• Pāvils zemes soģa Feliksa priekšā top apsūdzēts, 2; aizstāvas, 10; Felikss negrib tiesu spriest, 22; bet aiziedams Pāvilu cietumā atstāj, 27.

  • 1 Un pēc piecām dienām augstais priesteris Ananija atnāca ar vecajiem un ar kādu runātāju Tertullu; šie pie zemes valdītāja savu sūdzību pret Pāvilu pienesa.
  • 2 Un kad viņš tapa saukts, Tertullus iesāka viņu apsūdzēt sacīdams:
  • 3 “Ka mēs caur tevi lielu mieru esam dabūjuši, un ka caur tavu uzraudzību daudz cildināmas lietas šai tautai notiek, to mēs, viscienīgais Felikss, visādi un visās malās ar vislielāko pateicību saņemam.
  • 4 Bet lai es tevi pārāk ilgi nekavēju, lūdzos, ka tu pēc tavas laipnības kādus īsus vārdus no mums klausītos.
  • 5 Jo mēs esam atraduši, ka šis vīrs ir mēris un trokšņa cēlējs starp visiem Jūdiem visā pasaulē un ka viņš ir Nacariešu draudzes priekšnieks,
  • 6 Kas arī apņēmies, Dieva namu apgānīt; to mēs tad arī esam grābuši un pēc savas bauslības gribējuši tiesāt.
  • 7 Bet virsnieks Lizijs, pienācis klāt, viņu ar lielu varu no mūsu rokām ir aizvedis.
  • 8 Un viņa apsūdzētājiem pavēlējis, pie tevis nākt. No tā tu pats visas lietas pārbaudīdams vari noprast, par ko mēs viņu apsūdzam.”
  • 9 Bet Jūdi arīdzan runāja līdz, sacīdami, ka tas tā esot.
  • 10 Bet Pāvils, kad zemes valdītājs viņam ar roku bija metis, lai runā, atbildēja: “Tāpēc ka es zinu, tevi jau daudz gadus esam ieceltu par soģi pār šo tautu, tad es jo droši savu lietu aizstāvu.
  • 11 Tu vari dabūt zināt, ka nav vairāk nekā divpadsmit dienas, kamēr es uz Jeruzālemi esmu nācis, Dievu lūgt.
  • 12 Un tie mani nav atraduši nedz Dieva namā uz kādu runājam, nedz sinagogās, nedz pilsētā troksni ceļam.
  • 13 Tie arī nevar pierādīt, par ko tie tagad mani apsūdz.
  • 14 Bet to es tev droši saku, ka es savu tēvu Dievam kalpoju pēc tā ceļa, ko tie sauc par atkāpēju ticību, ticēdams visu, kas bauslībā un praviešos rakstīts;
  • 15 Un man ir cerība uz Dievu, uz ko šie arīdzan gaida, ka būs mirušo augšāmcelšanās, gan taisno, gan netaisno.
  • 16 Un tāpēc es pats dzenos, vienmēr paturēt nevainojamu sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā.
  • 17 Bet pēc kādiem gadiem es esmu atnācis, lai dotu savai tautai mīlestības dāvanas un upurus.
  • 18 Kad es Dieva namā šķīstījos, kādi Jūdi no Āzijas mani atrada, bez drūzmas un bez trokšņa.
  • 19 Tiem būtu pienācies tavā priekšā būt un sūdzēt, ja tiem kas būtu pret mani.
  • 20 Jeb lai šie paši saka, kādu netaisnību tie pie manis ir atraduši, kad es stāvēju sinedrija priekšā?
  • 21 Kā tikai par šiem vārdiem, ka es tiem priekšā stāvēdams saucu: miroņu augšāmcelšanās dēļ es šodien no jums topu tiesāts.”
  • 22 Un kad Felikss to dzirdēja, tad viņš spriedumu pavilcināja, šo mācību jo labi zinādams, un sacīja: “Kad virsnieks Lizijs, atnāks, tad es jūsu lietu uzklausīšu.”
  • 23 Un viņš kapteinim pavēlēja, Pāvilu sargāt un viņam atvieglošanu vēlēt un nevienam no viņa piederīgiem neliegt, viņam kalpot un pie viņa nākt.
  • 24 Un pēc kādām dienām Felikss atnāca ar Druzillu, savu sievu, kas bija no Jūdu cilts, un sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņa mācību par ticību uz Kristu.
  • 25 Un kad viņš runāja par taisnību, šķīstību un nākamo sodību, tad Felikss pārbijās un atbildēja: “Šo reiz tu vari iet, kad man atkal būs vaļas, tad es tevi aicināšu.”
  • 26 Bet tas turklāt arī cerēja, ka tam nauda no Pāvila taps dota, lai viņu atlaistu. Tādēļ tas arī dažreiz pēc viņa sūtīja un ar viņu runāja.
  • 27 Un kad divi gadi bija pagājuši, tad Porcijs Fēsts nāca Feliksa vietā, un Felikss gribēdams Jūdiem ko pa prātam darīt, Pāvilu atstāja cietumā.