, nāc ārā!"
44
Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: "Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet."
Jūdu lēmums nogalināt Jēzu
45
Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt.
46
Bet daži no tiem aizgāja pie farizejiem un izstāstīja viņiem, ko Jēzus bija darījis.
47
Tad augstie priesteri un farizeji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: "Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju.
48
Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu."
49
Un viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja viņiem: "Jūs neko nesaprotat
50
un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā."
51
Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā
52
un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.
53
No tās dienas tie nosprieda Viņu nokaut.
54
Bet Jēzus nu vairs nestaigāja atklāti starp jūdiem, bet no turienes aizgāja uz apgabalu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā Efraima, un tur palika kopā ar mācekļiem.
55
Bet jūdu Pashā bija tuvu, un daudzi no laukiem jau pirms Pashā devās uz Jeruzālemi, lai šķīstītos.
56
Tie meklēja Jēzu un runāja savā starpā, Templī stāvēdami: "Kā jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?"
57
Bet augstie priesteri un farizeji bija devuši rīkojumu, ka katram, kas zina, kur Viņš ir, Viņš jāuzrāda, lai tie Viņu varētu apcietināt.