• Ījabs atzīst savu vainu. Dievs runā par beēmotu. Dievs runā par levijatanu.

  • 1 Un Tas Kungs atbildēja Ījabam un sacīja:
  • 2 Vai vainotājs ies tiepties ar Visvareno? Kas Dievu pamāca, lai uz to atbild!
  • 3 Bet Ījabs atbildēja Tam Kungam un sacīja:
  • 4 Redzi, es esmu mazs, ko lai es Tev atbildu? Es likšu roku uz muti.
  • 5 Es reiz esmu runājis, bet vairs neatbildēšu; un otru reiz, bet vairs to nedarīšu.
  • 6 Un Tas Kungs atbildēja Ījabam no vētras un sacīja:
  • 7 Apjoz jel kā vīrs savus gurnus, tad Es tev gribu vaicāt, un tu mani māci.
  • 8 Vai tu Manu tiesu iznīcināsi, vai tu Mani pazudināsi, ka tu būtu taisns?
  • 9 Jeb vai tev ir tāds elkonis kā Stipram Dievam, vai tev ir pērkona balss kā Viņam?
  • 10 Pušķojies tad ar greznību un augstību, un apģērbies ar lielu godu un godību.
  • 11 Izgāz savas dusmības bardzību, un uzlūko visus lepnos un pazemo tos.
  • 12 Uzlūko visus lepnos un gāz tos zemē un satriec tos bezdievīgos savā vietā.
  • 13 Guldi tos kopā iekš pīšļiem un sedz viņu vaigus ar tumsu.
  • 14 Tad arī Es tevi teikšu, ka tava labā roka tev palīdzējusi.
  • 15 Redzi nu, beēmots, ko Es līdz ar tevi esmu radījis, ēd zāli kā vērsis.
  • 16 Redzi jel, viņa spēks ir viņa gurnos un viņa stiprums viņa vēdera dzīslās.
  • 17 Viņš kustina savu asti kā ciedra koku, viņa cisku dzīslas kopā ir sapītas.
  • 18 Viņa kauli ir kā ciets varš, viņa locekļi kā dzelzs mieti.
  • 19 Viņš ir Dieva ceļu pirmais; kas viņu radījis, Tas viņam devis savu zobenu.
  • 20 Kalni viņam izdod barību, un tur rotaļājas visi lauka zvēri.
  • 21 Koku biezumā viņš apgulstas, niedrēs un dūņās paslēpies.
  • 22 Koku biezums viņu apsedz ar savu ēnu, upes kārkli viņu apslēpj.
  • 23 Redzi, kad upe plūst, tad viņš nedreb, viņš ir drošs, kad Jordāne pat līdz viņa mutei celtos.
  • 24 Vai viņu var gūstīt, viņa acīm redzot? vai viņam virvi var vilkt caur nāsīm?