Autors

Evaņģēlija autors ir apustulis Jānis, māceklis, "ko Jēzus mīlēja" (20:2; sk. arī 13:23; 19:26; 21:7.20.24). Tas nav tā, ka Jēzus nemīlēja citus mācekļus vai citus mācekļus mīlēja mazāk. Visticamāk Jānis ar šiem vārdiem kā šī evaņģēlija autors izmantoja to priekštiesību uzrakstīt to, kā viņš jutās. No Mt. 4:21.22 uzzinām, ka Jānim bija brālis Jēkabs, un tēvs Cebedejs. Viņi bija zvejnieki.

Jānis bija ievērojams pirmajā draudzē, bet šajā evaņģēlijā viņš nav vārdā nosaukts, kas būtu dabīgi, ja viņš to rakstīja. Bet, ja viņš nav rakstījis šo evaņģēliju, tad: kāpēc Jānis nebūtu nosaukts vārdā? No rakstītā redzams, ka autors labi pārzināja jūdu dzīvi un zemi: jūdi ar samariešiem bija naidā (4:9), Betānija bija 15 stadiju (3,2 km) no Jeruzalemes (11:18), Jānis piemin Kānas ciemu, kas nav minēts nevienā no seniem rakstiem (2:1; 21:2). Ir notikumi, kurus varēja un būtu gribējis pieminēt tikai aculiecinieks: svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju Betānijā (12:3) u.c.

Sarakstīšanas laiks

Kādi uzskata, ka Jāņa evaņēlijs ticis uzrakstīts ap 85.gadu vai vēlāk. Viens no argumentiem pie šī uzskata ir attīstītā Jāņa ev. teoloģija. Citi saka, ka evaņģēlijs varētu būt ticis sarakstīts 50-tajos gados un ne vēlāk kā 70.gadā. Šī uzskata pārstāvji saka arī, ka attīstīta teoloģija nebūt nenorāda uz vēlāku sarakstīšanas laiku. Piem., Rom. teoloģija (vēstule sarakstīta ap 57.g.), ir tikpat attīstīta kā Jāņa ev. Pie tam 5:2 rakstītais, ka Jeruzalemē "ir" Betzatas (Betezdas) dīķis un nevis, ka šis dīķis "bija", varētu norādīt, ka Jāņa evaņģēlijs ticis sarakstīts pirms 70.gada, kad Jeruzālemi nopostīja. Citi saka, ka Jānis arī citur, runādams par pagātni, lietojis tagadnes laiku.

Rakstīšanas nolūks

Rakstīšanas nolūks ir skaidri nosaukts, Jņ. 20:30.31:

30 Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā.
31 Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.

Skaidrojums par tekstu pēc grieķu val.:

30 Πολλὰ μὲν οὖν καὶ ἄλλα σημεῖα ἐποίησεν ὁ Ἰησοῦς ἐνώπιον τῶν ⸀μαθητῶν, ἃ οὐκ ἔστιν γεγραμμένα ἐν τῷ βιβλίῳ τούτῳ·
31 ταῦτα δὲ γέγραπται ἵνα πιστεύ[ς]ητε ὅτι Ἰησοῦς ἐστιν ὁ χριστὸς ὁ υἱὸς τοῦ θεοῦ, καὶ ἵνα πιστεύοντες ζωὴν ἔχητε ἐν τῷ ὀνόματι αὐτοῦ. 

Vārds ticētu 31.p. pēc vienas daļas manuskriptu ir prezentā, aktīvā, konkunktīvā (πιστεύητε), bet pēc citiem manuskriptiem aoristā, aktīvā, konjunktīvā (πιστεύςητε). Ja aoristā, tad domāts ticības sākums; ja prezentā, tad ticības turpinājums. Frāze "pie ticības nākuši" grieķu val. ir prezenta divd., kas būtu jātulko "ticēdami". Gan darbības vārds, gan divdabas ir saskaņā ar Jāņa ev. lielo akcentu, proti, ticību Jēzum. Līdz ar to šis pants pasaka, kāpēc sarakstīts Jāņa evaņģēlijs. Šis evaņģēlijs ir noderīgs gan neticīgiem, gan kristiešiem. Lasot šo evaņģēliju un cenšoties to saprast ir jāpatur prātā Jāņa definētais rakstīšanas nolūks: uzrakstītās zīmes (sk. zemāk A) ir rakstītas ar nolūku, lai cilvēki ticētu (sk. zemāk B), un ticētu, "ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls".

(A) Zīmes nav tikai brīnumi, bet norādes uz kaut ko. Šīs zīmes ir sekojošās:

  1. Ūdens pārvēršana vīnā Kānā Galilejā (2:1-11). 11.p.: "Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt."
  2. Galma vīra dēla dziedināšana Kapernaumā (4:46-54). 54.p.: "Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā."
  3. Neveselā dziedināšana pie Betzatas dīķa Jeruzalemē (5:1-18).
  4. 5000 cilvēku paēdināšana pie Galilejas jūras (6:5-14).
  5. Staigāšana pa ūdens virsu Galilejas jūrā (6:16-21).
  6. Aklā dziedināšana Jeruzālemē (9:1-7).
  7. Lācara uzcelšana no mirušiem Betānijā (11:1-45).

