• Ījabs izstāsta savu pirmaju labklāšanos.

  • 1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
  • 2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā laikā, kad Dievs mani pasargāja;
  • 3 Kad Viņa gaismeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsu;
  • 4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
  • 5 Kad Visvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
  • 6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
  • 7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus (laukuma);
  • 8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
  • 9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
  • 10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
  • 11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
  • 12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
  • 13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
  • 14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani ietērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
  • 15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
  • 16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
  • 17 Es salauzu netaisnā dzerokļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
  • 18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
  • 19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
  • 20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
  • 21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
  • 22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
  • 23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vakara lietu.
  • 24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaismu tie neskumdināja.
  • 25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.