• Ījaba žēlabas par cilvēka nīcību.

  • 1 Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
  • 2 Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
  • 3 Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
  • 4 Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
  • 5 Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
  • 6 Manas dienas ir ātrākas nekā audēja spole un beidzās bez nekādas cerības.
  • 7 Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
  • 8 Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
  • 9 Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšā.
  • 10 Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
  • 11 Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
  • 12 Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka Tu ap mani noliec sardzi?
  • 13 Kad es saku: mana gulta mani iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
  • 14 Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
  • 15 Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāk mirt nekā tā izģinst.
  • 16 Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
  • 17 Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
  • 18 Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
  • 19 Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
  • 20 Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
  • 21 Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.