• Par labdarīšanu un viltību.

  • 1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Svētīgs tas, kas nabagu apgādā; to Tas Kungs izglābs ļaunā dienā.
  • 2 Tas Kungs to pasargās un uzturēs pie dzīvības, un viņš tiks svētīts virs zemes un viņu nenodos viņa ienaidnieku prātam.
  • 3 Tas Kungs to atspirdzinās uz neveselības gultas; Tu nomainīsi visu viņa gultu viņa slimībā.
  • 4 Es sacīju: ak Kungs, esi man žēlīgs, dziedini manu dvēseli, jo es pret Tevi esmu grēkojis.
  • 5 Mani ienaidnieki runā ļaunu no manis: kad viņš nomirs un viņa vārds ies bojā?
  • 6 Un kad tie nāk, mani apraudzīt, tad tie viltu runā; ar savu sirdi tie sameklē niekus, iziet ārā un aprunā.
  • 7 Visi, kas mani ienīst, musina kopā pret mani, un domā ļaunu pret mani.
  • 8 Blēņu darbu tie apņēmušies savā prātā: kad tas guļ, tad viņš vairs necelsies!
  • 9 Un pat mans draugs, kam es uzticējos, kas manu maizi ēda, mani min ar kājām.
  • 10 Bet Tu, ak Kungs, esi man žēlīgs, un uzcel mani, tad es tiem to atmaksāšu!
  • 11 Pie tam es zinu, ka Tev labs prāts pie manis, ka mans ienaidnieks par mani negavilēs.
  • 12 Bet Tu mani uzturi manā nenoziedzībā, un mani iecel Savā priekšā mūžīgi.
  • 13 Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, mūžīgi mūžam! Āmen, Āmen.