Ar šo zīmju palīdzību tiek parādīts, ka Jēzus ir Dievs un Israēla tautas Mesija.

(B) Ticības akcents. Tas aprakstīts gan tiešā, gan netiešā veidā.

Tiešā veidā:

  1. Jānis Kristītājs 1:34: „Un es esmu redzējis un liecinājis, ka Viņš ir Dieva Dēls."
  2. Nātānaēls 1:49: „Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!"
  3. Pēteris 6:69: „. . . mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais."
  4. Izdziedinātais aklais 9:35-38, 38.p.: "Viņš teica: "Es ticu, Kungs!" - un To pielūdza."
  5. Marta 11:27: „Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē."
  6. Toms 20:28: „Mans Kungs un Mans Dievs!"
  7. Jānis 20:31: „. . . Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls . . ."
  8. Jēzus 10:36: „Es esmu Dieva Dēls." (Sk. arī 4:26; 8:58; 9:35-38.)

Netiešā veidā:

1:7.12; 2:22; 3:16; 4:39.41.53 u.c.

Īpašie akcenti

Vairāk kā 1/3 daļa no visa Jāņa evaņģēlija apraksta to, kas notika aptuveni 24 stundu periodā, proti, 13.-19.nod. Tas iekļauj: Jēzus mazgā saviem mācekļiem kājas, Svētais vakarēdiens, Jēzus runas, augstpriesteriskā lūgšana (17.nod.), Jēzus nodošana, tiesāšana un nāve.

Viena no svarīgām tēmām Jāņa evaņģēlijā ir „Es esmu" pasludinājumi:

  1. "ES ESMU dzīvības maize." (6:35)
  2. "ES ESMU pasaules gaisma ..." (8:12)
  3. "ES ESMU durvis, kas ved pie avīm." (10:7, sk. arī 9.p.)
  4. "ES ESMU labais gans." (10:11.14)
  5. "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība …" (11:25)
  6. "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība …" (14:6)
  7. "ES ESMU īstais vīnakoks …" (15:1, sk. arī 5.p.)

Vēl ir Jēzus lietotie vārdi "Es esmu", kas ir paši par sevi: 4:26; 6:20; 8:24.28.58; 13:19; 18:5.6.8.

Jņ. 8:58 redzam kontrastu starp Ābrahāmu un Jēzu:

58 Jēzus atbildēja viņiem: "Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es."

Par Ābrahāmu sacīts γενέσθαι - aor.med.inf. - kļūt, tapt; par sevi Jēzus saka: ἐγὼ εἰμί - palīgdarbības vārds prez.akt.ind. - Es esmu.

Sakot "Es esmu" Jēzus skaidri norādīja, ka Viņš ir Dievs. Tas nāk no Ex. 3:14. Sk. arī Jes. 41:4; 43:10; 46:4.


Jāņa ev. daudzas runas ir šaurā lokā, vairākas no tām ir Jēzum runājot ar vienu cilvēku (piem., Jēzus runā ar Nikodēmu, ar sievu Samarijā, ar izdziedināto aklo u.c.).

Jāņa ev. ir uzrakstītas vairākas reizes, norādot, kad Jēzus savas kalpošanas laikā devās uz Jeruzālemi. Sk.:

  1. 2:13: "Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi." - 1.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.
  2. 5:1: "Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi." - 2.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.
  3. 7:2.10: "Bet jūdu Būdiņu svētki bija tuvu. … Bet, kad Viņa brāļi bija nogājuši uz svētkiem, tad arī Viņš devās turp, tomēr ne atklāti, bet paslepus." (Sk. 3.Moz. 23:34; 5.Moz. 16:13) - 3.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.
  4. 10:22.23:
22 Pēc tam Jeruzālemē bija Tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā. 
23 Jēzus staigāja pa Templi Salamana stabu ailē.

Varētu būt, ka šī ir vēl viena atsevišķa reize no iepriekšējās, proti, 7:10 minētās reizes, kad Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Ja tā, tad šī ir 4.reize, kad Jāņa ev. sacīts, ka Jēzus aizgāja jeb šoreiz ir aizgājis uz Jeruzālemi. Ja tomēr Jēzus kopš 7:10 nav atstājis Jeruzālemi, tad šī nav atsevišķa reize. 

5. 12:12: "Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi ..." - 4.vai 5.reizi (atkarībā no tā, kā saprast 10:22.23), kad Jāņa ev. sacīts, ka Jēzus iet uz vai ir Jeruzālemē.

Citos evaņģēlijos tas notiek 1x katrā (Lk. ev. sk. vēl par Jēzus bērnību).

Jāņa evaņģēlijā uzturēšanās un runas Jeruzālemē aizņem apmēram pusi no evaņģēlija.

Mārtiņš Balodis

  • The Eternal Word

  • 1 In the beginning was the Word, and the Word was with God, and the Word was God.
  • 2 He was in the beginning with God.
  • 3 All things were made through Him, and without Him nothing was made that was made.
  • 4 In Him was life, and the life was the light of men.
  • 5 And the light shines in the darkness, and the darkness did not comprehend it.

