• Jēzus izsūta Savus apustuļus Dieva vārdu sludināt, 1; ēdina piectūkstošus, 16; top apskaidrots kalnā, 28; izdzen velnu, 37; aprāj Savu mācekļu augstprātību, 46; un dusmību, 54.

  • 1 Un Savus divpadsmit mācekļus sasaucis, Viņš tiem deva varu un spēku pār visiem velniem, un sērgas dziedināt.
  • 2 Un Viņš tos sūtīja, Dieva valstību sludināt un vājus darīt veselus:
  • 3 Un Viņš uz tiem sacīja: “Neņemat neko līdz uz ceļu, nedz zizli, nedz kulīti, nedz maizi, nedz naudu, un lai nevienam no jums nav divi svārki.
  • 4 Un kurā mājā jūs ieiesiet, tur paliekat, un no turienes ejat tālāk.
  • 5 Un kas jūs neuzņems, - tad iziedami no pilsētas nokratāt arī pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.”
  • 6 Bet tie izgājuši pārstaigāja visas pilsētas visur evaņģēliju sludinādami un dziedinādami.
  • 7 Bet Hērods, kas ceturto zemes tiesu valdīja, dzirdēja visas lietas, kas caur Viņu notika, un nezināja, ko domāt, tāpēc ka citi runāja, ka Jānis no miroņiem esot augšāmcēlies;
  • 8 Bet citi, ka Elija esot parādījies; bet citi, ka viens no pirmajiem praviešiem esot augšāmcēlies.
  • 9 Un Hērods sacīja: “Es Jānim galvu esmu nocirtis, bet kas šis tāds, par ko es tādas lietas dzirdu?” Un tas meklēja, Viņu redzēt.
  • 10 Un apustuļi atgriezušies Viņam teica, kādas lietas tie bija darījuši; un Viņš tos ņēma līdz un aizgāja savrup uz kādu tukšu vietu pie pilsētas, vārdā Betsaida.
  • 11 Bet ļaudis, to nomanīdami, sekoja Viņam, un Viņš tos pieņēmis runāja ar tiem par Dieva valstību; un kam dziedināšanas vajadzēja, tos Viņš darīja veselus.
  • 12 Bet vakars jau metās, un tie divpadsmit piegājuši uz Viņu sacīja: “Atlaid ļaudis, ka tie nogājuši apkārtējos miestos un ciemos mājas vietu dabū un maizi atrod; jo mēs šeit esam tukšā vietā.”
  • 13 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis vien, ja mēs citur nogājuši barību nepirksim visiem šiem ļaudīm.”
  • 14 Jo tur bija kādi pieci tūkstoši vīru. Bet Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Liekat viņiem apsēsties pa kārtām, pa piecdesmit.”
  • 15 Un tie tā darīja un lika visiem apsēsties.
  • 16 Bet, piecas maizes un divas zivis ņēmis, Viņš skatījās uz debesīm, tās svētīja un pārlauza, un deva mācekļiem, lai ļaudīm ceļ priekšā.
  • 17 Un tie visi ēda un paēda; un salasīja druskas, kas tiem bija atlikušas, divpadsmit kurvjus.
  • 18 Un notikās, kad Viņš viens pats Dievu lūdza, tad mācekļi pie Viņa piegāja; un Viņš tiem vaicāja sacīdams: “Ko ļaudis saka, Mani esam?”
  • 19 Bet tie atbildēdami sacīja: “Jānis Kristītājs; un citi, ka viens no veciem praviešiem esot augšāmcēlies.”
  • 20 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt, Mani esam?” Bet Pēteris atbildēdams sacīja: “Tu esi Tas Dieva Kristus.”
  • 21 Bet viņš tiem stipri aizliedza, lai nevienam nesaka,
  • 22 Sacīdams: “Cilvēka Dēlam būs daudz ciest un tapt atmestam no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā uzmodinātam.”
  • 23 Un Viņš uz visiem sacīja: “Ja kāds grib sekot Man, tas lai aizliedz sevi pašu un uzņem savu krustu ikdienas un seko Man.
  • 24 Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs; un kam sava dzīvība Manis dēļ zūd, tas to izglābs.
  • 25 Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš iemanto visu pasauli, bet pats pazūd jeb iet bojā?
  • 26 Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas, tā paša dēļ Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks Savā un Sava Tēva un svēto eņģeļu godībā.
  • 27 Bet Es jums tiešām saku: ka daži no tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, kamēr Dieva valstību redzēs.”
  • 28 Un notikās kādas astoņas dienas pēc šiem vārdiem, tad Viņš ņēma līdz Pēteri un Jāni un Jēkabu, un uzkāpa uz kalnu, Dievu lūgt.
  • 29 Un Viņam lūdzot, Viņa vaigs mainījās un Viņa drēbes kļuva spoži baltas kā zibens.
  • 30 Un redzi, divi vīri ar Viņu runāja, tie bija Mozus un Elija.
