Jaunajā derībā ir 27 grāmatas, no kurām 21 ir vēstule (Vecajā derībā neviena no 39 grāmatām nav vēstule). Par lielāko daļu no tām var teikt, ka tie ir vēstījumi, kas domāti plašam lasītāju lokam.

Ap. Pāvila vēstule romiešiem pieder pie tā sauktām doktrinālām vēstulēm, jo tā satur daudz mācību. Tā ir arī garākā no viņa vēstulēm.

Autors, sarakstīšanas laiks un vieta

Pieteikdams sevi kā šīs vēstules autoru, Pāvils sevi sauc par Kristus Jēzus vergu (δοῦλος, sk. 1:1). Viņš bija bijis kristīgās draudzes vajātājs. Tad, ceļā uz Damasku, Jēzus sastapa Saulu - Pāvilu (sk. Ap.d. 9.nod.). Kopš tā laika viņš kļuva par evaņģēlija sludinātāju.

Iespējams, ka šī grāmata ir tikusi sarakstīta 57.gada agrā pavasarī. Ļoti iespējams, ka Pāvils tajā laikā bija savā trešajā misijas ceļojumā, gatavs atgriezties uz Jeruzālemi ar ziedojumu no misijas draudzēm priekš nabadzībā nonākušajiem ticīgajiem Jeruzālemē (sk. 15:25-27). No Rom. 15:25.26 varam saprast, ka Pāvils jau bija saņēmis ziedojumus no draudzēm Maķedonijā un Ahajā, tāpēc viņš bija vai nu Korintā, vai arī bija jau bijis tur. Par šo nodomu vākt ziedojumus varam lasīt 1.Kor.16:1-4, - Pāvils to raksta draudzei, kurā viņš jau bija bijis sava 2. misijas ceļojuma laikā, sk. Ap.d. 18:1-18; 1.Kor. 1:12-16; tātad Pāvils gatavojas būt Korintā otro reizi. Pavisam Pāvils Korintā bijis 2x, pēc Ap.d. gr. Ja 1.Kor. 16. nod. atklāj nodomu vākt ziedojumus, bet Rom. 15. nod. liecina, ka tie jau savākti, tātad Pāvils ir vai ir bijis Korintā otro reizi. Tātad: Rom. sarakstīta pēc 1.Kor. un 2.Kor., kurā (8. un 9.nod.) vēl tiek runāts par ziedojumiem (sk. 9:1-5). 1. un 2.Kor. sarakstītas ap 55.g.

Šīs vēstules sarakstīšanas vieta ir vai nu Korinta vai Kenhreja (ap. 9,6 km no Korintas), jo:

  1. Rom. 16:1 pieminēta Foiba no Kenhrejas draudzes (iespējams, ka Foiba šo vēstuli aiznesa uz Romu, Rom. 16:1.2);
  2. Rom. 16:23 pieminēts Gajs, kas uzņēmis pie sevis Pāvilu, un viņš, iespējams, bija korintietis (1.Kor. 1:14);
  3. iespējams, ka arī Erasts (Rom. 16:23) bija korintietis, sk. 2.Tim. 4:20.

Vēstules adresāti, sarakstīšanas iemesls un nolūks

Vēstule tikusi rakstīta Romas kristiešu draudzei (Rom. 1:7), kuras locekļi pārsvarā bija nejūdi. Uz to, ka cittautieši varēja būt vairāk, bet jūdu kristieši mazāk, sk. dažādus pantus 9.-11. nod.; arī 14:1–15:13.

Ir zināms, ka Romas imperators Klaudijs (valdīja 41.-54.g.) ar ediktu bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu (sk. Ap.d. 18:2, iespējams, tas notika ap 49. g.). Vēsture saka, ka tas tika darīts saistībā ar domstarpībām starp jūdiem un kristiešiem kāda Krestus dēļ. Domā, ka runa ir par Kristu. Laikā, kad Pāvils rakstīja vēstuli Romas kristiešiem, ap 57.g., kādi jūdu kristieši jau bija atkal atgriezušies Romā, bet iespējams, ka viņu skaits bija mazāks nekā cittautiešu kristiešu skaits. Sk. Rom. 11:13a: “Jums es to saku, pagāniem.” Un no 11:17 uz priekšu 2.persona runājot par cittautiešiem. Sk. arī 14.nod. sākumu.

