Autors

Evaņģēlija autors ir apustulis Jānis, māceklis, "ko Jēzus mīlēja" (20:2; sk. arī 13:23; 19:26; 21:7.20.24). Tas nav tā, ka Jēzus nemīlēja citus mācekļus vai citus mācekļus mīlēja mazāk. Visticamāk Jānis ar šiem vārdiem kā šī evaņģēlija autors izmantoja to priekštiesību uzrakstīt to, kā viņš jutās. No Mt. 4:21.22 uzzinām, ka Jānim bija brālis Jēkabs, un tēvs Cebedejs. Viņi bija zvejnieki.

Jānis bija ievērojams pirmajā draudzē, bet šajā evaņģēlijā viņš nav vārdā nosaukts, kas būtu dabīgi, ja viņš to rakstīja. Bet, ja viņš nav rakstījis šo evaņģēliju, tad: kāpēc Jānis nebūtu nosaukts vārdā? No rakstītā redzams, ka autors labi pārzināja jūdu dzīvi un zemi: jūdi ar samariešiem bija naidā (4:9), Betānija bija 15 stadiju (3,2 km) no Jeruzalemes (11:18), Jānis piemin Kānas ciemu, kas nav minēts nevienā no seniem rakstiem (2:1; 21:2). Ir notikumi, kurus varēja un būtu gribējis pieminēt tikai aculiecinieks: svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju Betānijā (12:3) u.c.

Sarakstīšanas laiks

Kādi uzskata, ka Jāņa evaņēlijs ticis uzrakstīts ap 85.gadu vai vēlāk. Viens no argumentiem pie šī uzskata ir attīstītā Jāņa ev. teoloģija. Citi saka, ka evaņģēlijs varētu būt ticis sarakstīts 50-tajos gados un ne vēlāk kā 70.gadā. Šī uzskata pārstāvji saka arī, ka attīstīta teoloģija nebūt nenorāda uz vēlāku sarakstīšanas laiku. Piem., Rom. teoloģija (vēstule sarakstīta ap 57.g.), ir tikpat attīstīta kā Jāņa ev. Pie tam 5:2 rakstītais, ka Jeruzalemē "ir" Betzatas (Betezdas) dīķis un nevis, ka šis dīķis "bija", varētu norādīt, ka Jāņa evaņģēlijs ticis sarakstīts pirms 70.gada, kad Jeruzālemi nopostīja. Citi saka, ka Jānis arī citur, runādams par pagātni, lietojis tagadnes laiku.

Rakstīšanas nolūks

Rakstīšanas nolūks ir skaidri nosaukts, Jņ. 20:30.31:

30 Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā.
31 Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.

Skaidrojums par tekstu pēc grieķu val.:

30 Πολλὰ μὲν οὖν καὶ ἄλλα σημεῖα ἐποίησεν ὁ Ἰησοῦς ἐνώπιον τῶν ⸀μαθητῶν, ἃ οὐκ ἔστιν γεγραμμένα ἐν τῷ βιβλίῳ τούτῳ·
31 ταῦτα δὲ γέγραπται ἵνα πιστεύ[ς]ητε ὅτι Ἰησοῦς ἐστιν ὁ χριστὸς ὁ υἱὸς τοῦ θεοῦ, καὶ ἵνα πιστεύοντες ζωὴν ἔχητε ἐν τῷ ὀνόματι αὐτοῦ. 

Vārds ticētu 31.p. pēc vienas daļas manuskriptu ir prezentā, aktīvā, konkunktīvā (πιστεύητε), bet pēc citiem manuskriptiem aoristā, aktīvā, konjunktīvā (πιστεύςητε). Ja aoristā, tad domāts ticības sākums; ja prezentā, tad ticības turpinājums. Frāze "pie ticības nākuši" grieķu val. ir prezenta divd., kas būtu jātulko "ticēdami". Gan darbības vārds, gan divdabas ir saskaņā ar Jāņa ev. lielo akcentu, proti, ticību Jēzum. Līdz ar to šis pants pasaka, kāpēc sarakstīts Jāņa evaņģēlijs. Šis evaņģēlijs ir noderīgs gan neticīgiem, gan kristiešiem. Lasot šo evaņģēliju un cenšoties to saprast ir jāpatur prātā Jāņa definētais rakstīšanas nolūks: uzrakstītās zīmes (sk. zemāk A) ir rakstītas ar nolūku, lai cilvēki ticētu (sk. zemāk B), un ticētu, "ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls".

(A) Zīmes nav tikai brīnumi, bet norādes uz kaut ko. Šīs zīmes ir sekojošās:

  1. Ūdens pārvēršana vīnā Kānā Galilejā (2:1-11). 11.p.: "Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt."
  2. Galma vīra dēla dziedināšana Kapernaumā (4:46-54). 54.p.: "Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā."
  3. Neveselā dziedināšana pie Betzatas dīķa Jeruzalemē (5:1-18).
  4. 5000 cilvēku paēdināšana pie Galilejas jūras (6:5-14).
  5. Staigāšana pa ūdens virsu Galilejas jūrā (6:16-21).
  6. Aklā dziedināšana Jeruzālemē (9:1-7).
  7. Lācara uzcelšana no mirušiem Betānijā (11:1-45).

