Vēstulē galatiešiem ap. Pāvils atklājas ļoti dedzīgs, sk. 3:1; 4:30; 5:12. Iespējams, ka iemesls tam bija ap. Pāvila paša pieredze bauslības nespējā glābt. Saskatot Galatijas draudzēs maldinātājus, kas mācīja, ka glābšanai ar Jēzu vien ir par maz, Pāvils ļoti krasi iestājās pret šiem maldiem. Argumentācija šajā vēstulē arī ir ļoti iesaistoša. Zīmīgi arī tas, ka šajā vēstulē Pāvils nesaka: “Es pateicos …”, vārdi, kurus lasām vairākās citās viņa vēstulēs. Tas parāda to, cik viņam sāpēja galatiešu aplamā rīcība. Šī ir vienīgā Pāvila vēstule, kas sarakstīta vairākām draudzēm (ja neskaita vēstuli efeziešiem, kas arī varētu būt plašākai auditorijai). Un līdzīgi kā 2.Kor., arī Gal. ir daudz personīgas informācijas par pašu ap. Pāvilu, sk. Gal. 1. un 2.nod.

Autors, sarakstīšanas laiks un adresāti

Gal. 1:1 saka, ka autors ir ap. Pāvils. Iespējams, ka šī ir pirmā vēstule no mums pieejamām, kuru Pāvils ir sarakstījis. Sarakstīšanas laiks lielā mērā ir atkarīgs no tā, kam šī vēstule ir adresēta. Ir divi galvenie uzskati:

  1. Ziemeļ-Galatijas teorija. Šis ir vecāks uzskats un pēc tā šī vēstule ir tikusi adresēta draudzēm, kas atradās Ziemeļu - centrālajā Mazāzijā, kur galli bija apmetušies dzīvot, kad viņi iekaroja šo reģionu 3.gs.p.m.ē. Pēc šī uzskata: Pāvils esot apmeklējis šo reģionu sava 2.misijas ceļojuma laikā, kaut gan Ap.d. grāmata neko par tādu apmeklējumu nesaka. Vēstule galatiešiem, pēc šī uzskata, tikusi sarakstīta starp 53. un 57.g. no Efezas vai Maķedonijas.
  2. Dienvid-Galatijas teorija. Saskaņā ar šo uzskatu, vēst. galatiešiem tikusi rakstīta draudzēm, kas atradās Romas impērijas Galatijas provinces Dienvidu daļā, kur atradās Ap.d. grāmatas minētās pilsētas Antiohija, Ikonija, Listra un Derbe. Šīs draudzes Pāvils dibināja sava 1.misijas ceļojuma laikā. Kādi domā, ka vēst. galatiešiem tikusi sarakstīta no Antiohijas Sīrijā 48.-49. g. pēc Pāvila 1.misijas ceļojuma un pirms koncila Jeruzālemē (Ap.d. 15.nod.). Citi saka, ka vēst. galatiešiem sarakstīta Antiohijā Sīrijā vai Korintā starp 51. un 53.g.

Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks

Pāvils bija sludinājis evaņģēliju Galatijā un tur bija izveidotas draudzes. No šīs vēstules satura noprotam, ka pēc Pāvila kalpošanas šajās draudzēs tur kādi jūdu kristieši bija sākuši mācīt, ka kādi VD likumi vēl joprojām bija jāievēro JD draudzei, piemēram, apgraizīšana. Varbūt šie jūdu kristieši tādā veidā vēlējās izvairīties no vajāšanām no citiem jūdiem (sk. 6:12). Jebkurā gadījumā, viņu aicinājums bija, ka evaņģēlijam, ko galatieši jau bija saņēmuši, kaut ko vajag pielikt klāt.

Pāvils savā atbildē norāda uz savu apustulisko autoritāti un pamato to evaņģēliju, kuru viņš sludina. Pāvila pretinieki priekš taisnošanas bija pielikuši klāt vēl kādas prasības (bauslības ievērošanu) un tādā veidā sagrozījuši žēlastības evaņģēliju. Lai izglābtu draudzes no legālisma, Pāvils caur šo vēstuli šos maldus atspēkoja.

