• Pāvils top uz Romu vests, sludina, ka ūdens bēdas nākšot, 9; bet neviens viņam negrib ticēt, 11; tad ceļas liela vētra jūrā, 14; bet cilvēki Pāvila dēļ top izglābti, 15.

  • 1 Un kad tas bija nospriests, ka mums bija pārcelties uz Itāliju, tad tie Pāvilu un dažus citus cietumniekus nodeva kādam karakapteinim, ar vārdu Julijus, no ķeizara karoga.
  • 2 Un kādā Adramitijas kuģī kāpuši, mēs gribējām Āzijas pilsētām iet garām, un aizcēlāmies, un Aristarhs, Maķedonietis no Tesalonikas, bija mums līdz.
  • 3 Un otrā dienā mēs laidām malā pie Sidonas. Un Julijus laipnīgi pret Pāvilu turēdamies atļāva pie draugiem iet, ka tas no tiem dabūtu apgādāšanu.
  • 4 Un mēs no turienes aizcēlušies braucām apakš Kipras, jo vēji mums bija pretī.
  • 5 Un gar Kilikiju un Pamfiliju pār jūru pārcēlušies mēs nācām uz Miru Liķijas zemē.
  • 6 Un tur kapteinis atrada kuģi no Aleksandrijas, kas gāja uz Itāliju, un lika mums tanī iekāpt.
  • 7 Un mēs kādas dienas lēni braukdami un ar mokām pret Knidu nākuši, tāpēc ka vējš mūs nelaida, braucām gar Krētu pret Salmoni.
  • 8 Un ar mokām tur garām braukuši mēs nācām kādā vietā, ko sauc par Krāšņo ostu, kur Lasejas pilsēta bija tuvu.
  • 9 Kad nu labs laiks bija pagājis un braukšana jau bija bailīga, tāpēc ka arī gavēņu laiks jau bija pāri, tad Pāvils tos pamācīja,
  • 10 Uz tiem sacīdams: “Vīri, es redzu, ka braukšana notiks ar grūtumu un lielu postu, ne vien pie preces un kuģa, bet arī pie mūsu dzīvības.”
  • 11 Bet kapteinis vairāk ticēja stūrmanim un kuģiniekam, nekā tam, ko Pāvils sacīja.
  • 12 Un kad tā mala nederēja, tur par ziemu palikt, tad lielākā daļa no viņiem deva padomu, no turienes aizcelties, lai varētu nokļūt Foinīkā, un tur parziemotu; tā ir Krētas osta un atrodās pret dienvidu vēju un vakara vēju.
  • 13 Un kad dienvidu vējš lēni pūta, tad viņiem šķita, ka savu nodomu panākuši, un enkurus uzvilkuši, tie laida jo tuvu gar Krētu.
  • 14 Bet neilgi pēc tam viesuļa vējš, kas top saukts eurakvilons, pacēlās pret salu.
  • 15 Un kad kuģis tapa līdz aizrauts un nespēja pret vēju turēties, tad mēs padevamies un tapām nesti.
  • 16 Un kad mēs pie vienas salas nācām, kas Klauda top saukta, tad mēs tikko varējām mazo laiviņu noturēt.
  • 17 To uzvilkuši, viņi ar virvēm laivu nostiprināja, un bīdamies, ka uz seklumu neuzklīstu, buras nolaida zemē un mētājās.
  • 18 Un kad vētrā ļoti tapām mētāti, tad otrā dienā sāka kravu izmest.
  • 19 Un trešā dienā mēs ar savām pašu rokām laivas rīkus izmetām.
  • 20 Un kad kādas dienas ne saule, ne zvaigznes nespīdēja un liela auka mūs spieda, tad visa glābšanas cerība mums izzuda.
  • 21 Un kad tie ilgi nebija ēduši, Pāvils cēlās viņu vidū sacīdams: “Jums, ak vīri, būtu pienācies man paklausīt un neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tāda grūtuma un skādes.
  • 22 Un tagad es jūs pamācu turēt drošu prātu, jo nevienam no jums dzīvība nezudīs, bet tikai kuģis.
  • 23 Jo šinī naktī man piestājās viens eņģelis no Tā Dieva, kam es piederu un kam es arī kalpoju,
  • 24 Sacīdams: “Nebīsties, Pāvil, tev būs nākt ķeizara priekšā, un redzi Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi ir kuģī.”
  • 25 Tāpēc turat drošu prātu, jūs vīri: jo es Dievam ticu, ka tas tā notiks, kā man sacīts.
  • 26 Bet mēs tapsim izmesti pie kādas salas.”
  • 27 Kad nu četrpadsmitā nakts bija nākusi, un mēs Adrijas jūrā tapām mētāti ap nakts vidu, tad jūrnieki bijās, ka neuzdurtos uz kādu malu.
  • 28 Un tie lodi izmeta un atrada divdesmit asis, un maķenīt tālāk atkal lodi izmetuši, atrada piecpadsmit asis.
  • 29 Un bīdamies, ka uz akmeņiem neuzklīstu, tie meta no laivas pakaļgala četrus enkurus un vēlējās, ka gaisma austu.
  • 30 Bet kad jūrnieki meklēja no kuģa bēgt un mazo laiviņu nolaida jūrā, melodami, ka no priekšgala enkurus gribot nolaist,
  • 31 Tad Pāvils uz kapteini un karavīriem sacīja: “Ja šie nepaliek laivā, tad jūs nevarat izglābties.”
  • 32 Tad karavīri laiviņas virves nocirta un lika tai nokrist.
  • 33 Un kamēr gaisma ausa, Pāvils visus lūdza paēst, sacīdams: “Šodien ir četrpadsmitā diena, ka jūs gaidīdami paliekat neēduši un nekā neesat baudījuši.
  • 34 Tādēļ es jūs pamācu, barību ņemt; jo tas jums pašiem būs par labu; jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.”
  • 35 Un to sacījis un maizi ņēmis, viņš Dievam pateicās visu priekšā un to pārlauzis iesāka ēst.
  • 36 Un visi iedrošināti ņēma arī barību.
  • 37 Un mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles.
  • 38 Un paēduši tie laivu atviegloja, labību jūrā izmezdami.
  • 39 Un kad gaisma ausa, tie šo zemi nepazina, bet ieraudzīja kādu jūras līci, kura malā tie laivu gribēja pielaist, ja tik varētu.
  • 40 Un tie enkurus nocirtuši palaida jūrā un turklāt stūra saites atraisījuši un buras pa vējam pacēluši dzinās pie malas.
  • 41 Bet tie noklīda tādā vietā, kur abās pusēs bija jūra, un laivas priekšgals uzgāja uz sēkli, un palika nekustināms, un pakaļgals tapa sadauzīts no viļņu varas.
  • 42 Tad karavīru padoms bija, saistītos nokaut, lai neviens izpeldēdams neizbēgtu.
  • 43 Bet kapteinis, gribēdams Pāvilu izglābt, viņu padomam turējās pretī un pavēlēja tiem, kas varēja peldēt, vispirms ūdenī ielaisties un malā iet,
  • 44 Un tiem citiem, vai uz galdiem, vai uz kādiem laivas gabaliem; un tā notika, ka visi izglābās un tika malā.