Ar šo zīmju palīdzību tiek parādīts, ka Jēzus ir Dievs un Israēla tautas Mesija.

(B) Ticības akcents. Tas aprakstīts gan tiešā, gan netiešā veidā.

Tiešā veidā:

  1. Jānis Kristītājs 1:34: „Un es esmu redzējis un liecinājis, ka Viņš ir Dieva Dēls."
  2. Nātānaēls 1:49: „Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!"
  3. Pēteris 6:69: „. . . mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais."
  4. Izdziedinātais aklais 9:35-38, 38.p.: "Viņš teica: "Es ticu, Kungs!" - un To pielūdza."
  5. Marta 11:27: „Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē."
  6. Toms 20:28: „Mans Kungs un Mans Dievs!"
  7. Jānis 20:31: „. . . Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls . . ."
  8. Jēzus 10:36: „Es esmu Dieva Dēls." (Sk. arī 4:26; 8:58; 9:35-38.)

Netiešā veidā:

1:7.12; 2:22; 3:16; 4:39.41.53 u.c.

Īpašie akcenti

Vairāk kā 1/3 daļa no visa Jāņa evaņģēlija apraksta to, kas notika aptuveni 24 stundu periodā, proti, 13.-19.nod. Tas iekļauj: Jēzus mazgā saviem mācekļiem kājas, Svētais vakarēdiens, Jēzus runas, augstpriesteriskā lūgšana (17.nod.), Jēzus nodošana, tiesāšana un nāve.

Viena no svarīgām tēmām Jāņa evaņģēlijā ir „Es esmu" pasludinājumi:

  1. "ES ESMU dzīvības maize." (6:35)
  2. "ES ESMU pasaules gaisma ..." (8:12)
  3. "ES ESMU durvis, kas ved pie avīm." (10:7, sk. arī 9.p.)
  4. "ES ESMU labais gans." (10:11.14)
  5. "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība …" (11:25)
  6. "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība …" (14:6)
  7. "ES ESMU īstais vīnakoks …" (15:1, sk. arī 5.p.)

Vēl ir Jēzus lietotie vārdi "Es esmu", kas ir paši par sevi: 4:26; 6:20; 8:24.28.58; 13:19; 18:5.6.8.

Jņ. 8:58 redzam kontrastu starp Ābrahāmu un Jēzu:

58 Jēzus atbildēja viņiem: "Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es."

Par Ābrahāmu sacīts γενέσθαι - aor.med.inf. - kļūt, tapt; par sevi Jēzus saka: ἐγὼ εἰμί - palīgdarbības vārds prez.akt.ind. - Es esmu.

Sakot "Es esmu" Jēzus skaidri norādīja, ka Viņš ir Dievs. Tas nāk no Ex. 3:14. Sk. arī Jes. 41:4; 43:10; 46:4.


Jāņa ev. daudzas runas ir šaurā lokā, vairākas no tām ir Jēzum runājot ar vienu cilvēku (piem., Jēzus runā ar Nikodēmu, ar sievu Samarijā, ar izdziedināto aklo u.c.).

Jāņa ev. ir uzrakstītas vairākas reizes, norādot, kad Jēzus savas kalpošanas laikā devās uz Jeruzālemi. Sk.:

  1. 2:13: "Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi." - 1.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.
  2. 5:1: "Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi." - 2.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.
  3. 7:2.10: "Bet jūdu Būdiņu svētki bija tuvu. … Bet, kad Viņa brāļi bija nogājuši uz svētkiem, tad arī Viņš devās turp, tomēr ne atklāti, bet paslepus." (Sk. 3.Moz. 23:34; 5.Moz. 16:13) - 3.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.
  4. 10:22.23:
22 Pēc tam Jeruzālemē bija Tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā. 
23 Jēzus staigāja pa Templi Salamana stabu ailē.

Varētu būt, ka šī ir vēl viena atsevišķa reize no iepriekšējās, proti, 7:10 minētās reizes, kad Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Ja tā, tad šī ir 4.reize, kad Jāņa ev. sacīts, ka Jēzus aizgāja jeb šoreiz ir aizgājis uz Jeruzālemi. Ja tomēr Jēzus kopš 7:10 nav atstājis Jeruzālemi, tad šī nav atsevišķa reize. 

5. 12:12: "Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi ..." - 4.vai 5.reizi (atkarībā no tā, kā saprast 10:22.23), kad Jāņa ev. sacīts, ka Jēzus iet uz vai ir Jeruzālemē.

Citos evaņģēlijos tas notiek 1x katrā (Lk. ev. sk. vēl par Jēzus bērnību).

Jāņa evaņģēlijā uzturēšanās un runas Jeruzālemē aizņem apmēram pusi no evaņģēlija.

