Jaunajā derībā ir 27 grāmatas, no kurām 21 ir vēstule (Vecajā derībā neviena no 39 grāmatām nav vēstule). Par lielāko daļu no tām var teikt, ka tie ir vēstījumi, kas domāti plašam lasītāju lokam.

Ap. Pāvila vēstule romiešiem pieder pie tā sauktām doktrinālām vēstulēm, jo tā satur daudz mācību. Tā ir arī garākā no viņa vēstulēm.

Autors, sarakstīšanas laiks un vieta

Pieteikdams sevi kā šīs vēstules autoru, Pāvils sevi sauc par Kristus Jēzus vergu (δοῦλος, sk. 1:1). Viņš bija bijis kristīgās draudzes vajātājs. Tad, ceļā uz Damasku, Jēzus sastapa Saulu - Pāvilu (sk. Ap.d. 9.nod.). Kopš tā laika viņš kļuva par evaņģēlija sludinātāju.

Iespējams, ka šī grāmata ir tikusi sarakstīta 57.gada agrā pavasarī. Ļoti iespējams, ka Pāvils tajā laikā bija savā trešajā misijas ceļojumā, gatavs atgriezties uz Jeruzālemi ar ziedojumu no misijas draudzēm priekš nabadzībā nonākušajiem ticīgajiem Jeruzālemē (sk. 15:25-27). No Rom. 15:25.26 varam saprast, ka Pāvils jau bija saņēmis ziedojumus no draudzēm Maķedonijā un Ahajā, tāpēc viņš bija vai nu Korintā, vai arī bija jau bijis tur. Par šo nodomu vākt ziedojumus varam lasīt 1.Kor.16:1-4, - Pāvils to raksta draudzei, kurā viņš jau bija bijis sava 2. misijas ceļojuma laikā, sk. Ap.d. 18:1-18; 1.Kor. 1:12-16; tātad Pāvils gatavojas būt Korintā otro reizi. Pavisam Pāvils Korintā bijis 2x, pēc Ap.d. gr. Ja 1.Kor. 16. nod. atklāj nodomu vākt ziedojumus, bet Rom. 15. nod. liecina, ka tie jau savākti, tātad Pāvils ir vai ir bijis Korintā otro reizi. Tātad: Rom. sarakstīta pēc 1.Kor. un 2.Kor., kurā (8. un 9.nod.) vēl tiek runāts par ziedojumiem (sk. 9:1-5). 1. un 2.Kor. sarakstītas ap 55.g.

Šīs vēstules sarakstīšanas vieta ir vai nu Korinta vai Kenhreja (ap. 9,6 km no Korintas), jo:

  1. Rom. 16:1 pieminēta Foiba no Kenhrejas draudzes (iespējams, ka Foiba šo vēstuli aiznesa uz Romu, Rom. 16:1.2);
  2. Rom. 16:23 pieminēts Gajs, kas uzņēmis pie sevis Pāvilu, un viņš, iespējams, bija korintietis (1.Kor. 1:14);
  3. iespējams, ka arī Erasts (Rom. 16:23) bija korintietis, sk. 2.Tim. 4:20.

Vēstules adresāti, sarakstīšanas iemesls un nolūks

Vēstule tikusi rakstīta Romas kristiešu draudzei (Rom. 1:7), kuras locekļi pārsvarā bija nejūdi. Uz to, ka cittautieši varēja būt vairāk, bet jūdu kristieši mazāk, sk. dažādus pantus 9.-11. nod.; arī 14:1–15:13.

Ir zināms, ka Romas imperators Klaudijs (valdīja 41.-54.g.) ar ediktu bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu (sk. Ap.d. 18:2, iespējams, tas notika ap 49. g.). Vēsture saka, ka tas tika darīts saistībā ar domstarpībām starp jūdiem un kristiešiem kāda Krestus dēļ. Domā, ka runa ir par Kristu. Laikā, kad Pāvils rakstīja vēstuli Romas kristiešiem, ap 57.g., kādi jūdu kristieši jau bija atkal atgriezušies Romā, bet iespējams, ka viņu skaits bija mazāks nekā cittautiešu kristiešu skaits. Sk. Rom. 11:13a: “Jums es to saku, pagāniem.” Un no 11:17 uz priekšu 2.persona runājot par cittautiešiem. Sk. arī 14.nod. sākumu.