Tai pašā laikā 2.nod. ir rakstīta ļoti specifiski jūdiem, sk. Rom. 2:17.

Šīs vēstules galveno domu labi izsaka Rom 1:16.17:

16 jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim.
17 Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.

Šī vēstule izklāsta evaņģēlija pamatpatiesības, Dieva pestīšanas plānu un Dieva taisnību tiem, kas tic Jēzum, gan jūdiem, gan cittautiešiem.

Pāvilam bija dažādi nolūki šīs vēstules rakstīšanai.

1. Viņš rakstīja, lai sagatavotu sev "ceļu" savam Romas apmeklējumam un savai nodomātajai misijai uz Spāniju (1:10-15; 15:22-29). Rom. 15:19.23 rāda, ka Pāvils redzēja, ka Viņš bija izpildījis savu uzdevumu Vidusjūras Austrumu pasaulē. Tāpēc Pāvils skatījās uz Rietumiem, sk. arī Rom. 1:13-15.

Katrā ziņā šī vēstule neatspoguļo tik daudz problēmu kā, piem., 1.Kor., kurā daudz Pāvils risina korintiešu problēmas.

2. Viņš rakstīja, lai dotu pestīšanas mācību draudzei, kas nebija vēl saņēmusi neviena apustuļa mācību.

Vasarsvētkos Jeruzālemē bija pārstāvji arī no Romas (Ap.d. 2:10). Bet viņiem vēl bija nepieciešama kārtīga mācība.

Tai pašā laikā, rakstot šo vēstuli ar tik nopietnu mācību, Pāvils iepazīstināja Romas kristiešus ar to, kāda bija viņa paša pārliecība un ko viņš mācīja.

Tomēr Pāvils nerakstīja šo vēstuli, lai iegūtu labu slavu Romas kristiešu acīs. Pāvils negribēja izmantot Romas kristiešus, bet kalpot viņiem, sk. Rom. 1:11.12.

3. Viņš rakstīja, lai izskaidrotu attiecības starp jūdu un cittautieti Dieva pestīšanas plānā (īpaši 9.-11.nod.). Lielā cittautiešu grupa Romas draudzē nepieņēma jūdu kristiešus (14:1), tāpēc ka jūdu kristieši vēl joprojām jutās spiesti ievērot ēdienu likumus un svētās dienas (14:2-6).

Rom. bieži pieskaras jūdu un cittautiešu tēmai, sk. piem., 1., 2., 3., 9.-11., 14.-15.nod.

Lai kādi bija Pāvila nolūki, šī vēstule uzrunā plašāku loku nekā tikai Romas draudzi.

Īpašas iezīmes

  1. Vissistemātiskākā no Pāvila vēstulēm. Šī vēstule ir vairāk teoloģisks raksts nekā vēstule. Tai pašā laikā tā ir arī praktiska, īpaši no 12.nod. uz priekšu.
  2. Uzsvars uz kristīgo doktrīnu. Vēstulē ir daudzas un svarīgas teoloģiskās tēmas: grēks, pestīšana, žēlastība, ticība, taisnība, taisnošana, svētošana, atpestīšana, nāve un augšāmcelšanās.
  3. Daudzi citāti no VD (vismaz 57 citāti). Lai gan Pāvils regulāri citē no VD savās vēstulēs, Rom. Pāvils savu domu dažkārt izklāsta ar VD citātu palīdzību (sk. īpaši 9.-11. nod.; piem. 10:18-21).
  4. Lielas rūpes par Izraēlu. Pāvils raksta par Izraēla tautas pašreizējo statusu, par Izraēla tautas attiecībām ar citām tautām un par Izraēla tautas pestīšanu, kas reiz notiks.

Plāns


Ievads

1:1-15

Vēstules tēma

1:16.17

Visas cilvēces grēcīgums un Dieva taisnošana

1:18-8.nod.

