• Ījabs: es zinu, mans Pestītājs ir dzīvs

  • 1 Un Ījabs atbildēja un sacīja:
  • 2 "Cik ilgi jūs manu dvēseli gribat skumdināt, mani ar vārdiem saplosīdami gabalos?
  • 3 Jau desmitkārt jūs mani niecinājāt, un jums nebija par kaunu man sāpes darīt!
  • 4 Un, ja es patiešām būtu maldījies, tad šie maldi vispirmām kārtām skartu mani pašu.
  • 5 Bet, ja patiešām jums ir ļauts pacelties man pāri, tad vai varat man pierādīt mana kauna iemeslu?
  • 6 Atzīstiet taču, ka netaisni Dievs mani ir locījis pie zemes un visapkārt man apmetis ķeramo tīklu!
  • 7 Redzi, ja es iekliedzos par varmācību, tad es atbildes vis negūstu; ja es saucu pēc palīdzības, tad nav nekādas tiesas varas.
  • 8 Manam ceļam Viņš ir licis šķēršļus, lai es netieku tālāk, un pāri manām tekām Viņš ir klājis tumsu.
  • 9 Viņš mani piespiedis novilkt manu godu, Viņš man noņēmis no manas galvas goda vainagu.
  • 10 Viņš mani salauzījis visās malās, es eju bojā; man manas cerības Viņš izrāvis kā koku ar visām saknēm.
  • 11 Viņš iekvēlinājis Savu bardzību pret mani, pie Saviem ienaidniekiem Viņš mani ir pieskaitījis.
  • 12 Viņa karapulki visi kopā ir sanākuši pret mani, savus uzbrukuma ceļus viņi uzbēruši un apmetuši nometni apkārt manai teltij.
  • 13 Bet mani brāļi ir tīšām no manis tālu, mani paziņas man ir sveši kļuvuši.
  • 14 Mani radi uzturas kaut kur tālumā, un mani uzticamie draugi mani aizmirsuši.
  • 15 Kas mīt manā paša namā, kā arī manas kalpones, mani skaita pie svešiem ļaudīm: svešinieks es esmu kļuvis viņu acīs.
  • 16 Ja kalpam es dodu pavēli, tad tas neatbild, tas man ar savu muti mīļi jālūdzas.
  • 17 Mana dvaša riebj pat manai sievai, es jau nelabi ožu pie manas cilts piederīgiem vīriem, pat maniem brāļiem.
  • 18 Pat draiskulīgi zēni mani muļķo: kad es ar pūlēm mēģinu piecelties, viņi zobojas par mani.
  • 19 Visiem maniem uzticamiem draugiem es derdzos, un tie, ko es mīlēju, ir man pagriezuši muguru un ir man naidīgi.
  • 20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un no maniem zobiem atlikusi vienīgi āda.
  • 21 Mani dārgie draugi, apžēlojieties, apžēlojieties par mani, jo paša Dieva roka mani smagi ir situsi!
  • 22 Kāpēc jūs mani vajājat kā tas stiprais Dievs, un kāpēc jūs nemitaties plosīt manas miesas?
  • 23 Ak, kaut manas runas tiktu uzrakstītas rakstos, kaut tās taptu iezīmētas grāmatā!
  • 24 Kaut vārdi ar dzelzs irbuli tiktu iegrebti svinā un pēc tam iecirsti klintī par mūžīgu piemiņu!
  • 25 Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem,
  • 26 un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu.
  • 27 Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!
  • 28 Kad jūs sakāt: kā mēs to vajāsim un ka tā vaina meklējama manī pašā, -
  • 29 tad bīstaities jūs paši no zobena, jo tamlīdzīgi apvainojumi pelna sodu ar zobenu, lai jūs atzītu, ka vēl pastāv tiesa!"