• Cofars jo stipri Ījabu rāj.

  • 1 Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja:
  • 2 Vai uz tik daudz vārdiem nebūs atbildēt, vai mutīgam cilvēkam lai paliek taisnība?
  • 3 Vai tad citiem uz tavām blēņām būs klusu ciest, ka tu mēdi, un neviens tevi neapkauno,
  • 4 Un saki: mana mācība ir skaidra, un es esmu šķīsts Tavu acu priekšā, (ak Dievs!)
  • 5 Bet tiešām, kaut Dievs runātu un atdarītu Savas lūpas pret tevi
  • 6 Un tev stāstītu apslēpto gudrību, kas ir gudrība pār gudrību, tad tu zinātu, ka Dievs nemaz vēl visus tavus noziegumus nepiemin.
  • 7 Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast, vai noskaidrot Visvarenā pilnību?
  • 8 Viņa ir augstāka nekā debesis, - ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle, - ko tu vari zināt?
  • 9 Garāka nekā zeme savā mērā, un platāka nekā jūra!
  • 10 Kad Viņš uzbrūk un gūsta, tiesas priekšā stāda, kas Viņam to liegs?
  • 11 Jo Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, pat vērā nelikdams.
  • 12 Bet pirms ģeķis nāk pie gudrības, tad meža lops paliek par cilvēku.
  • 13 Ja tu pacelsi savu sirdi un izplētīsi savas rokas uz Viņu, -
  • 14 Ja tu ļaunumu, kas tavā rokā, tālu atmetīsi, un netaisnībai neļausi mājot savā dzīvoklī,
  • 15 Tad tu savu vaigu varēsi pacelt bez vainas un varēsi pastāvēt un nebūs jābīstas.
  • 16 Tad tu bēdas varēsi aizmirst, un tās tā pieminēt, kā ūdeni, kas aizskrien.
  • 17 Un tavs mūžs stāvēs spožāks nekā dienas vidus, un pat tumsa būs kā rīta gaisma.
  • 18 Un tu varēsi ticēt, ka vēl ir cerība, un redzēsi, ka vari mierā dusēt.
  • 19 Un varēsi apgulties, un neviens tevi neizbiedēs, un daudzi vēl tevi godinās.
  • 20 Bet bezdievīgo acis izīgst un viņu patvērums iet bojā, un viņu cerība iznīks kā pēdējā dvaša.