• Lācars ir nevesels, 1; mirst, 11; top uzmodināts, 43; daudz Jūdi paliek ticīgi, 45; augstie priesteri meklē Kristu nonāvēt, 47; Kajafas pasludina, ka Kristum jāmirst par tautu, 49.

  • 1 Un tur kāds gulēja nevesels, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā.
  • 2 (Bet šī bija Marija, kas To Kungu ar zālēm bija svaidījusi un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi; tai brālis Lācars gulēja nevesels.)
  • 3 Tad māsas sūtīja pie Viņa un sacīja: “Kungs, redzi, ko Tu mīļo, tas guļ nevesels.”
  • 4 Un Jēzus to dzirdējis sacīja: “Šī neveselība nav uz miršanu, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to top pagodināts.”
  • 5 Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu un Lācaru.
  • 6 Kad nu Viņš bija dzirdējis, to esam neveselu, tad Viņš vēl divas dienas palika vietā, kur Viņš bija.
  • 7 Pēc tam Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “Ejam atkal uz Jūdeju.”
  • 8 Mācekļi uz Viņu saka: “Rabbi, Jūdi nesen Tevi meklēja ar akmeņiem nomētāt, un Tu atkal noej uz turieni?”
  • 9 Jēzus atbildēja: “Vai dienai nav divpadsmit stundas? Ja kas staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu.
  • 10 Bet ja kas staigā naktī, tas piedauzās, jo viņā nav gaismas.”
  • 11 To Viņš sacīja, un pēc tam Viņš uz tiem saka: “Lācars, mūsu draugs, ir aizmidzis, bet Es eju, viņu uzmodināt.”
  • 12 Tad Viņa mācekļi sacīja: “Kungs, kad viņš aizmidzis, tad viņš taps vesels.”
  • 13 Bet Jēzus bija runājis par viņa nāvi; un tiem šķita, ka Viņš runājot par aizmigšanu miegā.
  • 14 Tad Jēzus uz tiem skaidri sacīja: “Lācars ir nomiris.
  • 15 Un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es tur neesmu bijis (ka jūs varat ticēt); bet ejam pie viņa.”
  • 16 Tad Toms, saucams dvīnis, uz citiem mācekļiem sacīja: “Ejam mēs arīdzan, ka līdz ar Viņu mirstam.”
  • 17 Tad Jēzus nogājis to atrada jau četras dienas kapā gulošu.
  • 18 (Bet Betānija bija tuvu pie Jeruzālemes, kādu pusjūdzi.)
  • 19 Un daudz Jūdu bija nākuši pie Martas un Marijas, ka tās iepriecinātu par viņu brāli.
  • 20 Tad Marta dzirdējusi, ka Jēzus nākot, gāja Viņam pretī, bet Marija palika mājās sēžot.
  • 21 Tad Marta sacīja uz Jēzu: “Kungs, ja Tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris.
  • 22 Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.”
  • 23 Jēzus uz to saka: “Tavs brālis celsies augšā.”
  • 24 Marta uz Viņu saka: “Es zinu, ka viņš augšāmcelsies tanī augšāmcelšanā pastarā dienā.”
  • 25 Jēzus uz to sacīja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas tic uz Mani, jebšu viņš būtu miris, tas dzīvos,
  • 26 Un ikviens, kas dzīvo un tic uz Mani, tas nemirs ne mūžam. Vai tu to tici?”
  • 27 Tā uz Viņu saka: “Tiešām, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.”
  • 28 Un to sacījusi viņa nogāja un sauca Mariju, savu māsu, slepeni, sacīdama: “Mācītājs ir šeitan un tevi aicina.”
  • 29 Un to dzirdējusi, tā tūdaļ cēlās un nāca pie Viņa.
  • 30 (Bet Jēzus miestā vēl nebija ienācis, bet bija vietā, kur Marta Viņu sastapa.)
  • 31 Tad Jūdi, kas namā pie viņas bija un viņu iepriecināja, redzēdami, ka Marija tūdaļ cēlās un izgāja, viņai sekoja sacīdami: “Viņa iet uz kapu, tur raudāt.”
