• Tas Jērs ar svētiem uz Ciānas kalna, 1; eņģelis ar mūžīgo evaņģēliju, 6; Bābeles posts, 8; pļaujamā diena un Dieva vīna spaids, 14.

  • 1 Un es redzēju, un raugi, Tas Jērs stāvēja uz Ciānas kalna un līdz ar Viņu simt četrdesmit četri tūkstoši, kam Viņa Tēva vārds bija rakstīts pie viņu pierēm.
  • 2 Un es dzirdēju balsi no debesīm kā daudz ūdeņu balsi un kā liela pērkona balsi, un balss, ko es dzirdēju, bija tā kā koklētāji koklē uz savām koklēm.
  • 3 Un tie dziedāja kā jaunu dziesmu goda krēsla priekšā un četru dzīvo un vecaju priekšā, un neviens nevarēja dziesmu mācīties, kā vien simts četrdesmit četri tūkstoši, kas bija atpirkti no pasaules.
  • 4 Šie ir, kas ar sievām nav apgānījušies; jo tie ir šķīsti; šie ir, kas Tam Jēram seko, uz kurieni Tas iet. Šie ir atpirkti no cilvēkiem par pirmajiem Dievam un Tam Jēram.
  • 5 Un viņu mutē viltība nav atrasta, jo tie ir bezvainīgi Dieva goda krēsla priekšā.
  • 6 Un es redzēju citu eņģeli debesu vidū skrienam; tam bija mūžīgs evaņģēlijs, tiem sludināt, kas virs zemes dzīvo, un visām tautām un ciltīm un valodām un ļaudīm.
  • 7 Šis ar stipru balsi sacīja: bīstaties Dievu un dodiet Viņam godu, jo Viņa sodības stunda ir nākusi, un pielūdziet To, kas ir radījis debesi un zemi un jūru un ūdeņu avotus.
  • 8 Un tam sekoja cits eņģelis, sacīdams: kritusi, kritusi Bābele, lielā pilsēta, tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas maucības dusmu vīnu.
  • 9 Tad viņiem sekoja trešais eņģelis, sacīdams ar stipru balsi: ja kas zvēru pielūdz un viņa bildi un pieņem zīmi pie savas pieres un pie savas rokas,
  • 10 Tas arīdzan dzers no Dieva dusmības vīna, kas stiprs Viņa bardzības biķerī ir ieliets, un tas taps mocīts ar uguni un sēru svēto eņģeļu un Tā Jēra priekšā.
  • 11 Un dūmi no viņu mocības uzkāpj mūžīgi mūžam, un dusēšanas nav nedz dienu nedz nakti tiem, kas zvēru un viņa bildi pielūdz, un kas viņa vārda zīmi pieņem.
  • 12 Šeit ir svēto pacietība. Šeit ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.
  • 13 Un es dzirdēju balsi no debesīm uz mani sakām: raksti! Svētīgi ir mirušie, kas Kungā mirst no šī brīža. Tiešām, Gars saka, ka tie dus no savām darbošanām un viņu darbi tos pavada.
  • 14 Un es redzēju un raugi, spožs padebesis un uz padebeša kāds sēdēja, kas Cilvēka Dēlam līdzīgs, ar zelta kroni galvā un ar asu sirpi rokā.
  • 15 Un cits eņģelis nāca no Dieva nama, saukdams ar stipru balsi uz To, kas uz padebeša sēdēja: cērt ar Savu sirpi un pļauj; jo pļaušanas stunda Tev ir nākusi, tāpēc ka pļaujamais virs zemes ir ienācies.
  • 16 Un Tas, kas uz padebeša sēdēja, ar Savu sirpi cirta uz zemi, un zeme tapa pļauta.
  • 17 Un cits eņģelis nāca no Dieva nama, kas ir debesīs, un tam bija arīdzan asa sirpe.
  • 18 Un cits eņģelis nāca no altāra, tam bija vara pār uguni, un tas sauca ar lielu saukšanu uz to, kam asā sirpe bija, sacīdams: cērt ar savu aso sirpi un nogriez vīna ķekarus no zemes vīna koka, jo viņa ogas ir ienākušās.
  • 19 Un eņģelis cirta ar savu sirpi uz zemi un nogrieza ogas no zemes vīna koka un meta tās lielā Dieva dusmības vīna spaidā.
  • 20 Un vīna spaids tapa mīts ārpus pilsētas, un no vīna spaida nāca asinis līdz zirgu iemauktiem pie tūkstoš seši simti stadijām (tālu).