• Pasaules gods un manta zūd.

  • 1 Ir ļaunums, ko es redzēju pasaulē, kas grūti panesams cilvēkiem:
  • 2 Vīrs, kam Dievs devis bagātību un mantu un godu, un viņam priekš savas sirds nekāda trūkuma nav no visa, kas tik viņam gribās, un Dievs viņam nedod vaļas no tā ēst, bet svešs vīrs to apēd; tā ir niecība un liels ļaunums.
  • 3 Ja vīrs simts bērnus dzemdinātu un daudz gadus dzīvotu, un tam būtu garš mūžs, un viņa dvēsele nebaudītu no labestības, un tam arī netiktu kapa vieta, tad es saku, ka nelaika bērnam labāk ir nekā tādam.
  • 4 Jo niecībā šis nāk, un tumsā šis aiziet, un ar tumsu šī vārds top aizklāts.
  • 5 Arī sauli šis nav redzējis nedz atzinis, - šim labāka dusa nekā tam.
  • 6 Un jebšu tas divtūkstoš gadus dzīvotu un laba neredzētu, - vai visi nenoiet uz vienu vietu?
  • 7 Viss cilvēka pūliņš ir viņa mutei, bet sirds no tā nepaēdās.
  • 8 Jo kas atlec gudram vairāk nekā ģeķim? Kas nabagam, kas zina staigāt cilvēku vidū?
  • 9 Labāk ir acīm redzēt, nekā sirdī iekārot; arī tā ir niecība un grābstīšanās pēc vēja.
  • 10 Lai ir kāds būdams, viņa vārds jau ir nosaukts, un ir nolikts, ka tas cilvēks ir, un viņš nespēj tiesāties ar To, kas ir stiprāks nekā viņš.
  • 11 Tiešām, daudz vārdu ir, kas vairo niecību; un kas tur cilvēkam atlec?
  • 12 Jo kas var zināt, kas cilvēkam ir par labu šinī mūžā, ko viņš savā niecībā pavada kā ēnu? Jo kas cilvēkam var stāstīt, kas pēc viņa notiks pasaulē?