• Ēlīhu nosoda paštaisnību

  • 1 Tad Ēlihus turpināja un sacīja:
  • 2 "Vai tev šķiet esam pareizi, ka tu saki: mana taisnība iet pār Dieva taisnību,
  • 3 ka tu spried: ko man būs iegūt? Kāds man labums, ka esmu tīrs no grēka? -
  • 4 Es tev to paskaidrošu ar vārdiem un arī taviem draugiem, kas pie tevis.
  • 5 Uzlūko debesis un raugies augšup mākoņos, kas ir augstu pār tevi!
  • 6 Ja tu grēko, ko tu ar to tieši Viņam nodari? Un, ja tu pavairo savu pārkāpumu skaitu, kādu zaudējumu tad tu ar to sagādā Viņam?
  • 7 Un, ja tu esi taisns, kas Viņam no tā tiek? Jeb vai Viņš saņem sev kaut ko tavas rokas dāvinātu?
  • 8 Tikai cilvēkam, kāds tu esi, var ko nozīmēt tavs ļaunums, un tikai tev, cilvēka bērnam, tavs taisnīgums var būt par svētību.
  • 9 Ļaudis gan vaimanā par neskaitāmiem spaidiem un skaļi sūdzas par lielo cilvēku varmācību,
  • 10 bet nemēdz gan jautāt: kur ir pats Dievs, mans Radītājs, kas pat naktī iedveš slavas dziesmas,
  • 11 kas iemāca mums vairāk nekā zemes zvēriem un kas dara mūs gudrākus par debesu putniem?
  • 12 Tad nu cilvēki brēc par ļauno ļaužu augstprātību, bet Viņš neveltī tam nekādu uzmanību.
  • 13 Tiešām! Tukšām žēlabām Dievs nepiegriež vērību, un Visuvarenais tās pat neuzlūko.
  • 14 Un vēl tu pat izsakies, ka tu Viņu neredzot; tava lieta gan guļot Viņa priekšā, bet tu velti gaidot Viņa izšķīrēju spriedumu.
  • 15 Un nu tieši tagad, kad Viņa dusmas nesoda un Viņš neveltī daudz uzmanības pārgalvīgiem vārdiem,
  • 16 Ījabs plaši atver muti tukšām izrunām un izplūst bez dziļāka ieskata lietu būtībā pārgalvīgos vārdos."