Tai pašā laikā 2.nod. ir rakstīta ļoti specifiski jūdiem, sk. Rom. 2:17.

Šīs vēstules galveno domu labi izsaka Rom 1:16.17:

16 jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim.
17 Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.

Šī vēstule izklāsta evaņģēlija pamatpatiesības, Dieva pestīšanas plānu un Dieva taisnību tiem, kas tic Jēzum, gan jūdiem, gan cittautiešiem.

Pāvilam bija dažādi nolūki šīs vēstules rakstīšanai.

1. Viņš rakstīja, lai sagatavotu sev "ceļu" savam Romas apmeklējumam un savai nodomātajai misijai uz Spāniju (1:10-15; 15:22-29). Rom. 15:19.23 rāda, ka Pāvils redzēja, ka Viņš bija izpildījis savu uzdevumu Vidusjūras Austrumu pasaulē. Tāpēc Pāvils skatījās uz Rietumiem, sk. arī Rom. 1:13-15.

Katrā ziņā šī vēstule neatspoguļo tik daudz problēmu kā, piem., 1.Kor., kurā daudz Pāvils risina korintiešu problēmas.

2. Viņš rakstīja, lai dotu pestīšanas mācību draudzei, kas nebija vēl saņēmusi neviena apustuļa mācību.

Vasarsvētkos Jeruzālemē bija pārstāvji arī no Romas (Ap.d. 2:10). Bet viņiem vēl bija nepieciešama kārtīga mācība.

Tai pašā laikā, rakstot šo vēstuli ar tik nopietnu mācību, Pāvils iepazīstināja Romas kristiešus ar to, kāda bija viņa paša pārliecība un ko viņš mācīja.

Tomēr Pāvils nerakstīja šo vēstuli, lai iegūtu labu slavu Romas kristiešu acīs. Pāvils negribēja izmantot Romas kristiešus, bet kalpot viņiem, sk. Rom. 1:11.12.

3. Viņš rakstīja, lai izskaidrotu attiecības starp jūdu un cittautieti Dieva pestīšanas plānā (īpaši 9.-11.nod.). Lielā cittautiešu grupa Romas draudzē nepieņēma jūdu kristiešus (14:1), tāpēc ka jūdu kristieši vēl joprojām jutās spiesti ievērot ēdienu likumus un svētās dienas (14:2-6).

Rom. bieži pieskaras jūdu un cittautiešu tēmai, sk. piem., 1., 2., 3., 9.-11., 14.-15.nod.

Lai kādi bija Pāvila nolūki, šī vēstule uzrunā plašāku loku nekā tikai Romas draudzi.

Īpašas iezīmes

  1. Vissistemātiskākā no Pāvila vēstulēm. Šī vēstule ir vairāk teoloģisks raksts nekā vēstule. Tai pašā laikā tā ir arī praktiska, īpaši no 12.nod. uz priekšu.
  2. Uzsvars uz kristīgo doktrīnu. Vēstulē ir daudzas un svarīgas teoloģiskās tēmas: grēks, pestīšana, žēlastība, ticība, taisnība, taisnošana, svētošana, atpestīšana, nāve un augšāmcelšanās.
  3. Daudzi citāti no VD (vismaz 57 citāti). Lai gan Pāvils regulāri citē no VD savās vēstulēs, Rom. Pāvils savu domu dažkārt izklāsta ar VD citātu palīdzību (sk. īpaši 9.-11. nod.; piem. 10:18-21).
  4. Lielas rūpes par Izraēlu. Pāvils raksta par Izraēla tautas pašreizējo statusu, par Izraēla tautas attiecībām ar citām tautām un par Izraēla tautas pestīšanu, kas reiz notiks.

