• Zaharija redz zelta lukturi un divus eļļas kokus.

  • 1 Un eņģelis, kas ar mani runāja, atkal nāca un mani modināja, kā vīru, kas no sava miega top uzmodināts.
  • 2 Un viņš uz mani sacīja: ko tu redzi? Un es sacīju: es redzu, un raugi, tur ir lukturis no tīra zelta ar eļļas kausu virsgalā, un viņa septiņi eļļas lukturīši uz viņa, un eļļas lukturīšiem ir pa septiņiem zariem (ar septiņām caurulītēm savienotas) viņa virsgalā;
  • 3 Un tur klāt divi eļļas koki, viens eļļas kausam pa labo un otrs viņam pa kreiso roku.
  • 4 Un es atbildēju un runāju uz eņģeli, kas ar mani runāja, un sacīju: mans kungs, kas tie ir?
  • 5 Un eņģelis, kas ar mani runāja, atbildēja un sacīja uz mani: vai tu nezini, kas tie ir? Un es sacīju: nē, mans kungs!
  • 6 Tad viņš atbildēja un runāja uz mani un sacīja: šis ir Tā Kunga vārds uz Zerubabeli, sacīdams: ne caur spēku, nedz caur varu, bet caur Manu Garu (tas notiks), saka Tas Kungs Cebaot.
  • 7 Kas tu tāds esi, tu lielais kalns? Priekš Zerubabela tu tapsi par klajumu. Jo viņš uzliks to gala akmeni, ka tur visā spēkā sauks: žēlastība, žēlastība viņam!
  • 8 Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams:
  • 9 Zerubabela rokas šo namu sākušas, viņa rokas to arī pabeigs, ka jūs saprotat, ka Tas Kungs Cebaot mani pie jums sūtījis.
  • 10 Jo kas nicina sīka iesākuma dienu? Jo priecīgi ierauga svērteni Zerubabela rokā šie septiņi, kas ir Tā Kunga acis, kas iet pa visu pasauli.
  • 11 Tad es atbildēju un uz viņu sacīju: kas tie tādi divi eļļas koki pa labi no luktura un pa kreisi?
  • 12 Un es atkal atbildēju un uz viņu sacīju: kas tie tādi divi eļļas koka zari, kas sānis diviem zelta kausiem, kas zeltu no sevis izlej.
  • 13 Un viņš uz mani runāja un sacīja: vai tu nezini, kas tie ir? Un es sacīju: nē, mans kungs!
  • 14 Un viņš sacīja: šie ir divi svaidītie, kas stāv visas pasaules Valdītāja priekšā.