  • John’s Witness: The True Light

  • 6 There was a man sent from God, whose name was John.
  • 7 This man came for a witness, to bear witness of the Light, that all through him might believe.
  • 8 He was not that Light, but was sent to bear witness of that Light.
  • 9 That was the true Light which gives light to every man coming into the world.
  • 10 He was in the world, and the world was made through Him, and the world did not know Him.
  • 11 He came to His own, and His own did not receive Him.
  • 12 But as many as received Him, to them He gave the right to become children of God, to those who believe in His name:
  • 13 who were born, not of blood, nor of the will of the flesh, nor of the will of man, but of God.

  • The Word Becomes Flesh

  • 14 And the Word became flesh and dwelt among us, and we beheld His glory, the glory as of the only begotten of the Father, full of grace and truth.
  • 15 John bore witness of Him and cried out, saying, “This was He of whom I said, ‘He who comes after me is preferred before me, for He was before me.’”
  • 16 And of His fullness we have all received, and grace for grace.
  • 17 For the law was given through Moses, but grace and truth came through Jesus Christ.
  • 18 No one has seen God at any time. The only begotten Son, who is in the bosom of the Father, He has declared Him.

  • A Voice in the Wilderness

  • 19 Now this is the testimony of John, when the Jews sent priests and Levites from Jerusalem to ask him, “Who are you?”
  • 20 He confessed, and did not deny, but confessed, “I am not the Christ.”
  • 21 And they asked him, “What then? Are you Elijah?” He said, “I am not.” “Are you the Prophet?” And he answered, “No.”
  • 22 Then they said to him, “Who are you, that we may give an answer to those who sent us? What do you say about yourself?”
  • 23 He said: “I am ‘The voice of one crying in the wilderness: “Make straight the way of the Lord,”’ as the prophet Isaiah said.”
  • 24 Now those who were sent were from the Pharisees.
  • 25 And they asked him, saying, “Why then do you baptize if you are not the Christ, nor Elijah, nor the Prophet?”
  • 26 John answered them, saying, “I baptize with water, but there stands One among you whom you do not know.
  • 27 It is He who, coming after me, is preferred before me, whose sandal strap I am not worthy to loose.”
  • 28 These things were done in Bethabara beyond the Jordan, where John was baptizing.

  • The Lamb of God

  • 29 The next day John saw Jesus coming toward him, and said, “Behold! The Lamb of God who takes away the sin of the world!
  • 30 This is He of whom I said, ‘After me comes a Man who is preferred before me, for He was before me.’
  • 31 I did not know Him; but that He should be revealed to Israel, therefore I came baptizing with water.”
  • 32 And John bore witness, saying, “I saw the Spirit descending from heaven like a dove, and He remained upon Him.
  • 33 I did not know Him, but He who sent me to baptize with water said to me, ‘Upon whom you see the Spirit descending, and remaining on Him, this is He who baptizes with the Holy Spirit.’
  • 34 And I have seen and testified that this is the Son of God.”

  • The First Disciples

  • 35 Again, the next day, John stood with two of his disciples.
  • 36 And looking at Jesus as He walked, he said, “Behold the Lamb of God!”
  • 37 The two disciples heard him speak, and they followed Jesus.
  • 38 Then Jesus turned, and seeing them following, said to them, “What do you seek?” They said to Him, “Rabbi” (which is to say, when translated, Teacher), “where are You staying?”
  • 39 He said to them, “Come and see.” They came and saw where He was staying, and remained with Him that day (now it was about the tenth hour).
  • 40 One of the two who heard John speak, and followed Him, was Andrew, Simon Peter’s brother.
  • 41 He first found his own brother Simon, and said to him, “We have found the Messiah” (which is translated, the Christ).
  • 42 And he brought him to Jesus. Now when Jesus looked at him, He said, “You are Simon the son of Jonah. You shall be called Cephas” (which is translated, A Stone).

  • Philip and Nathanael

  • 43 The following day Jesus wanted to go to Galilee, and He found Philip and said to him, “Follow Me.”
  • 44 Now Philip was from Bethsaida, the city of Andrew and Peter.
  • 45 Philip found Nathanael and said to him, “We have found Him of whom Moses in the law, and also the prophets, wrote—Jesus of Nazareth, the son of Joseph.”
  • 46 And Nathanael said to him, “Can anything good come out of Nazareth?” Philip said to him, “Come and see.”
  • 47 Jesus saw Nathanael coming toward Him, and said of him, “Behold, an Israelite indeed, in whom is no deceit!”
  • 48 Nathanael said to Him, “How do You know me?” Jesus answered and said to him, “Before Philip called you, when you were under the fig tree, I saw you.”
  • 49 Nathanael answered and said to Him, “Rabbi, You are the Son of God! You are the King of Israel!”
  • 50 Jesus answered and said to him, “Because I said to you, ‘I saw you under the fig tree,’ do you believe? You will see greater things than these.”
  • 51 And He said to him, “Most assuredly, I say to you, hereafter you shall see heaven open, and the angels of God ascending and descending upon the Son of Man.”