Plāns


Ievads

1:1–9

Pāvils aizstāv savu apustuļa aicinājumu

1:10–2:21

Brīvības un ticības doktrīnas aizstāvēšana

3.nod.–5:12

Aicinājums kalpot, staigājot Svētajā Garā

5:13–6:10

Noslēgums

6:11–18

Īpašie akcenti

  1. Taisnošana ticībā. Gal. 2:16: “Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.”
  2. Ticībā uz Jēzu mēs esam brīvi no bauslības lāsta un ar to nākošās pazušanas. Gal. 3:13: “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka ...”
  3. Ticībā uzklausot Dieva vārdu mēs saņemam Svēto Garu, Gal. 3:2: “To vien vēlos no jums dabūt zināt: vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?”
  4. Ticībā uzklausot Dieva vārdu mēs turpinoši tiekam piepildīti ar Svēto Garu, Gal. 3:5: “Vai tad nu Tas, kas jums sniedz Garu un jūsos dara brīnumus, to dara ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?”
  5. Pie evaņģēlija nedrīkst pielikt neko, citādi zaudējam arī Dievu un Jēzu, Gal. 1:6: “Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam.” Gal. 5:4: “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši.”
  6. Svētā Gara auglis. Gal. 5:22: “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”

Starpība starp darbiem un ticību, lai mantotu glābšanu, - aktualitāte katra kristieša un draudzes dzīvē. Kamēr esam šajā pasaulē, mums būs tendence labi izskatīties Dieva un cilvēku acīs, to cenšoties panākt ar kādiem saviem labiem darbiem. Tā vietā mums ir jālūdz Dieva palīdzība, lai Kristus kļūtu redzams mūsos.

 

Mārtiņš Balodis

  • Galatiešu nepastāvība, 1; Pāvila amats ne no cilvēkiem, bet no paša Tā Kunga, 12.

  • 1 Pāvils, apustulis ne no cilvēkiem, nedz caur kādu cilvēku, bet caur Jēzu Kristu un Dievu Tēvu, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem,
  • 2 Un visi brāļi, kas pie manis ir, Galatijas draudzēm.
  • 3 Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus,
  • 4 Kas Pats ir nodevies par mūsu grēkiem, ka mūs izrautu no šās tagadējas niknās pasaules pēc mūsu Dieva un Tēva prāta.
  • 5 Viņam lai ir gods mūžīgi mūžam! Āmen.
  • 6 Es brīnos, ka jūs tik drīz no Tā, kas jūs ir aicinājis caur Kristus žēlastību, topat nogriezti uz citu evaņģēliju;
  • 7 Un tomēr cita nav, bet tikai kādi rodas, kas jūs sajauc un Kristus evaņģēliju grib pārgrozīt.
  • 8 Bet ja arī mēs, vai eņģelis no debesīm jums pasludinātu citu evaņģēliju pār to, ko esam pasludinājuši, tas lai ir nolādēts.
  • 9 Kā jau iepriekš esam sacījuši, tagad es vēlreiz saku: ja kas jums pasludina citu evaņģēliju pār to, ko jūs esat dabūjuši, tas lai ir nolādēts.
  • 10 Jo vai es tagad cilvēkiem runāju pa prātam vai Dievam? Jeb vai es meklēju cilvēkiem patikt? Jo ja es cilvēkiem patiktu, tad es nebūtu Kristus kalps.
  • 11 Bet es jums daru zināmu, brāļi, ka evaņģēlijs, ko esmu pasludinājis, nav pēc cilvēku prāta.
  • 12 Jo es to arī neesmu dabūjis nedz mācījies no cilvēka, bet caur Jēzus Kristus parādīšanu.
  • 13 Jo jūs jau sen esat dzirdējuši par manu dzīvošanu Jūdu ticībā, ka Dieva draudzi pārlieku esmu vajājis un postījis,
  • 14 Un biju pārāks Jūdu ticībā pār daudz citiem, kas manā ciltī bija manos gados, un biju pārlieku dedzīgs tēvu tradīcijās.
  • 15 Bet kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un caur Savu žēlastību aicinājis, patika,
  • 16 Savu Dēlu atklāt manī, ka es Viņa evaņģēliju sludinātu starp pagāniem, tad es padoma neņēmos no miesām un asinīm,
  • 17 Nedz gāju atpakaļ uz Jeruzālemi pie tiem, kas pirms manis bija apustuļi, bet tūdaļ nogāju uz Arābiju un atkal atgriezos atpakaļ uz Damasku.
  • 18 Pēc tam, pēc trīs gadiem es nogāju uz Jeruzālemi, iepazīties ar Pēteri, un paliku pie tā piecpadsmit dienas.
  • 19 Bet citu nevienu no apustuļiem neredzēju, kā vien Jēkabu, Tā Kunga brāli.
  • 20 Bet ko jums rakstu, redzi, to apliecinu Dieva priekšā, ka es nemeloju.
  • 21 Pēc tam nācu uz Sīrijas un uz Kilikijas zemēm.
  • 22 Bet no vaiga nebiju pazīstams Jūdu zemes draudzēm, kas ir Kristū.
  • 23 Bet tie to vien bija dzirdējuši, ka tas, kas citkārt mūs vajāja, tagad sludina to ticību, ko tas citkārt postīja.
  • 24 Un tie par mani pagodināja Dievu.