Izraēla tautas pestīšana un citu tautu pestīšana

9.-11.nod.

Ticības izdzīvošana praktiskajā dzīvē

12:1-15:13

Noslēgums, ieteikumi un sveicieni

15:14-16.nod


Mārtiņš Balodis
  • 1 Paul, a servant of Christ Jesus, called to be an apostle and set apart for the gospel of God—
  • 2 the gospel he promised beforehand through his prophets in the Holy Scriptures
  • 3 regarding his Son, who as to his earthly life was a descendant of David,
  • 4 and who through the Spirit of holiness was appointed the Son of God in power by his resurrection from the dead: Jesus Christ our Lord.
  • 5 Through him we received grace and apostleship to call all the Gentiles to the obedience that comes from faith for his name’s sake.
  • 6 And you also are among those Gentiles who are called to belong to Jesus Christ.
  • 7 To all in Rome who are loved by God and called to be his holy people: Grace and peace to you from God our Father and from the Lord Jesus Christ.

  • Paul’s Longing to Visit Rome

  • 8 First, I thank my God through Jesus Christ for all of you, because your faith is being reported all over the world.
  • 9 God, whom I serve in my spirit in preaching the gospel of his Son, is my witness how constantly I remember you
  • 10 in my prayers at all times; and I pray that now at last by God’s will the way may be opened for me to come to you.
  • 11 I long to see you so that I may impart to you some spiritual gift to make you strong—
  • 12 that is, that you and I may be mutually encouraged by each other’s faith.
  • 13 I do not want you to be unaware, brothers and sisters, that I planned many times to come to you (but have been prevented from doing so until now) in order that I might have a harvest among you, just as I have had among the other Gentiles.
  • 14 I am obligated both to Greeks and non-Greeks, both to the wise and the foolish.
  • 15 That is why I am so eager to preach the gospel also to you who are in Rome.
  • 16 For I am not ashamed of the gospel, because it is the power of God that brings salvation to everyone who believes: first to the Jew, then to the Gentile.
  • 17 For in the gospel the righteousness of God is revealed—a righteousness that is by faith from first to last, just as it is written: “The righteous will live by faith.”

  • God’s Wrath Against Sinful Humanity

  • 18 The wrath of God is being revealed from heaven against all the godlessness and wickedness of people, who suppress the truth by their wickedness,
  • 19 since what may be known about God is plain to them, because God has made it plain to them.
  • 20 For since the creation of the world God’s invisible qualities—his eternal power and divine nature—have been clearly seen, being understood from what has been made, so that people are without excuse.
  • 21 For although they knew God, they neither glorified him as God nor gave thanks to him, but their thinking became futile and their foolish hearts were darkened.
  • 22 Although they claimed to be wise, they became fools
  • 23 and exchanged the glory of the immortal God for images made to look like a mortal human being and birds and animals and reptiles.
  • 24 Therefore God gave them over in the sinful desires of their hearts to sexual impurity for the degrading of their bodies with one another.
  • 25 They exchanged the truth about God for a lie, and worshiped and served created things rather than the Creator—who is forever praised. Amen.
  • 26 Because of this, God gave them over to shameful lusts. Even their women exchanged natural sexual relations for unnatural ones.
  • 27 In the same way the men also abandoned natural relations with women and were inflamed with lust for one another. Men committed shameful acts with other men, and received in themselves the due penalty for their error.
  • 28 Furthermore, just as they did not think it worthwhile to retain the knowledge of God, so God gave them over to a depraved mind, so that they do what ought not to be done.
  • 29 They have become filled with every kind of wickedness, evil, greed and depravity. They are full of envy, murder, strife, deceit and malice. They are gossips,
  • 30 slanderers, God-haters, insolent, arrogant and boastful; they invent ways of doing evil; they disobey their parents;
  • 31 they have no understanding, no fidelity, no love, no mercy.
  • 32 Although they know God’s righteous decree that those who do such things deserve death, they not only continue to do these very things but also approve of those who practice them.