• Lūgšana par Dieva žēlastību.

  • 1 Pravieša Habakuka lūgšana, pēc augstas dziesmas dziedama: Kungs, kad es dzirdēju Tavu slavu, tad es izbijos.
  • 2 Kungs, tas ir Tavs darbs, izdari to gadiem ritot, gadiem ritot dari to zināmu. Dusmībā piemini žēlastību.
  • 3 Dievs nāk no Temana un Svētais no Pārana kalniem. (Sela.). Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna Viņa slavas.
  • 4 Un spožums atspīd kā (saules) gaisma un stari Viņam abās pusēs, un tur Viņa spēks slēpjās.
  • 5 Viņa priekšā iet mēris, un sērga uz viņa pēdām.
  • 6 Viņš stāv un satrīcina zemi, Viņš skatās un biedina tautas, mūžīgie kalni šķīst, vecu vecie pakalni grimst; Viņš staigā mūžības ceļus.
  • 7 Es redzēju Kušana ļaužu teltis postā un Midiāniešu dzīvokļus drebam.
  • 8 Vai Tu par upēm esi apskaities, ak Kungs, vai Tev dusmas par ūdeņiem, vai Tev bardzība par jūru, ka Tu brauci ar Saviem zirgiem uz Saviem glābšanas ratiem?
  • 9 Tavs stops izvilkts spīd, rīkste, vārdos zvērēta (Sela.). Zemi Tu skaldi upēs.
  • 10 Kalni Tevi ierauga, un tiem paliek bail, ūdens plūdi plūst, dziļums kauc, un augsti paceļ savas rokas.
  • 11 Saule un mēness paliek stāvot savā mājoklī, Tavām bultām šaujoties un spīdot, Taviem šķēpiem spīdot un zibot.
  • 12 Dusmībā Tu samini zemi, bardzībā Tu sadragā tautas.
  • 13 Tu izej, glābt Savus ļaudis, glābt Savu svaidīto, Tu satrieci bezdievīgā nama galvu, atsegdams pamatu līdz pat kaklam. (Sela.)
  • 14 Ar viņa paša šķēpiem Tu satrieci viņa karavīru galvu, kas kā vētra nāk, mani izkaisīt, kam prieks, nabagu aprīt slepenībā.
  • 15 Tu jāji ar saviem zirgiem pa jūru, pa varenu ūdeņu plūdiem.
  • 16 Kad es to dzirdēju, tad manas iekšas trīcēja, no tās balss drebēja manas lūpas; puveši nāk manos kaulos, es trīcu savā vietā, kaut es varētu dusēt bēdu dienā, kad Viņš uz augšu celsies pret ļaudīm tos izdeldēt.
  • 17 Ja vīģes koks nezaļos, un augļu nebūs vīna kokam; eļļas koka augums nepiepilda cerības, un tīrumi nenes barību, avis izzudušas no ganībām un vērsis nav laidaros.
  • 18 Bet tomēr es priecāšos iekš Tā Kunga, es līksmošos iekš Dieva, sava Pestītāja.
  • 19 Tas Kungs Dievs ir mans stiprums, viņš dara man kājas kā stirnām un mani vedīs manos augstumos. - Dziedātāju vadonim uz manām koklēm.