Saīsinājumi atbilst izvēlētā tulkojuma valodai: latviski atkl, angliski rev.
Genesis
Exodus
Leviticus
Numbers
Deuteronomy
Joshua
Judges
Ruth
1 Samuel
2 Samuel
1 Kings
2 Kings
1 Chronicles
2 Chronicles
Ezra
Nehemiah
Esther
Job
Psalms
Proverbs
Ecclesiastes
Song of Solomon
Isaiah
Jeremiah
Lamentations
Ezekiel
Daniel
Hosea
Joel
Amos
Obadiah
Jonah
Micah
Nahum
Habakkuk
Zephaniah
Haggai
Zechariah
Malachi
Matthew
Mark
Luke
John
Acts
Romans
1 Corinthians
2 Corinthians
Galatians
Ephesians
Philippians
Colossians
1 Thessalonians
2 Thessalonians
1 Timothy
2 Timothy
Titus
Philemon
Hebrews
James
1 Peter
2 Peter
1 John
2 John
3 John
Jude
Revelation
Vēstule ebrejiem ir ļoti iedrošinoša un arī ļoti nopietna vēstule, kuru saprast palīdz VD saturs.
Autors
Šīs vēstules autors sevi vārdā nenosauc, bet viņš, acīmredzot, bija labi pazīstams vēstules saņēmējiem (sk. Ebr. 13:18.19.23). Kādi šo Bībeles grāmatu ir piedēvējuši Pāvilam, bet viņš nevar būt šīs grāmatas autors. Pretēji Pāvilam, šīs vēstules autors nekur sevi vārdā nenosauc. Ebr. 2:3b norāda, ka rakstītājs pats tiešā veidā nav dzirdējis evaņģēlija vēsti no Jēzus, bet to dzirdējis no tiem, kas paši bija dzirdējuši Jēzu sludinām. (Pretēji tam, Pāvils apgalvoja, ka pats no Jēzus bija saņēmis evaņģēliju, Gal. 1:11.12.)
Saturs
Vēstules saturs rāda, ka autors labi zināja VD, tāpēc varam domāt, ka viņš bija jūdu kristietis. No Ebr. 2:3 varam domāt, ka autors bija otrās paaudzes kristietis. Par to liek domāt arī Ebr. 13:23, kur rakstīts par Timoteja atsvabināšanu no apcietinājuma, par ko neko nezinām no Ap.d. grāmatas vai Pāvila vēstulēm. Tātad tas varētu būt laiks pēc Ap.d. gr. sarakstīšanas laika.
Tai pat laikā Ebr. vajadzētu būt sarakstītai pirms Jeruzālemes un tempļa izpostīšanas 70.gadā, jo:
ja šī vēstule būtu tikusi uzrakstīta pēc šī laika, tad autors noteikti būtu pieminējis tempļa izpostīšanu un upurēšanas beigas templī;
autors pastāvīgi lieto tagadnes laiku tad, kad viņš runā par templi un par priesteru aktivitātēm, kas ar to saistītas (5:1-3; 7:23.27; 8:3-5; 9:6-9.13.25; 10:1.3.4.8.11; 13:10.11).
Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks
Šī vēstule sākotnēji bija rakstīta jūdu kristiešiem, kas zināja VD un kas tika kārdināti atgriezties jūdaismā vai arī evaņģēliju pārveidot pēc jūdaisma (Ebr. 2:3; salīdz. Gal. 2:14). Iespējams, ka Ūrass Sārnivāra grāmatā "Vai Bībelei var uzticēties?" par šīs vēstules iespējamiem saņēmējiem dod labu raksturojumu: "Jeruzalemes tempļa izpostīšana 70.g. visiem jūdiem bija smags trieciens. Savā ziņā šī vēstule tam sagatavoja jūdu kristiešus, parādot viņiem, ka pēc kristīgās derības noslēgšanas templis un tā pielūgšanas bija "novecojuši" un "ir tuvu iznīkšanai" (8:13). Šie vārdi rāda, ka vēstules sarakstīšanas laikā templis un tā dievkalpojumi vēl nebija "iznīkuši", taču tas bija tuvu un uz visiem laikiem." (782.lpp.)
