• Jonas napacietība un skaudība.

  • 1 Tas rieba Jonam ar gaužu riebšanu, un viņa dusmība iedegās.
  • 2 Un viņš pielūdza To Kungu un sacīja: ak Kungs, vai es tā nesacīju, kad es vēl biju savā zemē? Tāpēc es iepriekš steidzos bēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un žēlsirdīgs Dievs, lēnprātīgs un no lielas žēlastības, kam paliek žēl par ļaunumu.
  • 3 Tad nu, Kungs, ņem manu dvēseli no manis, jo man ir labāk mirt nekā dzīvot.
  • 4 Bet Tas Kungs sacīja: vai tu gan dusmo pareizi?
  • 5 Un Jona izgāja no pilsētas un apsēdās pret rīta pusi no pilsētas un tur sev taisīja būdiņu un apsēdās tur pavēnī, tiekams redzētu, kas ar pilsētu būs.
  • 6 Tad Dievs Tas Kungs deva rīcinus stādu; tas uzauga pār Jonu, lai viņam būtu ēna pār galvu un lai viņu atsvabinātu no viņa ļaunuma; un Jona priecājās par rīcinus stādu ar lielu prieku.
  • 7 Bet Dievs deva tārpu otrā dienā, kad saule uzlēca, tas dūra rīcinus stādu, ka tas nokalta.
  • 8 Un kad saule uzlēca, tad Dievs deva sausu rīta vēju, un saule spieda Jonam uz galvu, ka tas kļuva gurdens, un viņš savai dvēselei vēlēja mirt un sacīja: labāk man būtu mirt nekā dzīvot.
  • 9 Tad Dievs sacīja uz Jonu: vai tev šķiet, ka tu pareizi dusmo par rīcinus stādu? Un viņš sacīja: gan pareizi es dusmoju līdz pat nāvei.
  • 10 Bet Tas Kungs sacīja: tev ir žēl rīcinus stāda, pie kā tu neesi ne strādājis ne to audzinājis, kas vienā naktī cēlies un vienā naktī nozudis.
  • 11 Un Man nebija žēlot lielo pilsētu Ninivi, kur iekšā daudz vairāk nekā simts un divdesmit tūkstoši cilvēku, kas nezin izšķirt labo no kreisās rokas, un daudz lopu?