Mārtiņš Balodis

  • The Word Became Flesh

  • 1 In the beginning was the Word, and the Word was with God, and the Word was God.
  • 2 He was with God in the beginning.
  • 3 Through him all things were made; without him nothing was made that has been made.
  • 4 In him was life, and that life was the light of all mankind.
  • 5 The light shines in the darkness, and the darkness has not overcome it.
  • 6 There was a man sent from God whose name was John.
  • 7 He came as a witness to testify concerning that light, so that through him all might believe.
  • 8 He himself was not the light; he came only as a witness to the light.
  • 9 The true light that gives light to everyone was coming into the world.
  • 10 He was in the world, and though the world was made through him, the world did not recognize him.
  • 11 He came to that which was his own, but his own did not receive him.
  • 12 Yet to all who did receive him, to those who believed in his name, he gave the right to become children of God—
  • 13 children born not of natural descent, nor of human decision or a husband’s will, but born of God.
  • 14 The Word became flesh and made his dwelling among us. We have seen his glory, the glory of the one and only Son, who came from the Father, full of grace and truth.
  • 15 (John testified concerning him. He cried out, saying, “This is the one I spoke about when I said, ‘He who comes after me has surpassed me because he was before me.’”)
  • 16 Out of his fullness we have all received grace in place of grace already given.
  • 17 For the law was given through Moses; grace and truth came through Jesus Christ.
  • 18 No one has ever seen God, but the one and only Son, who is himself God and is in closest relationship with the Father, has made him known.

  • John the Baptist Denies Being the Messiah

  • 19 Now this was John’s testimony when the Jewish leaders in Jerusalem sent priests and Levites to ask him who he was.
  • 20 He did not fail to confess, but confessed freely, “I am not the Messiah.”
  • 21 They asked him, “Then who are you? Are you Elijah?” He said, “I am not.” “Are you the Prophet?” He answered, “No.”
  • 22 Finally they said, “Who are you? Give us an answer to take back to those who sent us. What do you say about yourself?”
  • 23 John replied in the words of Isaiah the prophet, “I am the voice of one calling in the wilderness, ‘Make straight the way for the Lord.’”
  • 24 Now the Pharisees who had been sent
  • 25 questioned him, “Why then do you baptize if you are not the Messiah, nor Elijah, nor the Prophet?”
  • 26 “I baptize with water,” John replied, “but among you stands one you do not know.
  • 27 He is the one who comes after me, the straps of whose sandals I am not worthy to untie.”
  • 28 This all happened at Bethany on the other side of the Jordan, where John was baptizing.

  • John Testifies About Jesus

  • 29 The next day John saw Jesus coming toward him and said, “Look, the Lamb of God, who takes away the sin of the world!
  • 30 This is the one I meant when I said, ‘A man who comes after me has surpassed me because he was before me.’
  • 31 I myself did not know him, but the reason I came baptizing with water was that he might be revealed to Israel.”
  • 32 Then John gave this testimony: “I saw the Spirit come down from heaven as a dove and remain on him.
  • 33 And I myself did not know him, but the one who sent me to baptize with water told me, ‘The man on whom you see the Spirit come down and remain is the one who will baptize with the Holy Spirit.’
  • 34 I have seen and I testify that this is God’s Chosen One.”

  • John’s Disciples Follow Jesus

  • 35 The next day John was there again with two of his disciples.
  • 36 When he saw Jesus passing by, he said, “Look, the Lamb of God!”
  • 37 When the two disciples heard him say this, they followed Jesus.
  • 38 Turning around, Jesus saw them following and asked, “What do you want?” They said, “Rabbi” (which means “Teacher”), “where are you staying?”
  • 39 “Come,” he replied, “and you will see.” So they went and saw where he was staying, and they spent that day with him. It was about four in the afternoon.
  • 40 Andrew, Simon Peter’s brother, was one of the two who heard what John had said and who had followed Jesus.
  • 41 The first thing Andrew did was to find his brother Simon and tell him, “We have found the Messiah” (that is, the Christ).
  • 42 And he brought him to Jesus. Jesus looked at him and said, “You are Simon son of John. You will be called Cephas” (which, when translated, is Peter).

  • Jesus Calls Philip and Nathanael

  • 43 The next day Jesus decided to leave for Galilee. Finding Philip, he said to him, “Follow me.”
  • 44 Philip, like Andrew and Peter, was from the town of Bethsaida.
  • 45 Philip found Nathanael and told him, “We have found the one Moses wrote about in the Law, and about whom the prophets also wrote—Jesus of Nazareth, the son of Joseph.”
  • 46 “Nazareth! Can anything good come from there?” Nathanael asked. “Come and see,” said Philip.
  • 47 When Jesus saw Nathanael approaching, he said of him, “Here truly is an Israelite in whom there is no deceit.”
  • 48 “How do you know me?” Nathanael asked. Jesus answered, “I saw you while you were still under the fig tree before Philip called you.”
  • 49 Then Nathanael declared, “Rabbi, you are the Son of God; you are the king of Israel.”
  • 50 Jesus said, “You believe because I told you I saw you under the fig tree. You will see greater things than that.”
  • 51 He then added, “Very truly I tell you, you will see ‘heaven open, and the angels of God ascending and descending on’ the Son of Man.”