Varam domāt šīs vēstules rakstīšanas nolūks bija aicināt jūdu kristiešus atteikties no jūdaisma praktizēšanas kā ceļa uz glābšanu. Ar Kristus atnākšanu bija pabeigta VD upuru sistēmas kārtība. Bija jāatsakās no jūdaismā praktizētās kalpošanas templī ar upuriem. Iespējams, ka Ebr. adresāts bija zem vajāšanu spiediena, Ebr. 10,32-34:
32 Bet atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu,
33 gan zaimos un mokās paši nodoti atklātam izsmieklam, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto līdzdalībniekiem.
34 Jo jūs esat cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta.
Varam domāt, ka kādi atstāja kristīgās draudzes sapulces ar domu, ka viņi aizgāja atpakaļ jūdaismā (Ebr. 10:24.25 tiek nopamatots ar 26.p. un tālākiem pantiem.) Plašākais konteksts (sk. Ebr. 10,26-35) liek domāt, ka atgriešanās jūdaismā, noliedzot Jēzus Kristus pārākumu, jau ir tīšs grēks (26.p.).
Tēma
Ebr. tēma ir Jēzus Kristus kā Dieva žēlastības atklājēja un devēja pilnīgs pārākums un pietiekamība. Prologā (1,1-4) par Jēzu lasām, ka Viņš ir Dieva pilnīga un pēdējā atklāsme, Kas ļoti lielā mērā pārsniedz ierobežoto iepriekšējo atklāsmi VD. VD pravietojumi un apsolījumi ir piepildīti jaunajā derībā (vai jaunajā testamentā, sk. 9:15-17), kas dota caur Kristu. Ebr. varētu tikt saukta par "labāku lietu grāmatu", jo divi grieķu val. vārdi - "labāks" un "pārāks", vēstulē lietoti 15 reizes.
Mārtiņš Balodis
God’s Final Word: His Son
1
In the past God spoke to our ancestors through the prophets at many times and in various ways,
2
but in these last days he has spoken to us by his Son, whom he appointed heir of all things, and through whom also he made the universe.
3
The Son is the radiance of God’s glory and the exact representation of his being, sustaining all things by his powerful word. After he had provided purification for sins, he sat down at the right hand of the Majesty in heaven.
4
So he became as much superior to the angels as the name he has inherited is superior to theirs.
The Son Superior to Angels
5
For to which of the angels did God ever say,
“You are my Son;
today I have become your Father”?
Or again,
“I will be his Father,
and he will be my Son”?
6
And again, when God brings his firstborn into the world, he says,
“Let all God’s angels worship him.”
7
In speaking of the angels he says,
“He makes his angels spirits,
and his servants flames of fire.”
8
But about the Son he says,
“Your throne, O God, will last for ever and ever;
a scepter of justice will be the scepter of your kingdom.
9
You have loved righteousness and hated wickedness;
therefore God, your God, has set you above your companions
by anointing you with the oil of joy.”
10
He also says,
“In the beginning, Lord, you laid the foundations of the earth,
and the heavens are the work of your hands.
11
They will perish, but you remain;
they will all wear out like a garment.
12
You will roll them up like a robe;
like a garment they will be changed.
But you remain the same,
and your years will never end.”
13
To which of the angels did God ever say,
“Sit at my right hand
until I make your enemies
a footstool for your feet”?
14
Are not all angels ministering spirits sent to serve those who will inherit salvation?
Vēstule ebrejiem ir ļoti iedrošinoša un arī ļoti nopietna vēstule, kuru saprast palīdz VD saturs.