Plāns


Ievads

1:1-15

Vēstules tēma

1:16.17

Visas cilvēces grēcīgums un Dieva taisnošana

1:18-8.nod.

Izraēla tautas pestīšana un citu tautu pestīšana

9.-11.nod.

Ticības izdzīvošana praktiskajā dzīvē

12:1-15:13

Noslēgums, ieteikumi un sveicieni

15:14-16.nod


Mārtiņš Balodis

  • The Gospel Exalted

  • 1 Paul, a slave of Christ Jesus, called as an apostle, having been set apart for the gospel of God,
  • 2 which He promised beforehand through His prophets in the holy Scriptures,
  • 3 concerning His Son, who was born of the seed of David according to the flesh,
  • 4 who was designated as the Son of God in power, according to the Spirit of holiness, by the resurrection from the dead, Jesus Christ our Lord,
  • 5 through whom we received grace and apostleship for the obedience of faith among all the Gentiles for the sake of His name,
  • 6 among whom you also are the called of Jesus Christ;
  • 7 to all who are beloved of God in Rome, called as saints: Grace to you and peace from God our Father and the Lord Jesus Christ.
  • 8 First, I thank my God through Jesus Christ for you all, because your faith is being proclaimed throughout the whole world.
  • 9 For God, whom I serve in my spirit in the gospel of His Son, is my witness as to how without ceasing I make mention of you,
  • 10 always in my prayers earnestly asking, if perhaps now at last by the will of God I may succeed in coming to you.
  • 11 For I long to see you so that I may impart some spiritual gift to you, that you may be strengthened;
  • 12 that is, to be mutually encouraged, while among you, by each other’s faith, both yours and mine.
  • 13 I do not want you to be unaware, brothers, that often I have planned to come to you (and have been prevented so far) so that I may have some fruit among you also, even as among the rest of the Gentiles.
  • 14 I am under obligation both to Greeks and to barbarians, both to the wise and to the foolish.
  • 15 In this way, for my part, I am eager to proclaim the gospel to you also who are in Rome.
  • 16 For I am not ashamed of the gospel, for it is the power of God for salvation to everyone who believes, to the Jew first and also to the Greek.
  • 17 For in it the righteousness of God is revealed from faith to faith; as it is written, “But the righteous will live by faith.”

  • God’s Wrath on Unrighteousness

  • 18 For the wrath of God is revealed from heaven against all ungodliness and unrighteousness of men who suppress the truth in unrighteousness,
  • 19 because that which is known about God is evident within them; for God made it evident to them.
  • 20 For since the creation of the world His invisible attributes, both His eternal power and divine nature, have been clearly seen, being understood through what has been made, so that they are without excuse.
  • 21 For even though they knew God, they did not glorify Him as God or give thanks, but they became futile in their thoughts, and their foolish heart was darkened.
  • 22 Professing to be wise, they became fools,
  • 23 and exchanged the glory of the incorruptible God for an image in the likeness of corruptible man and of birds and four-footed animals and crawling creatures.
  • 24 Therefore God gave them over in the lusts of their hearts to impurity, so that their bodies would be dishonored among them.
  • 25 For they exchanged the truth of God for a lie, and worshiped and served the creature rather than the Creator, who is blessed forever. Amen.
  • 26 For this reason God gave them over to dishonorable passions; for their females exchanged the natural function for that which is unnatural,
  • 27 and in the same way also the males abandoned the natural function of the female and burned in their desire toward one another, males with males committing indecent acts and receiving in their own persons the due penalty of their error.
  • 28 And just as they did not see fit to acknowledge God, God gave them over to an unfit mind, to do those things which are not proper,
  • 29 having been filled with all unrighteousness, wickedness, greed, evil; full of envy, murder, strife, deceit, malice; they are gossips,
  • 30 slanderers, haters of God, violent, arrogant, boastful, inventors of evil, disobedient to parents,
  • 31 without understanding, untrustworthy, unloving, unmerciful;
  • 32 and although they know the righteous requirement of God, that those who practice such things are worthy of death, they not only do the same, but also give hearty approval to those who practice them.