Saīsinājumi atbilst izvēlētā tulkojuma valodai: latviski atkl, angliski rev.
Genesis
Exodus
Leviticus
Numbers
Deuteronomy
Joshua
Judges
Ruth
1 Samuel
2 Samuel
1 Kings
2 Kings
1 Chronicles
2 Chronicles
Ezra
Nehemiah
Esther
Job
Psalms
Proverbs
Ecclesiastes
Song of Solomon
Isaiah
Jeremiah
Lamentations
Ezekiel
Daniel
Hosea
Joel
Amos
Obadiah
Jonah
Micah
Nahum
Habakkuk
Zephaniah
Haggai
Zechariah
Malachi
Matthew
Mark
Luke
John
Acts
Romans
1 Corinthians
2 Corinthians
Galatians
Ephesians
Philippians
Colossians
1 Thessalonians
2 Thessalonians
1 Timothy
2 Timothy
Titus
Philemon
Hebrews
James
1 Peter
2 Peter
1 John
2 John
3 John
Jude
Revelation
Vēstule ebrejiem ir ļoti iedrošinoša un arī ļoti nopietna vēstule, kuru saprast palīdz VD saturs.
Autors
Šīs vēstules autors sevi vārdā nenosauc, bet viņš, acīmredzot, bija labi pazīstams vēstules saņēmējiem (sk. Ebr. 13:18.19.23). Kādi šo Bībeles grāmatu ir piedēvējuši Pāvilam, bet viņš nevar būt šīs grāmatas autors. Pretēji Pāvilam, šīs vēstules autors nekur sevi vārdā nenosauc. Ebr. 2:3b norāda, ka rakstītājs pats tiešā veidā nav dzirdējis evaņģēlija vēsti no Jēzus, bet to dzirdējis no tiem, kas paši bija dzirdējuši Jēzu sludinām. (Pretēji tam, Pāvils apgalvoja, ka pats no Jēzus bija saņēmis evaņģēliju, Gal. 1:11.12.)
Saturs
Vēstules saturs rāda, ka autors labi zināja VD, tāpēc varam domāt, ka viņš bija jūdu kristietis. No Ebr. 2:3 varam domāt, ka autors bija otrās paaudzes kristietis. Par to liek domāt arī Ebr. 13:23, kur rakstīts par Timoteja atsvabināšanu no apcietinājuma, par ko neko nezinām no Ap.d. grāmatas vai Pāvila vēstulēm. Tātad tas varētu būt laiks pēc Ap.d. gr. sarakstīšanas laika.
Tai pat laikā Ebr. vajadzētu būt sarakstītai pirms Jeruzālemes un tempļa izpostīšanas 70.gadā, jo:
ja šī vēstule būtu tikusi uzrakstīta pēc šī laika, tad autors noteikti būtu pieminējis tempļa izpostīšanu un upurēšanas beigas templī;
autors pastāvīgi lieto tagadnes laiku tad, kad viņš runā par templi un par priesteru aktivitātēm, kas ar to saistītas (5:1-3; 7:23.27; 8:3-5; 9:6-9.13.25; 10:1.3.4.8.11; 13:10.11).
Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks
Šī vēstule sākotnēji bija rakstīta jūdu kristiešiem, kas zināja VD un kas tika kārdināti atgriezties jūdaismā vai arī evaņģēliju pārveidot pēc jūdaisma (Ebr. 2:3; salīdz. Gal. 2:14). Iespējams, ka Ūrass Sārnivāra grāmatā "Vai Bībelei var uzticēties?" par šīs vēstules iespējamiem saņēmējiem dod labu raksturojumu: "Jeruzalemes tempļa izpostīšana 70.g. visiem jūdiem bija smags trieciens. Savā ziņā šī vēstule tam sagatavoja jūdu kristiešus, parādot viņiem, ka pēc kristīgās derības noslēgšanas templis un tā pielūgšanas bija "novecojuši" un "ir tuvu iznīkšanai" (8:13). Šie vārdi rāda, ka vēstules sarakstīšanas laikā templis un tā dievkalpojumi vēl nebija "iznīkuši", taču tas bija tuvu un uz visiem laikiem." (782.lpp.)