Autors
Šīs vēstules autors sevi vārdā nenosauc, bet viņš, acīmredzot, bija labi pazīstams vēstules saņēmējiem (sk. Ebr. 13:18.19.23). Kādi šo Bībeles grāmatu ir piedēvējuši Pāvilam, bet viņš nevar būt šīs grāmatas autors. Pretēji Pāvilam, šīs vēstules autors nekur sevi vārdā nenosauc. Ebr. 2:3b norāda, ka rakstītājs pats tiešā veidā nav dzirdējis evaņģēlija vēsti no Jēzus, bet to dzirdējis no tiem, kas paši bija dzirdējuši Jēzu sludinām. (Pretēji tam, Pāvils apgalvoja, ka pats no Jēzus bija saņēmis evaņģēliju, Gal. 1:11.12.)
Saturs
Vēstules saturs rāda, ka autors labi zināja VD, tāpēc varam domāt, ka viņš bija jūdu kristietis. No Ebr. 2:3 varam domāt, ka autors bija otrās paaudzes kristietis. Par to liek domāt arī Ebr. 13:23, kur rakstīts par Timoteja atsvabināšanu no apcietinājuma, par ko neko nezinām no Ap.d. grāmatas vai Pāvila vēstulēm. Tātad tas varētu būt laiks pēc Ap.d. gr. sarakstīšanas laika.
Tai pat laikā Ebr. vajadzētu būt sarakstītai pirms Jeruzālemes un tempļa izpostīšanas 70.gadā, jo:
Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks
Šī vēstule sākotnēji bija rakstīta jūdu kristiešiem, kas zināja VD un kas tika kārdināti atgriezties jūdaismā vai arī evaņģēliju pārveidot pēc jūdaisma (Ebr. 2:3; salīdz. Gal. 2:14). Iespējams, ka Ūrass Sārnivāra grāmatā "Vai Bībelei var uzticēties?" par šīs vēstules iespējamiem saņēmējiem dod labu raksturojumu: "Jeruzalemes tempļa izpostīšana 70.g. visiem jūdiem bija smags trieciens. Savā ziņā šī vēstule tam sagatavoja jūdu kristiešus, parādot viņiem, ka pēc kristīgās derības noslēgšanas templis un tā pielūgšanas bija "novecojuši" un "ir tuvu iznīkšanai" (8:13). Šie vārdi rāda, ka vēstules sarakstīšanas laikā templis un tā dievkalpojumi vēl nebija "iznīkuši", taču tas bija tuvu un uz visiem laikiem." (782.lpp.)
Varam domāt šīs vēstules rakstīšanas nolūks bija aicināt jūdu kristiešus atteikties no jūdaisma praktizēšanas kā ceļa uz glābšanu. Ar Kristus atnākšanu bija pabeigta VD upuru sistēmas kārtība. Bija jāatsakās no jūdaismā praktizētās kalpošanas templī ar upuriem. Iespējams, ka Ebr. adresāts bija zem vajāšanu spiediena, Ebr. 10,32-34:
Varam domāt, ka kādi atstāja kristīgās draudzes sapulces ar domu, ka viņi aizgāja atpakaļ jūdaismā (Ebr. 10:24.25 tiek nopamatots ar 26.p. un tālākiem pantiem.) Plašākais konteksts (sk. Ebr. 10,26-35) liek domāt, ka atgriešanās jūdaismā, noliedzot Jēzus Kristus pārākumu, jau ir tīšs grēks (26.p.).
Tēma
Ebr. tēma ir Jēzus Kristus kā Dieva žēlastības atklājēja un devēja pilnīgs pārākums un pietiekamība. Prologā (1,1-4) par Jēzu lasām, ka Viņš ir Dieva pilnīga un pēdējā atklāsme, Kas ļoti lielā mērā pārsniedz ierobežoto iepriekšējo atklāsmi VD. VD pravietojumi un apsolījumi ir piepildīti jaunajā derībā (vai jaunajā testamentā, sk. 9:15-17), kas dota caur Kristu. Ebr. varētu tikt saukta par "labāku lietu grāmatu", jo divi grieķu val. vārdi - "labāks" un "pārāks", vēstulē lietoti 15 reizes.