  • 31 Tie parādījās iekš godības un runāja par Viņa galu, ko Viņam bija piepildīt Jeruzālemē.
  • 32 Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, bet uzmodušies tie redzēja Viņa godību un divus vīrus pie Viņa stāvam.
  • 33 Un notikās, kad tie no Viņa šķīrās, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: “Kungs, šeit mums labi, lai taisām trīs būdas, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam;” - un viņš nezināja, ko viņš runāja.
  • 34 Un tam šo runājot, padebesis nāca un viņus apēnoja, bet tie izbijās, kad padebesis viņus apklāja.
  • 35 Un balss nāca no padebeša sacīdama: “Šis ir Mans mīļais Dēls, To jums būs klausīt.”
  • 36 Un kad balss atskanēja, tad Jēzus atradās viens pats. Un tie cieta klusu un nesacīja nevienam tanīs dienās nekā no tā, ko bija redzējuši.
  • 37 Un notikās otrā dienā, kad tie no kalna nāca zemē, tad Viņu sastapa daudz ļaužu.
  • 38 Un redzi, kāds vīrs no ļaudīm brēca sacīdams: “Mācītāj, es Tev lūdzu, skaties uz manu dēlu, jo tas ir mans vienpiedzimušais,
  • 39 Un redzi, gars to sagrābj, un tas piepeši brēc, un viņš to plosa līdz putām un tikai grūti no tā šķirās, to novārdzinādams.
  • 40 Un es Taviem mācekļiem esmu lūdzis, ka tie to izdzītu, bet tie nespēja.”
  • 41 Un Jēzus atbildēdams sacīja: “Ak tu neticīgā un netiklā cilts, cik ilgi Es pie jums būšu un jūs panesīšu? Atved savu dēlu šurp.”
  • 42 Un tam atnākot velns to plosīja un raustīja: bet Jēzus nešķīsto garu apdraudēja un darīja bērnu veselu un atdeva viņa tēvam.
  • 43 Bet visi iztrūcinājās par augsto Dieva godību. Un kad visi brīnījās par visu, ko Jēzus bija darījis, tad Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem:
  • 44 “Liekat jūs šos vārdus savās ausīs, jo Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās.”
  • 45 Bet tie šo vārdu nesaprata, un tas tiem bija apslēpts, ka tie to nesamanīja, un tie bijās Viņu vaicāt par šo vārdu.
  • 46 Un viņu starpā tādas domas cēlās, kurš no viņiem esot lielākais.
  • 47 Bet Jēzus viņu sirds domas redzēdams, ņēma vienu bērnu un to nostādīja Savā priekšā,
  • 48 Un uz tiem sacīja: “Ja kas šo bērnu uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; un ja kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis. Jo kurš jūsu starpā ir mazākais, tas būs liels.”
  • 49 Bet Jānis atbildēdams sacīja: “Kungs, mēs vienu redzējām Tavā Vārdā velnus izdzenam, un tam esam lieguši, jo viņš nestaigā ar mums.”
  • 50 Un Jēzus uz to sacīja: “Neliedziet, jo kas nav pret mums, tas ir ar mums.”
  • 51 Un notikās, kad Viņa paaugstināšanas laiks bija klāt, tad Viņš Savu vaigu grieza, iet uz Jeruzālemi
  • 52 Un Viņš nosūtīja vēstnešus Savā priekšā. Un ejot tie iegāja kādā Samarijas ciemā, sataisīt mājas vietu Viņam.
  • 53 Un tie Viņu neuzņēma, jo Viņš bija apņēmies, iet uz Jeruzālemi.
  • 54 Un Viņa mācekļi, Jēkabs un Jānis, to redzēdami sacīja: “Kungs, vai Tu gribi, tad mēs sacīsim, lai uguns krīt no debess un tos sadedzina, itin kā arī Elija darījis?”
  • 55 Bet Viņš atgriezdamies tos aprāja un sacīja: “Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?
  • 56 Jo Cilvēka Dēls nav nācis, cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” Un tie gāja uz citu miestu.
  • 57 Un notikās tiem noejot, kāds uz ceļa Viņam sacīja: “Kungs, es Tev sekošu, lai kur vien Tu dotos.”
  • 58 Un Jēzus uz to sacīja: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav, kur Savu galvu nolikt.”
  • 59 Un Viņš uz citu sacīja: “Seko Man!” Bet tas sacīja: “Kungs, atļauj man vispirms noiet, savu tēvu aprakt.”
  • 60 Bet Jēzus uz to sacīja: “Lai miroņi aprok savus miroņus, bet tu ej un pasludini Dieva valstību.”
  • 61 Un cits sacīja: “Kungs, es Tev sekošu, bet atļauj man vispirms no tiem atvadīties, kas ir manā namā.”
  • 62 Bet Jēzus uz to sacīja: “Neviens neder Dieva valstībā, kas savu roku pieliek pie arkla un skatās atpakaļ.”