• Ījabs: manas ciešanas ir nepelnīti smagas

  • 1 Un Ījabs atbildēja un sacīja:
  • 2 "Arī vēl tagad manu žēlošanos jūs uzskatāt par nepielaidību, un tomēr smagi ir nogūlusies pār mani Viņa roka, smagāk, nekā es to varu izteikt savās žēlabās.
  • 3 Ak, kaut es mācētu Viņu atrast, ka es varētu nonākt pie Viņa troņa!
  • 4 Tad es pats izkārtotu savu lietu Viņa vaiga priekšā, un ar pierādījuma vārdiem es turētu pilnu savu muti.
  • 5 Tad es arī dabūtu zināt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un tad es saprastu, ko Viņš man saka.
  • 6 Vai Viņš tad ar visu Savas varas pilnību cīnītos ar mani? Ak, droši vien ne! Viņš tikai Savu vērību piegrieztu man.
  • 7 Tad kā taisnais es atbildētu Viņam, un uz visiem laikiem es būtu brīvs no sava tiesneša.
  • 8 Bet tomēr, ja es eju uz austrumiem, tad Viņa tur nav, un, ja es eju uz rietumiem, tad es Viņu nepamanu.
  • 9 Ja Viņš darbojas ziemeļos, tad es Viņu nesaredzu, ja Viņš pagriežas uz dienvidiem, tad es Viņu tāpat nesaredzu.
  • 10 Taču manis ieturamo ceļu Viņš zina itin labi, un, ja Viņš mani pārbaudītu, es tiktu atrasts zeltam līdzīgs.
  • 11 Pie Viņa gaitām sējās klāt manu kāju soļi, un Viņa ierādīto ceļu es esmu allaž ieturējis, nenovirzīdamies no tā.
  • 12 No Viņa lūpu dotām pavēlēm es neatrāvos, savās krūtīs es noslēpu Viņa mutes dotos norādījumus.
  • 13 Taču Viņš paliek arvienu tas pats: kas Viņam var pretoties? Un, kad Viņš uz ko pastāv, kas var atbildēt: nē? Ko Viņa prāts vēlas, to Viņš arī piepilda.
  • 14 Tādēļ Viņš arī īstenos, ko Viņš par mani nolēmis, un daudz tādu lietu Viņam arvien ir prātā.
  • 15 Tādēļ es esmu nobijies un trīcu Viņa skata priekšā; visu to pārdomājot, man pat rodas bailes no Viņa!
  • 16 Tas tiešām ir Dievs, kas ir atņēmis drosmi manai sirdij, un Visuvarenais ir man licis drebēt.
  • 17 Un ne ārējo bēdu tumsas dēļ es jūtos iznīcināts un arī ne manis paša dēļ, ko Viņš ietērpis ciešanu tumsā.