Varam domāt šīs vēstules rakstīšanas nolūks bija aicināt jūdu kristiešus atteikties no jūdaisma praktizēšanas kā ceļa uz glābšanu. Ar Kristus atnākšanu bija pabeigta VD upuru sistēmas kārtība. Bija jāatsakās no jūdaismā praktizētās kalpošanas templī ar upuriem. Iespējams, ka Ebr. adresāts bija zem vajāšanu spiediena, Ebr. 10,32-34:
32 Bet atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu,
33 gan zaimos un mokās paši nodoti atklātam izsmieklam, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto līdzdalībniekiem.
34 Jo jūs esat cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta.
Varam domāt, ka kādi atstāja kristīgās draudzes sapulces ar domu, ka viņi aizgāja atpakaļ jūdaismā (Ebr. 10:24.25 tiek nopamatots ar 26.p. un tālākiem pantiem.) Plašākais konteksts (sk. Ebr. 10,26-35) liek domāt, ka atgriešanās jūdaismā, noliedzot Jēzus Kristus pārākumu, jau ir tīšs grēks (26.p.).
Tēma
Ebr. tēma ir Jēzus Kristus kā Dieva žēlastības atklājēja un devēja pilnīgs pārākums un pietiekamība. Prologā (1,1-4) par Jēzu lasām, ka Viņš ir Dieva pilnīga un pēdējā atklāsme, Kas ļoti lielā mērā pārsniedz ierobežoto iepriekšējo atklāsmi VD. VD pravietojumi un apsolījumi ir piepildīti jaunajā derībā (vai jaunajā testamentā, sk. 9:15-17), kas dota caur Kristu. Ebr. varētu tikt saukta par "labāku lietu grāmatu", jo divi grieķu val. vārdi - "labāks" un "pārāks", vēstulē lietoti 15 reizes.
Mārtiņš Balodis
God’s Final Word in His Son
1
God, having spoken long ago to the fathers in the prophets in many portions and in many ways,
2
in these last days spoke to us in His Son, whom He appointed heir of all things, through whom also He made the worlds,
3
who is the radiance of His glory and the exact representation of His nature, and upholds all things by the word of His power; who, having accomplished cleansing for sins, sat down at the right hand of the Majesty on high,
4
having become so much better than the angels, as He has inherited a more excellent name than they.
5
For to which of the angels did He ever say,
“You are My Son,
Today I have begotten You”?
And again,
“I will be a Father to Him
And He shall be a Son to Me”?
6
And when He again brings the firstborn into the world, He says,
“And let all the angels of God worship Him.”
7
And of the angels He says,
“Who makes His angels winds,
And His ministers flaming fire.”
8
But of the Son He says,
“Your throne, O God, is forever and ever,
And the scepter of uprightness is the scepter of Your kingdom.
9
“You have loved righteousness and hated lawlessness;
Therefore God, Your God, has anointed You
With the oil of gladness above Your companions.”
10
And,
“You, Lord, in the beginning founded the earth,
And the heavens are the works of Your hands;
11
They will perish, but You remain;
And they all will wear out like a garment,
12
And like a mantle You will roll them up;
Like a garment they will also be changed.
But You are the same,
And Your years will not come to an end.”
13
But to which of the angels has He ever said,
“Sit at My right hand,
Until I put Your enemies
As a footstool for Your feet”?
14
Are they not all ministering spirits, sent to render service for the sake of those who will inherit salvation?
Vēstule ebrejiem ir ļoti iedrošinoša un arī ļoti nopietna vēstule, kuru saprast palīdz VD saturs.
