• Par Jūdu atmešanu un pagānu izredzēšanu.

  • 1 Es saku patiesību Kristū, es nemeloju, jo mana sirdsapziņa man liecību dod Svētajā Garā,
  • 2 Ka man ir lielas skumjas un nemitīgas sāpes manā sirdī.
  • 3 Jo es būtu vēlējies pats būt nolādēts no Kristus par maniem brāļiem, kas ir mani radi pēc miesas;
  • 4 Tie ir Israēlieši, tiem pieder bērnība, un godība, un derības, un bauslība, un Dieva kalpošana, un apsolīšanas.
  • 5 Tiem ir tēvi, no kuriem arī Kristus pēc miesas, Viņš ir Dievs pār visiem, svētīts mūžīgi. Āmen.
  • 6 Tomēr ne tā, ka Dieva vārds būtu zudis; jo ne visi, kas no Israēla, ir Israēls,
  • 7 Nedz tie visi tādēļ bērni, ka tie ir Ābrahāma dzimums, bet: “No Īzaka tev dzimums taps dēvēts.”
  • 8 Tas ir: ne miesas bērni ir Dieva bērni, bet apsolīšanas bērni top turēti par dzimumu.
  • 9 Jo apsolīšanas vārds ir šis: ap šo pašu laiku Es nākšu, tad Sārai būs dēls.
  • 10 Un ne vien šī, bet arī Rebeka, kad bija grūta no viena, no Īzaka, mūsu tēva -
  • 11 Jo kad bērni vēl nebija dzimuši, nedz darījuši ne laba ne ļauna, lai Dieva nodoms, kā Viņš izredzējis, pastāvētu, ne no darbiem, bet no Tā, kas aicina;
  • 12 Tad viņai kļuva sacīts: lielākais kalpos mazākajam;
  • 13 Tā kā ir rakstīts: Es Jēkabu esmu mīlējis un Ēsavu ienīdējis.
  • 14 Ko nu lai sakām? Vai netaisnība ir pie Dieva? Nebūt ne!
  • 15 Jo uz Mozu Viņš saka: Es žēlošu, ko žēloju, un apžēlošos, par ko apžēlojos.
  • 16 Tad nu tas nav ne no cilvēka gribēšanas, ne no cilvēka skriešanas, bet no Dieva apžēlošanās.
  • 17 Jo Raksti saka uz Faraonu: Tieši šim nolūkam Es tevi esmu cēlis, ka Es pie tevis parādītu Savu spēku, un ka Mans Vārds taptu pasludināts visā pasaulē.
  • 18 Tad nu Viņš apžēlojās, par ko Viņš grib, un apcietina, ko Viņš grib.
  • 19 Tu nu gan uz mani sacīsi: ko tad Viņš vēl rāj? Jo kas Viņa prātam var pretī turēties?
  • 20 Bet, cilvēk, kas tu tāds esi, ka tu gribi ar Dievu tiesāties? Vai kāds darbs uz savu meistaru saka: kam tu mani tādu esi taisījis?
  • 21 Vai tad podniekam nav vara pār mālu, no tās pašas pītes taisīt citu trauku godam un citu negodam?
  • 22 Bet nu Dievs, gribēdams dusmību parādīt un Savu spēku zināmu darīt, ar lielu lēnprātību ir panesis dusmības traukus, sataisītus uz pazušanu,
  • 23 Un ka Viņš Savas godības bagātību parādītu pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš ir sataisījis uz godību.
  • 24 Tādus Viņš arī mūs ir aicinājis, ne vien no Jūdiem, bet arī no pagāniem.
  • 25 Tā kā Viņš arī pie Hozejas saka: Es tos saukšu par Saviem ļaudīm, kas Mani ļaudis nebija, un par Savu mīļoto, kas Man nebija mīlēts;
  • 26 Un notiks tanī vietā, kur uz tiem tika sacīts: Jūs neesat Mani ļaudis! Tur tie taps saukti Dzīvā Dieva bērni.
  • 27 Un Jesaja izsauc pār Israēli: ja Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis, tomēr tikai atlikums taps izglābts.
  • 28 Jo Viņš piepilda un pasteidzina vārdu taisnībā, jo drīz Tas Kungs darīs pasludināto vārdu virs zemes.
  • 29 Un itin kā Jesaja ir iepriekš sacījis: ja Tas Kungs Cebaot mums nebūtu atlicinājis kādu sēklu, tad mēs būtu palikuši tā kā Sodoma un līdzīgi Gomorai.
  • 30 Ko nu lai sakām? Ka pagāni, kas pēc taisnības nedzinās, taisnību dabūjuši, proti, taisnību no ticības;
  • 31 Bet Israēls, pēc taisnības bauslības dzīdamies, taisnības bauslību nav panācis.
  • 32 Kādēļ? Tādēļ ka ne no ticības bet tā kā no bauslības darbiem (to meklēja); jo tie ir piedauzījušies pie piedauzīšanas akmens,
  • 33 Itin kā ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzīšanas akmeni un apgrēcības klinti, un kas uz Viņu tic nepaliks kaunā.