  • 32 Tad Marija, kad tā nāca, kur Jēzus bija, un Viņu redzēja, metās Viņam pie kājām un uz Viņu sacīja: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu miris.”
  • 33 Tad Jēzus, kad redzēja viņu raudam, arī Jūdus raudam, kas līdz ar viņu bija nākuši, garā aizgrābts, noskuma pie Sevis,
  • 34 Un sacīja: “Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie uz Viņu saka: “Kungs, nāc un redzi.”
  • 35 Jēzus raudāja.
  • 36 Tad Jūdi sacīja: “Redzi, kā Viņš to ir mīlējis!”
  • 37 Bet citi no tiem sacīja: “Vai Viņš, kas neredzīgā acis atvēris, nevarēja darīt, ka arī šis nebūtu nomiris?”
  • 38 Tad Jēzus atkal sirdī aizgrābts nāk pie kapa; bet tas bija alā, un akmens gulēja priekšā.
  • 39 Jēzus saka: “Noceļat akmeni.” Marta, nomirušā māsa, uz Viņu saka: “Kungs, viņam jau smaka; viņš jau četras dienas ir gulējis.”
  • 40 Jēzus uz to saka: “Vai Es tev neesmu sacījis: ja tu ticēsi, tad tu redzēsi Dieva godību.”
  • 41 Tad tie akmeni nocēla, kur mironis bija nolikts, un Jēzus pacēla acis uz augšu un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis.
  • 42 Bet Es zinu, ka Tu vienmēr Mani klausi; bet ļaužu dēļ, kas apkārt stāv, Es to saku, lai tie tic, ka Tu Mani esi sūtījis.”
  • 43 Un to sacījis Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!”
  • 44 Tad mirušais izgāja, pie kājām un rokām saistīts ar autiem, un viņa vaigs bija aptīts ar sviedru autu. Un Jēzus uz tiem saka: “Atraisiet viņu, un lai viņš staigā.”
  • 45 Tad daudzi no Jūdiem, kas pie Marijas bija nākuši un redzējuši, ko Jēzus darījis, ticēja uz Viņu.
  • 46 Bet citi no tiem nogāja pie farizejiem un tiem sacīja, ko Jēzus bija darījis.
  • 47 Tad augstie priesteri un farizeji sapulcināja augsto tiesu un sacīja: “Ko darīsim? Jo Šis cilvēks dara daudz brīnuma zīmes.
  • 48 Ja Viņu tā palaidīsim, tad visi uz Viņu ticēs, un tad Romieši nāks un mums atņems gan zemi, gan ļaudis.”
  • 49 Un viens no tiem, Kajafa, tanī gadā augstais priesteris būdams, uz tiem sacīja: “Jūs nezināt neko,
  • 50 Un jūs neapdomājat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst par ļaudīm, nekā visa tauta pazūd.”
  • 51 Bet viņš to nesacīja no sevis paša, bet tanī gadā augstais priesteris būdams, viņš kā pravietis runāja, ka Jēzum bija mirt par tautu;
  • 52 Un ne par tautu vien, bet lai Viņš izklīdušos Dieva bērnus kopā sapulcinātu.
  • 53 No tās dienas tie sarunājās, Viņu nokaut.
  • 54 Tad Jēzus droši vairs nestaigāja starp Jūdiem, bet no turienes aizgāja uz vietu tuvu pie tuksneša, uz pilsētu vārdā Efraīma, un tur Viņš palika ar Saviem mācekļiem.
  • 55 Bet Jūdu Pashā bija tuvu un daudzi no tā vidus nogāja pirms Pashā uz Jeruzālemi, ka tie šķīstītos.
  • 56 Tad tie Jēzu meklēja un Dieva namā stāvēdami savā starpā runāja: “Kā jums šķiet? Vai Viņš gan uz svētkiem nenāks?”
  • 57 Bet augstie priesteri un farizeji bija devuši pavēli, ja kas zinātu, kur Viņš esot, lai tas dotu ziņu, ka tie Viņu tvertu.