Autors
Šīs vēstules autors sevi vārdā nenosauc, bet viņš, acīmredzot, bija labi pazīstams vēstules saņēmējiem (sk. Ebr. 13:18.19.23). Kādi šo Bībeles grāmatu ir piedēvējuši Pāvilam, bet viņš nevar būt šīs grāmatas autors. Pretēji Pāvilam, šīs vēstules autors nekur sevi vārdā nenosauc. Ebr. 2:3b norāda, ka rakstītājs pats tiešā veidā nav dzirdējis evaņģēlija vēsti no Jēzus, bet to dzirdējis no tiem, kas paši bija dzirdējuši Jēzu sludinām. (Pretēji tam, Pāvils apgalvoja, ka pats no Jēzus bija saņēmis evaņģēliju, Gal. 1:11.12.)
Saturs
Vēstules saturs rāda, ka autors labi zināja VD, tāpēc varam domāt, ka viņš bija jūdu kristietis. No Ebr. 2:3 varam domāt, ka autors bija otrās paaudzes kristietis. Par to liek domāt arī Ebr. 13:23, kur rakstīts par Timoteja atsvabināšanu no apcietinājuma, par ko neko nezinām no Ap.d. grāmatas vai Pāvila vēstulēm. Tātad tas varētu būt laiks pēc Ap.d. gr. sarakstīšanas laika.
Tai pat laikā Ebr. vajadzētu būt sarakstītai pirms Jeruzālemes un tempļa izpostīšanas 70.gadā, jo:
Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks
Šī vēstule sākotnēji bija rakstīta jūdu kristiešiem, kas zināja VD un kas tika kārdināti atgriezties jūdaismā vai arī evaņģēliju pārveidot pēc jūdaisma (Ebr. 2:3; salīdz. Gal. 2:14). Iespējams, ka Ūrass Sārnivāra grāmatā "Vai Bībelei var uzticēties?" par šīs vēstules iespējamiem saņēmējiem dod labu raksturojumu: "Jeruzalemes tempļa izpostīšana 70.g. visiem jūdiem bija smags trieciens. Savā ziņā šī vēstule tam sagatavoja jūdu kristiešus, parādot viņiem, ka pēc kristīgās derības noslēgšanas templis un tā pielūgšanas bija "novecojuši" un "ir tuvu iznīkšanai" (8:13). Šie vārdi rāda, ka vēstules sarakstīšanas laikā templis un tā dievkalpojumi vēl nebija "iznīkuši", taču tas bija tuvu un uz visiem laikiem." (782.lpp.)
Varam domāt šīs vēstules rakstīšanas nolūks bija aicināt jūdu kristiešus atteikties no jūdaisma praktizēšanas kā ceļa uz glābšanu. Ar Kristus atnākšanu bija pabeigta VD upuru sistēmas kārtība. Bija jāatsakās no jūdaismā praktizētās kalpošanas templī ar upuriem. Iespējams, ka Ebr. adresāts bija zem vajāšanu spiediena, Ebr. 10,32-34:
Varam domāt, ka kādi atstāja kristīgās draudzes sapulces ar domu, ka viņi aizgāja atpakaļ jūdaismā (Ebr. 10:24.25 tiek nopamatots ar 26.p. un tālākiem pantiem.) Plašākais konteksts (sk. Ebr. 10,26-35) liek domāt, ka atgriešanās jūdaismā, noliedzot Jēzus Kristus pārākumu, jau ir tīšs grēks (26.p.).
Tēma
Ebr. tēma ir Jēzus Kristus kā Dieva žēlastības atklājēja un devēja pilnīgs pārākums un pietiekamība. Prologā (1,1-4) par Jēzu lasām, ka Viņš ir Dieva pilnīga un pēdējā atklāsme, Kas ļoti lielā mērā pārsniedz ierobežoto iepriekšējo atklāsmi VD. VD pravietojumi un apsolījumi ir piepildīti jaunajā derībā (vai jaunajā testamentā, sk. 9:15-17), kas dota caur Kristu. Ebr. varētu tikt saukta par "labāku lietu grāmatu", jo divi grieķu val. vārdi - "labāks" un "pārāks", vēstulē lietoti 15 reizes.