• Ījabs vēl apliecina savu nenoziedzību.

  • 1 Mans gars ir vājš, manas dienas nodzisušas, kaps man ir klāt.
  • 2 Tiešām, mēdītāji mani apstāj un uz viņu tiepšanos jāskatās manām acīm.
  • 3 Galvo jel, pārstāvi Tu mani pie Sevis paša, kur tad cits man roku dos!
  • 4 Jo viņu sirdīm Tu saprašanu esi apslēpis; tāpēc Tu viņiem virsroku nedosi.
  • 5 Kas savus draugus izdāvā par laupījumu, tā bērnu acis izīgs.
  • 6 Bet Viņš mani darījis ļaudīm par sakāmu vārdu, ka esmu tāds, kam spļauj vaigā.
  • 7 Tādēļ mana acs ir tumša no skumības, un visi mani locekļi ir kā ēna.
  • 8 Taisnie par to iztrūcinājās, un nenoziedzīgais iekarst par neganto.
  • 9 Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa, un kam šķīstas rokas, pieņemas stiprumā.
  • 10 Tad nu jūs visi nāciet, tik (nāciet) atkal vien, gudra es neatradīšu jūsu starpā.
  • 11 Manas dienas ir pagājušas, mani padomi iznīcināti, ko mana sirds bija kopusi.
  • 12 Nakti tie sauc par dienu, un gaismu saka tuvu esam, kur tumsa klāt.
  • 13 Ko man vēl gaidīt, kaps būs mans nams; tumsā es uztaisīšu savu gultu.
  • 14 Trūdus es saucu par savu tēvu, tārpus par savu māti un māsu.
  • 15 Kur tad būs mana cerība, manu cerību, kas to redzēs?
  • 16 Kapā tā nogrims, kad it visiem pīšļos būs dusa.